Nilss pārlika, vai nebūtu vērts kopā ar Daru atgriezties uz «Alphard» paskatīties, ko dara astronomi. Tā būtu pārmaiņa, un, ja Dara interese no tiesas būtu atslābusi — lai gan tas likās ārkārtīgi neticami —, varbūt stāvoklis mainītos uz labu. Kad Dars iznirs no savām pārdomām, Krūgers izteiks viņam šo priekšlikumu.
Tomēr izrādījās, ka mazais planierists nav noguris no ģeoloģijas, vienīgi savas iedzimtās pieklājības dēļ viņš lika priekšā abiem vēlreiz apciemot ģeologus «vēl tikai uz īsu brītiņu» pirms došanās uz kuģi; ja Dars nebūtu nopratis, ka Krūgeram kļūst garlaicīgi, viņam ne prātā nebūtu nācis atgriezties uz «Al- phard».
Kad viņi ieradās pie ģeologiem, izrādījās, ka tie uzzinājuši daudz — vairāk, nekā varēja gaidīt; tik daudz, ka Krūgera garlaicība izgaisa pāris sekunžu pēc piezemēšanās pašreizējā izrakumu vietā. īsi sakot, ģeologi bija uzgājuši «lūzumu» ģeoloģiskās attīstības gaitā.
Pēc ilga neauglīga darba vienam no ģeologiem bija ataususi doma, ka straujā klimata maiņa katrā «garajā gadā» varētu radīt noslāņojumus, kas līdzīgi tiem, ko sezonālās pārmaiņas rada uz Zemes, tikai daudz izteiktākus. Piemēram, ezeri pilnīgi izžūtu, un vēja sapūstie slāņi atšķirtos no zemūdens nogulsnējumiem daudz noteiktāk, nekā redzēts uz dzimtās planētas. Paturot prātā šo domu, viņi bija izvēlējušies lielu, seklu ezeru. Krastā iegūto paraugu salīdzināšana ar līdzīgiem paraugiem no visdziļākās vietas ezerā noveda pie secinājumiem, kuri nenoliedzami aplaimos astronomus.
Domājams, tālā geizeru ciemata Skolotāja aprakstītās sezonālās pārmaiņas turpinās jau gandrīz sešus miljonus gadu, pēc viena pētnieka uzskatiem, vai arī mazliet vairāk nekā desmit miljonu gadu, pēc otra domām. Abu šo viedokļu piekritēji dalījās skaitliski apmēram vienādās grupās. Pirmie pamatoja savu viedokli ar pieņēmumu, ka «garais gads» vienmēr bijis tikpat garš kā pašlaik, tas ir, ildzis apmēram sešdesmit piecus Zemes gadus, otrie uzskatīja, ka sezonālā perioda ilgums droši vien vairāk vai mazāk vienmērīgi saīsinās. Otrajai grupai nebija nekādu argumentu šādas parādības izskaidrošanai, tomēr zinātnieki turējās pje savas savākto faktu interpretācijas. Dars Langs Ans bija ieintriģēts — šī bija pirmā reize, kad viņš izprata, ka jaunas zināšanas ne vienmēr ir tūlītējs zinātnisko pētījumu rezultāts.
Grupas vadītājam atlika tikai rezumēt ģeoloģisko situāciju jau pirmajā ēdienreizē pēc Dara un Krūgera atgriešanās.
— Šķiet, ka, saskaņā ar tagad iegūtajiem pierādījumiem, šīs planētas vēsture īsumā ir šāda. Tā izveidojusies apmēram tikpat sen kā Zeme — plus vai mīnus kāds miljards gadu — un, cik varam spriest, tādā pašā veidā. Abiormena pārdzīvojusi tādu pašu atdzišanas periodu, līdz beidzot radusies iespēja kondensēties ūdenim. Pirmatnējā atmosfēra varbūt bijusi mazliet noturīgāka nekā uz Zemes, jo otrais kosmiskais ātrums šeit ir par vairāk nekā divdesmit procentiem lielāks. Iespējams, ka dzīvība radusies spontāni parastajā veidā, bet varbūt arī cēlusies no ienestām sporām un attīstījusies apmēram tāpat kā uz pārējām mums pazīstamajām planētām, tas ir, radikāli, pārveidojot pirmatnējo atmosfēru, līdz tā kļuvusi vairāk vai mazāk līdzīga Zemes atmosfērai.
Šai periodā, kas ildzis lielāko daļu planētas pastāvēšanas laika, domājams, nenotika milzīgās klima: tiskās pārmaiņas, kuras tagad ir saistītas ar tās periodisko tuvošanos Alkiones ceļam; vismaz nav atklāts neviens fakts, kas to apstiprinātu, toties krietni daudz nozīmīgu faktu norāda uz pretējo. Piemēram, dažos slāņos atrasts daudz molusku, kā arī citu būtņu palieku, tomēr vienai sugai piederošo īpatņu lielums nenoliedzami bija ļoti dažāds un nebija arī nekādu noslāņojumu, kas liecinātu, ka mazākie indivīdi būtu miruši agrāk, šie fakti vedināja domāt, ka tai laikā dzīve uz Abiormenas, vismaz spriežot pēc reproducēšanās veida, ritējusi normāli — dzīvie radījumi piedzimuši, auguši un novecojuši, un miruši dabīgā nāvē kad nu kurais.
šādos apstākļos dzīvība attīstījusies līdz gaisu elpojošu mugurkaulnieku stadijai, un tipiskākajiem to pārstāvjiem bijušas sešas ekstremitātes. Nav nekādu pierādījumu, ka būtu attīstījušās inteliģentas būtnes.
Tad, apmēram pirms pieciem līdz desmit miljoniem gadu, sākušās Alkiones izraisītās milzīgās temperatūras svārstības un praktiski visa dzīvība uz planētas tikusi iznīcināta. Vai nu nedaudzas primitīvas dzīvības formas kataklizmu pārdzīvojušas un no tām attīstījušās tagadējās, kas parvar klimatiskos apstākļus mums zināmajā veida, vai tikušas ienestas jaunas sporas, vai arī radušās pilnīgi jaunas dzīvības formas.
Mēs vēl aizvien zinām ļoti maz par šiem pēdējiem pāris miljoniem gadu; šķiet, mēs visi esarn vienisprātis, ka vajadzētu nosusināt ezeru un izdarīt plašus izrakumus tā gultnē, lai atklātu šā perioda dzīvo būtņu atliekas. Tomēr mēs zinām, ka pašlaik uz planētas dzīvība eksistē paaudžu formā, kuras nomaina viena otru; tā rodas iespēja dzīvot divās ārkārtīgi atšķirīgās vidēs. Vai pie šā rezumējuma ir vēl kaut kas piebilstams vai labojams?
— Tikai piebilde: steidzīgi nepieciešama astronomu palīdzība, — kāda balss sauca.
— Piekrītu. Es šo nelielo runu ierakstīju magnetofona lentē un aizsūtīšu uz «Alphard» pēc iespējas drīz.
Pusdienas tika pabeigtas bez turpmākām pārrunām par zinātni.
— Ko tu par to domā, Dar? — Krūgers vēlāk jautāja. — Vai tas runā pretī tam, ko tev stāstīja tavi skolotāji?
— Nekādu pretrunu nav; viņi nekad mums par tādām lietām nav stāstījuši. Tagad, zinot, kas skolotāji ir, es varu iedomāties arī, kāpēc, — viņi paši par to nekad nav domājuši.
— Vai nav iespējams, ka tavi skolotāji iebildīs, ja tu to visu mēģināsi pastāstīt? Un, ja viņiem tas būs pa prātam, vai vismaz dažiem «karsto» skolotājiem nebūs iebildumi?
— Esmu par to domājis. Man šķiet, mūsu pašu skolotājus tas interesēs tāpat kā mani, un es nonācu pie slēdziena, ka «karsto» skolotāji par mūsu rīcību zina tikai tik daudz, cik mūsējie viņiem paziņo pa radio. «Karstie» nevar dzīvot nekur Ledus Cietokšņa tuvumā.
— Pat ne pazemē?
— Varbūt ļoti dziji, tomēr viņi nespētu mūs rūpīgi novērot. Kaut vai tāpēc vien ne, ka — Skolotājs no geizeru ciemata jau par to runāja — nav nekādas iespējas tev redzēt viņu vai arī viņam tevi, jo nav tādas barjeras, aiz kuras jūs abi būtu drošībā un tomēr redzētu viens otru.
— Nebiju par to iedomājies. Taču, ja viss atkarīgs no tavu skolotāju ziņojumiem, kāpēc viņi nevarēja gluži vienkārši pateikt, ka nogalinājuši mani, bet centās izpildīt pavēles?
— Nu, ja viņiem tas arī iešāvās prātā, viņi varbūt baidījās: iemesls, kura dēj «karstais» Skolotājs vēlējās tavu nāvi, varēja būt tāds, ka viņam noteikti izdotos uzzināt, ja tu paliktu dzīvs. Piemēram, ja manējie tūlīt pēc tam iemācītos krietni daudz no tavas zinātnes, to būtu pavisam grūti noslēpt.
— Tā gan liekas. Tomēr es noteikti labāk riskētu, nekā nogalinātu draugu.
— Varbūt mani skolotāji nebija īsti pārliecināti, cik labs draugs'tu esi. Viņi nebija ar tevi kopā pavadījuši tik ilgu laiku kā es. Zini, tev ir dažas diezgan savādas īpašības. Es saprotu, kāpēc «karsto» Skolotājs gribēja tikt no tevis vaļā.