— Kā uz jauno informāciju reaģēja tie, kas novēroja jūsu darbu?
— Gandrīz visi bez izņēmuma bija ieinteresēti. Un viens no viņiem ir iemācījies krietni daudz un pārliecinājis mūs, ka jūsu planētas iedzīvotāji ir vismaz tikpat saprātīgi kā zemieši.
— Man šķiet, tu domā Daru Langu Anu. Viņš droši vien plāno paplašināt savu skolotāju patvērumu vai konstruēt jūsējam līdzīgus lidaparātus?
— Par to viņš nav ieminējies, bet tu jau vari pajautāt viņam pašam. Viņš ir pie mums.
No šāda sarunas pavērsiena Dars satrūkās, tomēr nevilcinādamies teica:
— Protams, ka man pat prātā nenāk kaut ko tādu darīt. Katrā ziņā es neesmu iemācījies tik daudz, lai spētu izdarīt vienu vai otru.
- Ir vēl kaut kas, ko, kā ceru, tu neesi iemācījies, bet ko man iemācīja tavs draugs Krūgers. Tomēr taņi, ko tu pats esi iemācījies, drīz būs maz nozīmes.
- To es zinu.
Dars apklusa, un sarunas temats atkal mainījās.
— Man liekas, šo savu aparātu jūs kontrolējat ar kādu savdabīgu radioiekārtu, — piezīmēja viens uz kupolveida «krēsla» gulošais radījums.
Biologs apstiprināja, ka tā tiešām ir.
— Kādus viĻņus jūs lietojat, ka tie izspiežas cauri tik biezām klintīm? Mūsu sarunām lietotajam aparātam raidošā antena atrodas virszemē.
— To es nevaru sīkāk pastāstīt, — atbildēja biologs, — jo tas neietilpst manā zinātnes nozarē. Robotam ir antena, taču tā nav sevišķi ievērojama; ja rūpīgāk apskatīsi robota korpusu, tu atradīsi vairākkārtīgu stiepļu vijumu augšdaļā tieši zem tornīša, uz kura uzmontēta acs.
Jautātājs piecēlās no sēdekļa un, lietojot visas sešas ekstremitātes, devās pie robota. Dars ievēroja, ka viņš nekustas tik neveikli un ar tādām grūtībām kā bieži vien, it sevišķi mūža pēdējos gados, viņa skolotāji. Piegājis pie robota, radījums nostājās uz četrām ekstremitātēm un pārējās divas izmantoja, lai aptaustītu tā virsmu. Šai procesā katras ekstremitātes galā kļuva redzams kušķītis stīgu, kuras viņš acīmredzot lietoja apmēram tāpat kā cilvēks pirkstus.
— Es sataustīju stiepļu vijumu, — viņš pēc mirkļa teica, — kaut gan tas ir pārāk smalks — vismaz atsevišķas stieples —, lai es varētu to saskatīt.
— Baidos, ka tādam nolūkam gaisma nekrīt visai labi, — biologs atbildēja. — Mēs to orientējam tā, lai mums pašiem būtu ērti redzēt.
— Ko? Vai tu saki, ka uz šā aparāta arī ir gaismas avots? Kad tu sāki runāt par gaismu, man šķita, tu domā mūsējo. Ja tu aizvadītu robotu gaismā, varbūt es to redzētu mazliet labāk, tomēr šaubos; kā jau teicu, stieples ir ļoti smalkas.
Visi biologi uzreiz galvenajos vilcienos nojauta, kas par vainu; runātājs rezignēti piebilda:
— Jā, robotam ir gaismas avots — mazs cilindrs pašā augšā; varbūt tu vari to sataustīt, ja arī neredzi. Kur ir tā gaisma, par kuru tu runā?
— Tur.
No grīdas pacēlās vēl viena ekstremitāte un pamāja. Dars Langs Āns, paskatījies norādītajā virzienā, ieraudzīja to pašu caurulīti ar sprauslu galā, kuru Krūgers bija nosaucis par gāzes radziņu.
— Vai tu domā to caurulīti? — biologs jautāja.
Krūgers ar skubu, ierunādamies par desmitdaļu
sekundes ātrāk, pirms paspēja atvērt muti Dars, izteica savu apsvērumu:
— Ja tas ir gāzes radziņš, kāpēc tas nav aizdedzināts?
— Varbūt ir gan. Iespējams, ka tā ir ūdeņraža liesma, kas mūsu robota gaismā nav saredzama.
Operators izslēdza gaismu, tomēr uz ekrāna nekas nebija samanāms, un viņš to tūlīt atkal ieslēdza. īsā starpgadījuma laikā Skolotājs paspēja apstiprināt, ka šī caurule patiešām esot tā, kuru viņš domājis.
— Skaidrs, mēs redzam citādā gaismā, — biologs sacīja. — Vai tu to nezināji? Jūsu «aukstie» šai ziņā tikai nedaudz atšķiras no mums, vismaz mēs esam tik līdzīgi, ka varam lietot vienas un tās pašas apgaismošanas ierīces, tātad jūsu redze droši vien atšķiras arī no viņu redzes.
— Mēs zinājām, ka viņi var saskatīt mazākus priekšmetus nekā mēs, tomēr iemesls mums nebija zināms. Mēs nedomājām, ka ir dažāda veida gaisma.
— Vai jūs nezinājāt, ka jūsu radioviļņi ir tie paši, kas dod iespēju jums redzēt? Tiem vienīgi ir cits garums.
— Jāsmejas! Radioviļņi pārvietojas tik ātri, ka tos nevar izmērīt, bet varbūt tie izplatās pat acumirklīgu Redzamās gaismas viļņi, ja tie vispār ir viļņi, pārvietojas mazliet ātrāk nekā skaņa.
— O-ho! — Cilvēks mazliet padomāja, tad jautāja: — Vai tu vari izskaidrot, kā darbojas jūsu gaismas avots?
— Tā ir vienkārši tvaika strūkla, kas izplūst pa sevišķa veida sprauslu. Būtu ļoti grūti aprakstīt tās veidu, vismaz ar vārdiem, kādus mēs abi zinām.
— Tas nekas; tu man pastāstīji jau pietiekami daudz, es tikai vēl nespēju saprast, kā jūs esat uzzinājuši kaut ko par abām saulēm — jūs taču noteikti nevarat tās «redzēt».
— Protams, tās fievar redzēt, bet tikai just.
Dars Langs Āns nebija sapratis jau vairākus teikumus, un Nilss, steidzīgi čukstēdams, centās viņam izskaidrot, par ko ir runa:
— «Karstie» neredz tā kā mēs; atšķirība ir vēl lielāka nekā starp mums abiem. Mēs vismaz redzam vienu un to pašu gaismu — elektromagnētiskos viļņus. Pēc tā, ko pastāstīja šis «karsto» Skolotājs, viņu redze balstās uz kaut kādas skaņas formas uztveršanu — man šķiet, ļoti augstas frekvences skaņas, jo viņš pieminēja, ka tā pārvietojoties mazliet ātrāķ nekā «parastā» skaņa.
— Kā gan var redzēt ar skaņu?
— Jādomā, kaut kā jau var; savā ziņā redzēt it kā varētu jebkuras svārstības, kas izplatās pa taisni, un skaņas viļņi, ja tos nekas neaizkavē, tā izplatās. Ļoti īsie. skaņu viļņi — ultraskaņa — šai ziņā ir piemērotāki nekā tie, kurus radām runājot. Protams, tie neparādīs neko ļoti mazu; atceries, viņš teica, ka stieple esot pārāk smalka, lai to varētu redzēt.
Abi atkal pievērsa uzmanību sarunai pa radio, vismaz Krūgers to darīja. Daram, kā parasti, tagad bija kas jauns, par ko domāt.
— Jūs paši droši vien esat daudz prātojuši, lai uzzinātu par šo planētu sistēmu tik daudz, cik tagad zināt, — biologs sacīja, — jo ārpus Abiormenas atmosfēras jūs varat pamanīt tikai tos priekšmetus, kuri izstaro jūtamu siltumu.
— Aina, ko attēloju Nilsam Krūgeram, bija tikai viena no vairākām teorijām, — radījums rāmi atbildēja.
— Līdz šim, kā izrādās, tā ir visai pareiza. Bet, ja ar zinātnisku domāšanu jūs varat veikt tik daudz, kāpēc jums ir aizspriedumi pret zfnātni?
Būtu jauki, ja jūs beigtu daudzināt vienu un to pašu. Tomēr — atbildot uz jautājumu — kāds mums no tā būtu labums? Vai mēs esam kaut ko ieguvuši, uzzinot, ka Abiormena riņķo ap Tīru un Tīra ap Arēnu? Atzīstu, šādas zināšanas ir nekaitīgas, jo nevar beigties ar bīstamu rīcību, tomēr tā ir lieka laika tērēšana.
— Citiem vārdiem, jūs dalāt zināšanas nederīgās un bīstamās?
— Praktiski, jā. Šad tad gadās izņēmumi; protams, šo gaismas avotu izgudrotājs ir izdarījis labu darbu. Tomēr visas jaunās zināšanas ir rūpīgi jāpārbauda, lai gūtu pārliecību, ka tās nav bīstamas.
— Es sāku saprast tavu viedokli. Jādomā, tev nebūs iebildumu, ja mēs tērēsim savu laiku, jūs sīkāk iepazīstot.
— Man vienalga, ko jūs darāt ar savu laiku. Jautā!