Zinātnieki jzpildīja viņa prasību, un pamazām Dars Langs Ans sāka saprast, kādas būtnes bijuši viņa senči — un kādi būs viņa bērni.
«Karsto» pilsētas nebija izkaisītas pa visu Abior- menu, bet tikai vulkānu rajonos, kur nedaudzi to iedzīvotāji varēja patverties pazemē, lai pārlaistu auksto periodu; tā kā uguns bija tabu, neviens no Dara paaudzes tām nekad netuvojās. Tomēr šķita, kaut arī Skolotājs par to plaši neizteicās, ka šis tabu ir viens no piemēriem, kas pierāda, cik liela ietekme «karstajiem» ir pār «aukstajiem». «Karsto» rasei šāda aizlieguma nebija, tā dzīvoja un mira, kur vēlējās; ļas arī ieskaidroja, kā tādi priekšmeti kā Dara jostas sprādzes varēja tikt un arī tika atrasti «auksto» pilsētu tuvumā viņu dzīves cikla sākumā. Tāpat kā Dara paaudze, arī «karstie» bija ļoti pūlējušies nodrošināt zināšanu nodošanu no viena cikla nākamajā, kaut gan tas mazāk bija atkarīgs no grāmatām, vairāk — no skolotāju atmiņas. Kad Dars pārtrauca sarunu, lai pajautātu, kāpēc nebūtu labāk, ja «karstie» nodotu zināšanas «aukstajiem» un tie savukārt atkal «karstajiem», tā iesaistot abas rases zinātnes attīstībā, Skolotājs ļoti pacietīgi paskaidroja, ka š$da rīcība faktiski izslēgtu iespēju kontrolēt zināšanu izplatību. i
«Karstie» bija visai kompetenti elektrotehniķi un lieliski celtnieki; šķita, ka arī ķīmija ir sasniegusi samērā augstu līmeni, kas gan bija pārsteidzoši rasei, kuras zinātniekus ierobežoja viņu redzes spējas. Dabiski, ka astronomija gandrīz nemaz neeksistēja un sarežģītākajās fizikas nozarēs viņi bija galīgi atpalikuši. Protams, radioaktīvie elementi bija atklāti, bet viņiem nebija nekādas jēgas par to nozīmi.
Daudzi cilvēku jautājumi mulsināja Daru, un dažreiz tas nebūt nebija tāpēc, ka viņš būtu nejēga cilvēku zinātnē. Cik Dars varēja noprast, cilvēki centās izdibināt «karsto» skolotāju attieksmi pret Dara rasi — tas ir; vai «karstie» jūt pret viņiem patiku un cienu vai nicināšanu kā pret zemāku rasi vai arī uzskata viņus tikai par mazsvarīgu, bet nepieciešamu neērtību. Dars atcerējās, kā viens no klātesošajiem radījumiem bija centies notēlot draudzības jūtas, kuras it kā balstītos uz viņu asinsradniecību, kaut arī neparko nevarēja saprast, pēc kā gan šādu radniecību varētu noteikt.
Sis jautājums iešāvās prātā arī biologam — vienam no tiem, kuri bija klausījušies pirmās pārtvertās Krūgera radiosarunas ar Skolotāju un vēlāk bija pieprasījuši to tulkojumu. Dars jutās gandrīz vai pārsteigts, ka Skolotājam uz to ir jau gatava atbilde.
— Mēs noskaidrojam daudzu mūsu priekšteču nāves apstākļus vai vismaz vietu, kur viņiem jāmirst. Drīz vien šā ciemata iedzīvotājiem pavēlēs doties uz krāteri, kurā kādu laiku bija notverti Dars un Krūgers; tur mēs varam novērot viņu nāvi un jaunās dzīvības rašanos, kā arī izsekot, kas ir kura pēctecis. Kad tuvojas aukstā sezona, mēs izkārtojam arī mūsu pašu nāvi j'au agrāk izvēlētās vietās un mēģinām no caukstajiem» skolotājiem uzzināt neapdzīvotās vietas, uz kuram jaunā dzīves cikla sākumā tiks izsūtītas grupas gūstīt viņu rases jaunos indivīdus, kuri tai laikā vēl neatšķiras no mežonīgiem dzīvniekiem.
— Jādomā, ka visus tomēr nenoķer.
— Noķer tos, kuru atrašanās vietu mēs zinām. Sad tad atrodas kāds mūsu rases piederīgais, dažreiz pat vesela grupiņa, kuru sencis droši vien pārdzīvojis visu auksto periodu kā mežonīgs dzīvnieks; vismaz mums par viņiem nav nekādu ziņu.
— Vai jūs zināt, cik bērnu būs katram?
— To noteikt ir pilnīgi neiespējami, tas atkarīgs no katra indivīda svara.
— Tomēr šķiet, ka tas visiem indivīdiem ir apmēram vienāds.
— Normālās dzīves laikā tā ir, bet mirstot viens otrs varbūt ilgi izticis bez barības vai arī, gluži pretēji, ēdis ļoti daudz un bieži; viss atkarīgs no nejaušībām. Nav iespējams arī noteikt, vai kādu Dara Langa Ana rases nule dzimušu bērnu pirms atrašanas neaprij plēsoņas, jo par viņiem pietiekami nerūpējas, tā kā to darām mēs.
— Saprotu.
Arī Dars saprata. Kaut gan viņam bija ļoti laba atmiņa, viņš ārkārtīgi maz atcerējās par īso laiciņu pirms «noķeršanas», bet tas pats mazumiņš saskanēja ar Skolotāja stāstīto. Dars brīnījās, kāpēc gan viņa skolotāji nerīkojas tikpat piesardzīgi, un tad saprata, ka viņiem nav nekādas iespējas to darīt — vai nu «karstajiem» vajadzētu ar viņiem sadarboties, ko viņi, jādomā, nevēlas, vai arī viņa rasei vajadzētu paturēt savā kontrolē grupu otras rases piederīgo «karstajā» periodā, lai varētu tos izrīkot, gluži tāpat kā «karstie» izrīko geizeru ciemata iedzīvotājus «aukstajā» periodā. Maigi izsakoties, tas šķita grūti izdarāms; otra rase bija aizsteigusies pietiekami tālu viņiem priekšā tehnikā, lai varētu pārvaldīt situāciju. Darā modās stipras šaubas, vai šis Skolotājs ir bijis pilnīgi atklāts — bez personīgās nepatikas vajadzēja būt vel kādam iemeslam, kura dēļ viņam bija iebildumi pret cilvēku zināšanu izplatību.
Sarunai turpinoties, šaubas vērtās pārliecībā un izraisīja citas domas. Kad robots bija devies atpakaļ uz lidaparātu, Dars Langs Āns lika priekšā stāties sakaros ar skolotājiem pārējos vulkānu sasildītajos patvērumos un izjautāt viņus. Pat Krūgers, kas pazina Daru labāk, nekā jebkurš cits cilvēks varētu viņu kādreiz iepazīt, nesaprata, ko īsti viņš mēģina izdibināt.
XIV
BIOLOĢIJA; SOCIOLOĢIJA
Kamēr Abiormena meta loku pēc loka pa savu gandrīz vai komētas orbītu, Tīru tās liesmojošā pavēl- niece vilka tuvāk un tuvāk. Abiormena pamazām aizvien vairāk sakarsa. Tas neko daudz nenozīmēja planētas iedzīvotājiem, jo temperatūra vēl nebija sasniegusi to pakāpi, kad sāk aktivizēties baktērija, kuras dzīvības procesi uzlādēs atmosfēru ar slāpekļa oksīdiem. Kamēr tas vēl nebija noticis, Dara rasei! maz rūpēja, vai dzimtās planētas okeāni ir sasaluši vai vārās.
Arī Zemes zinātniekus karstums netraucēja. Vairums no viņiem jau kopš paša sākuma valkāja komplicētus aizsargtērpus, kuros viņi īstenībā bija apgādāti ar kondicionētu gaisu. Tomēr viņi zināja, ka drīz vien būs nepieciešama efektīvāka aizsardzība. Eksperimenti ar vietējām dzīvības formām — ne tikai ar baktērijām vien, bet arī ar pietiekami lieliem dzīvniekiem, kurus varēja novērot bez mikroskopa, un ar augiem — skaidri liecināja, kas gaidāms.
Krūgers ar stāvokli bija vairāk nekā apmierināts. Viņa draugs acīmredzot bija pilnīgi iegrimis no Zemes atbraukušo viesu zināšanu apguvē. Krūgers nevarēja visu laiku turēties ar viņu kopā, bet par to vairs daudz neuztraucās. Ja kas bija pilnīgi skaidrs, tad tas bija fakts, ka Dars Langs Ans uzkrājis jau pārāk daudz informācijas, lai visu to paspētu nodot skolotājiem pirms savas dzīves normālajām beigām. Daram nebūs citas izejas — būs jāpaliek patvērumā zem ledus cepures, kad to noslēgs, un tas nozīmēja, ka viņš automātiski kļūs par skolotāju.
Reizi vai divas jauneklim uzmācās sirdsapziņas pārmetumi; viņš prātoja, vai nebūtu godīgāk aizrādīt Daram, kādas sekas būs šim kopā ar cilvēkiem pavadītajam laikam. Tomēr ikreiz, kad viņš par to iedomājās, viņam izdevās sevi pārliecināt, ka iedzimtais ir diezgan vecs, lai pats zinātu, ko dara.
Tomēr diez vai nebūtu bijis labāk; ja Nilss būtu par to ieminējies.
Kaut arī Zemes zinātnieki, protams, varēs strādāt uz Abiormenas pat karstajā sezonā, apstākļi būs daudz grūtāki. Tāpēc viņi galveno informāciju centās iegūt pirms klimata maiņas. Dars cik spēdams novēroja visu notiekošo; Krūgeram, kurš arī bija noskatījies vienu no biologu mēģinājumiem, tas nemaz nelikās tik aizraujoši.