— Kā tu zini, ka es vispār esmu tevi redzējis? Es tev teicu, ka nezinu nevienu materiālu, kas spētu atdalīt mūsu vides un kuram tomēr varētu redzēt cauri.
— Tad tu neesi teicis man visu patiesību — jums ir kaut kāda televīzijas iekārta. Tu redzēji mūs pietiekami skaidri, lai apjautātos par dzelzs sprādzēm pie Dara jostas.
— Labi, labi. Bet cik pārliecināts es varu būt, ka, mani redzējuši, jūs, svešinieki, nāksit pie prāta?
— To es nevaru pateikt; kā es varu apsolīt, ko mēs secināsim no vēl nenotikuša fakta? Katrā ziņa tu varētu mūs labāk iepazīt.
— Man nav nekādas sevišķas intereses ar jums tuvāk iepazīties.
— Tomēr pirms pāris gadiem, kad tu mani sīki iztaujāji, tev tāda bija.
— Toreiz es uzzināju visu, ko gribēju zināt.
— _Ne tikai Dars Langs Ans, bet arī daudzi citi ir uzzinājuši vairāk par zinātni. Desmitiem un desmitiem Dara ciltsbrāļu novēroja, kā mēs pētījām alu tālu dienvidos.
— Šķiet, es visai maz varu darīt, lai to izbeigtu.
— Bet, ja arī tu mācītos no mums, tev vismaz rastos priekšstats par to, ko uzzina citi; tu zināmā mērā arī varētu kontrolēt, ko iemācīsies tavējie, kad pienāks viņu laiks sākt dzīvi.
Daru šis arguments mazliet samulsināja; viņš nespēja pilnīgi izprast, ko jauneklis cenšas panākt, un vēl mazāk — kas notiek tālumā esošā Skolotāja galvā. Dars nezināja, vai viņu pārsteidz vai nepārsteidz fakts, ka šis arguments neredzamo būtni pārliecināja, tomēr viņam bija skaidrs, ka Krūgers ar iznākumu ir apmierināts.
Kaut arī robots bija mazs, tomēr par lielu, lai varētu iekļūt Skolotāja patvērumā pa lūku tai vietā, kur Dars un Krūgers bija sarunājušies ar viņu. Pēc Skolotāja norādījuma lidaparāts piezemējās netālu no krātera, kurā tik ilgu laiku bija sagūstīti abi ceļotāji, un robotu nogādāja ēkā, kurā viņi reiz bija atraduši ģeneratorus. Atgriezušies lidaparātā, cilvēki sapulcējās pie televizora; tas bija noregulēts uz robota vilni.
— Un tagad? — viens no cilvēkiem jautāja Skolotājam.
— Sūtiet savu aparātu lejā pa slīpni!
Operators izpildīja viņa prasību; mazā kaste uz
savām kāpurķēdēm aizrāpoja lejup pa slideno tuneli. Dziļāk kļuva tumšāks, un, lai varētu redzēt, tika ieslēgts robota starmetis.
— Uz priekšu pa gaiteni! Nenogriezties citos gaiteņos!
Aparāts devās uz priekšu. Eja bija gara un acīmredzot iesniedzās dziļi kalnā; pēc laba laika ceļu aizsprostoja diezgan pamatīgas durvis.
— Pagaidiet!
Operatori paklausīja, pēc brīža durvis atvērās.
— Atrfl
Robots ieripoja pa durvīm, un tās aiz viņa aizvērās.
— Taisni uz priekšu! Vairāk nozarojumu nav. Es iešu pretī, lai sastaptu jūsu aparātu, bet lēnām, jo man jānes līdzi radioaparāts. Es vēl esmu netālu no ciemata.
— Tev nav jāpūlas iet pretim robotam, ja tikai tu negribi no mums slēpt kādu jūsu stacijas daļu, — teica viens no biologiem. — Aparāts var veikt šo ceļu, nevienu neapgrūtinot.
— Ļoti labi. Es gaidīšu šeit, tad arī mani biedri varēs sarunāties ar jums.
Laikam viens pats garš tunelis savienoja gaiteņus zem ģeneratora ēkas ar rajonu zem ciemata pie gei- zeriem. Pagāja ilgs laiks, pārvarot šo attālumu, bet beigu beigās robots sasniedza vietu, kurā gaitenis pēkšņi izpletās apmēram astoņas pēdas augstā plašā telpā, no kuras atzarojās vairāki citi tuneļi. Runātājs, kas bija pietiekami labi iemācījies abiormeniešu valodu, lai varētu justies gandrīz pilnīgi neatkarīgs no Krūgera un Dara, paziņoja Skolotājam robota atrašanās vietu un lūdza tālākus norādījumus.
— Aparāts ir jau pavisam tuvu, būs vieglāk, ja pats rādīšu ce]u. Pagaidi, pēc brīža es būšu klāt!
Cilvēki pie televizora nenolaida acu no ekrāna.
Pēc dažām sekundēm vienā no tuneļu mutēm pazibēja kaut kas kustīgs, un tūdaļ visu acis pievērsās attēlam uz ekrāna. Viņu uzmanība nemazinājās ari tad, kad jaunatnācējs tuvojās robotam.
Neviens nebija sevišķi pārsteigts. Visiem, izņemot Daru, bija lielāka vai mazāka darba pieredze uz Zemes kosmiskajiem pētniecības kuģiem, un viņi bija redzējuši visdažādākā izskata būtnes, kuras, kā izrādījās, bija gan saprātīgas, gan civilizētas.
šī būtne nelīdzinājās nevienam radījumam, ko savā mūžā bija redzējis abiormenietis. Melones veida ķermenis balstījās uz sešām ekstremitātēm,- kas pie ķermeņa bija resnas un gandrīz saplūda kopā, bet, uz leju kļūdamas arvien smailākas, pie grīdas bija tievas kā adatas. Cilvēkiem radījums atgādināja neparasti resnu jūras zvaigzni, kas staigā ar saviem stariem, nevis izpletusies guļ. Robota spuldzes gaismā ķermeņa augšējā trešdaļa cilvēku acīs likās tumši sarkana, un tādas pašas krāsas svītras stiepās lejup līdz katras ekstremitātes galam; pārējais ķermenis bija melns. Radījumam neredzēja ne acu, ne ausu, nedz citu tamlīdzīgu maņas orgānu, izņemot plankumu pašā augšā, kas tikpat labi varētu būt gan cieši aizvērta mute, gan arī tikai krāsu rotaļa. Televīzijas attēls Daram neļāva novērtēt radījuma apmērus; robota operators, noteikdams tā attālumu no ka
meras ar vienkāršu fokusēšanu, vērtēja, ka būtne esot apmēram Dara augumā un droši vien sverot astoņdesmit vai deviņdesmit mārciņu.
— Es pieņemu, ka varat mani redzēt.
Daram radās pārliecība, ka saklausījis ironiju radījuma vārdos. Tas neapšaubāmi bija Skolotājs, jo tagad robota translētā balss bija tā pati agrāk dzirdētā.
— Ja aparāts pēc jūsu rīkojuma sekos man, mēs varēsim iekārtoties ērtāk, un tad noskaidrosim, ko jūs gribat uzzināt.
Radījums neapgriezdamies sāka iet atpakaļ, un robots viņam sekoja. īss gaitenis aizveda apmēram piecas pēdas augstā telpā, kas ļoti līdzinājās Dara un Krūgera pilsētā redzētajām. Dars visu dedzīgi vēroja, cerēdams uzzināt, kā lieto dažādās mīklainās ierīces.
Dažu uzdevums kļuva saprotams tūlīt. Uz trim kupolveida priekšmetiem novietojās tādi paši radījumi kā robota gids; ķermeņi atradās kupola virsotnē, un visas sešas ekstremitātes bija izstieptas pa sānu gropēm. Gids pats devās uz telpas galu un, izpletis ekstremitātes uz visām pusēm, uzmetās uz vienas no «mazgājamām bļodām». Nekas šo radījumu uzvedībā neliecināja, ka viņi apskatītu robotu, bet nebija arī gandrīz nekādu šaubu, ka tieši to viņi dara.
Gids no sava «troņa» sāka sarunu.
— Te nu mēs esam. Varbūt jūs varat sniegt mums skaidrāku priekšstatu par to, ko īsti gribat uzzināt, mūs apskatot, un kāpēc šīs zināšanas spēs padarīt mūsu viedokli jums pieņemamāku?
— Mēs ceram uzzināt, kā jūs dzīvojat, ko ēdat, kādas varētu būt gan jūsu fiziskās, gan garīgās spējas un to robežas, kā arī pēc iespējas vairāk par jūsu attiecībām ar «aukstajiem», kas ir gan jūsu pēcteči, gan priekšteči. Kad mums tas būs skaidrs, varbūt mēs labāk sapratīsim, kāpēc jums ir iebildumi pret tehnisko zināšanu izplatīšanos jūsu pasaulē. Man jāatzīstas, ka pašlaik jūsu nostāja atgādina dažus vēsturiskus nogrupējumus mūsu pašu pasaulē, un katru reizi pagātnē, kad šādiem cilvēkiem izdevās ierobežot vai kontrolēt zināšanu izplatīšanos, sekas bija ārkārtīgi bēdīgas. Mēs labprāt noskaidrotu, vai Abiormenas iedzīvotāji tik ļoti atšķiras no mums, ka šāds iznākums nedraud.