— Laikam gan. Mēs tagad viens otru pazīstam gluži labi, tomēr brīžiem šķietam viens otram visai dīvaini. Taču mani tas vairs neuztrauc.
— Mani arī ne.
Abi saskatījās tik pilnīgā savstarpējā sapratnē, kādu nebija spējuši sasniegt nekad pirms šā brīža un nesasniedza arī vairs nekad vēlāk.
XIII ASTRONOMIJA; KSENOLOĢIJA
Lidaparāts, ar kuru astronomiem nogādāja ģeologu ziņojumu, aizveda atpakaļ uz «Alphard» arī Daru Langu Ānu un Nilsu Krūgeru. Dars bija noklausījies rezumējumu līdz galam, bet lāgā nesaprata, kāpēc nepieciešama astronomija, lai pārbaudītu petrologu teorijas. Viņa ziņkārība par visu, kam kāds sakars ar dabaszinātnēm, bija kļuvusi tik liela kā retam no bērna vecuma izaugušajam.
Dars uzmanīgi noklausījās ģeologu rezumējuma atskaņojumu astronomiem, tomēr nedzirdēja neko jau ieraksta laikā neiegaumētu. Viņš uzmanīgi ieklausījās šo citas nozares zinātnieku sarunās, un ne reizi viņam neienāca prātā, ka viņa neatlaidīgos jautājumus varētu uzskatīt par apgrūtinošiem, un, patiesību sakot, lielākā daļa zinātnieku to tiešām ari nedarīja.
— Es gluži skaidri nesaprotu, ko jūs domājat, sakot, ka Arēna varbūt «sagūstījusi» Tīru un Abior- menu, — Dars reiz teica.
— Manuprāt, jaunais Krūgers jums būs šo to pastāstījis par Ņūtona likumiem, — skanēja atbilde. - Saskaņa ar noteiktu likumu, jebkuri divi ķermeņi pievelk viens otru, un šis pievilkšanas spēks plus visparastākā inerce — parādība, kas liek akmenim lidot, kad to atbrīvojusi sviedēja roka — liek ķermeņiem kustēties pa noteiktām iepriekš paredzamām trajektorijām, piemēram, pa tādu, pa kādu pašlaik virzās «Alphard», riņķojot apkārt jūsu planētai. Sakot «ir sagūstījusi», mēs tikai liekam saprast, ka pašā sākumā Tīra neriņķoja ap Arēnu, bet kustējās kosmosā pati pa savu ceļu, kas galu galā noveda to Arēnas tuvumā. Zvaigznes pievilkšanas spēki mainīja šo ceju tā, ka tagad tās riņķo viena ap otru.
— Tas izklausās diezgan saprotami. Bet, kā esmu dzirdējis, daži jūsējie uzskata, ka šim viedoklim piemīt daži trūkumi.
— Turklāt daudzi. Parasti sagūstīšana nenotiek — tai nepieciešami pārāk sarežģīti priekšnoteikumi.
— Kāpēc? Ja šis spēks mainās atkarībā no attāluma, kā jūs sakāt, tad, man šķiet, vienīgi nepieciešams, lai abi objekti nokļūtu pietiekami tuvu viens pie "otra. Faktiski es nesaprotu, kāpēc Tīra un Arēna jau sen nav nokritušas viena uz otras, ja jūsu teiktais atbilst patiesībai.
— Pareiza doma. Tas nenotiek tāpēc, ka, diviem ķermeņiem krītot vienam uz otru, to ātrums palielinās — tas ir viegli saprotams. Ja kustības sākumā tie nav precīzi nomērķēti viens uz otru, tie nesaduras, un, ja tie nesaduras, tad atkal attālinās viens no otra un to ātrums samazinās tikpat strauji, kā iepriekš bija pieaudzis. Attālināšanās trajektorija izveidojas gluži tāpat kā tuvošanās trajektorija, tāpēc nenotiek abu ķermeņu trajektoriju saplūšana pa spirāli. Nāciet, es jums parādīšul
Tā kā «Alphard» atradās brīvā kritienā, to viegli varēja demonstrēt. Divas ar elektrību uzlādētas lodītes slūžās, no kurām bija izsūknēts gaiss, uzvedās iieši tā un padarīja visu pilnīgi saprotamu zinātkārajam abiormenietim.
— Kā tad vispār var notikt sagūstīšana? — viņš jautāja, kad viņa instruktors bija atgriezies kuģa galvenajā daļā un atbrīvojies no skafandra. — Man šķiet, kaut kā tas tomēr ir iespējams, jo citādi jūs to nebūtu pat pieminējis.
— Tāda iespēja jau ir — bet tikai iespēja. Ja tuvumā ir vēl trešais ķermenis, kas kustas īstajā virzienā attiecībā pret abiem pārējiem, viss var notikt tieši tā, kaut arī šāda varbūtība nav sevišķi liela; ja es pirms brīža būtu ielaidis slūžās gaisu, berzes spēku dēļ lodītes tuvotos viena otrai pa spirālveida trajektoriju.
— Vai jūs gribat teikt, ka kāda cita šīs grupas zvaigzne ir kalpojusi par trešo ķermeni?
— Man šī ideja ne sevišķi patīk, jo tās atrodas diezgan tālu, bet varbūt tā varētu izskaidrot radušos situāciju.
— Lai nu kā, tomēr iespējams, ka kāda tamlīdzīga parādība ir pamatā karsto periodu sākumam uz Abiormenas.
— Iespējams. Vairāk neko arī nevaru pastāstīt.
Pagaidām iedzimtajam bija ar to jāapmierinās.
Dabiski, nevajadzēja nemaz pārāk daudz ar «varbūt» un «iespējams» piebārstītu atbilžu, lai Daru sāktu urdīt «kā tu to zini?» tipa jautājumi. Kādu laiku astronomi vēl turpināja paskaidrojumus, bet galu galā viņi, cik vien taktiski varēja, ieteica Daram palūgt Krūgeru, lai iemāca viņam mazliet elementārās algebras.
Daram nekad pat prātā nenāca apvainoties. Viņš bija neapmierināts, ka pats nav to iedomājies, jo tik daudzās atbildēs uz viņa iepriekšējiem jautājumiem jau bija atrodami matemātikas zināšanu fragmenti. Dars priecīgs meklēja Krūgeru, kas viņu vairs nepārtraukti nepavadīja, jo viņa angļu valodas zināšanas bija ievērojami uzlabojušās.
Dars nemaz nemanīja vieglo nepatiku, ar kādu draugs uzklausīja viņa lūgumu: viņš uz vietas gribēja mācīties algebru. Krūgers darīja, ko spēja, tomēr nebija pats labākais skolotājs pasaulē. Viņam tas būtu veicies labāk, ja viņu nebūtu apsēdušas bailes, ka šādas lietas var apslāpēt Dara interesi par zinātni.
Par to bažīties viņam nebūtu vajadzējis. Vairumam cilvēku, kuriem nepadodas matemātika, grūtības rada priekšstats par to kā par kaut ko iegaumējamu, bet Daru Langu Anu nebiedēja nekas, kas jāpatur galvā. Varbūt šā iemesla dēļ viņš ārkārtīgi lēni aptvēra algebras pamatideju — ka tā ir instruments dažādu problēmu risināšanai; viņš viegli iemācījās visus likumus, bet, sadūries ar problēmu, pārcieta tās pašas grūtības, ko daudzi iesācēji. Tomēr drīzāk gan Krūgers, nevis Dars galu galā mēģināja tikt vaļā no algebras.
Atrast jaunu priekšmetu, kas interesētu Daru, nebija grūti, bet personīgu iemeslu dēļ Krūgers vēlējās, lai šoreiz tam nebūtu sakara ar matemātiku. Viņš, tāpat kā daudzi citi, domāja, ka šāds priekšmets varētu būt bioloģija, un izlēma — būtu laiks izdibināt, ko dzīvības pētnieki uzzinājuši par Abior- menu.
Izrādījās, ka biologu grupa jau labu laiku cenšas atrisināt problēmu, kā izpētīt vienīgo pieejamo «karstās» dzīvības formas pārstāvi — vienu no skolotājiem vulkānu sakarsētajā patvērumā. Indivīds gei- zeru ciematā vēl aizvien nebija sevišķi noskaņots sadarboties, tomēr zinātnieki juta, ka pazīst viņu labāk nekā pārējos, tāpēc tieši viņu izvēlējās saimnieka lomai «Alphard» inženieru steigā sameistarotā un ar televīzijas aparaturu apgādātā robota «viesošanās» laikā. Līdzko Dars bija ieraudzījis šo ierīci, viņa zinātkāre tūlīt ievirzījās jaunā gultnē, un Krūgeram nācās izskaidrot, kā darbojas televīzijas iekārta un kā notiek robota vadīšana no attāluma. Viņš ar to nopūlējās vēl pat tad, kad viņi visi bija jau sakāpuši palīgkuģī, ar kuru veda arī robotu.
Patiesību sakot, Dars juta, ka viņam radies puslīdz skaidrs priekšstats par to, ko aparāts spēj izdarīt, un viņš arī sāka visai skaidri apjēgt, cik maz viņam izredžu uzzināt, kā tas tiek darīts. Kamēr piezemējoties Krūgers no palīgkuģa pa radio sarunājās ar Skolotāju, viņš klausījās, tomēr pats ne vārda nebilda.
— Mēs būtu ļoti pateicīgi, ja tu atļautu mūsu robotam ieiet tavā patvērumā. Esam pārliecināti, ka tas spēs izturēt turienes apstākļus.
— Kāpēc? Kāds labums no tā būs jums vai mums?
— Tu mūs esi redzējis, un tev par mums ir radies kāds priekšstats. Vai tev neliekas, ka mūsu uzskati par tevi varētu mainīties, ja būsim tevi redzējuši? Galu galā, tu daudz reižu esi apgalvojis — mēs nepiekrītot tavam viedoklim par zināšanu izplatīšanu tikai tādēļ, ka nesaprotot tevi. Man šķiet, tu labprāt darītu visu, lai veicinātu mūsu saprašanos.