Tas notika pēc tam, kad bija atklāts karstuma ķēdes reakcijas efekts uz vietējo baktēriju. Ar planētas augsni izklāja hermētiski noslēgtas kameras dibenu; tajā ievietoja vairākus nelielus dzīvniekus — tādus
Dars un Krūgers bija sastapuši krāterī. Augsnē bija iestādīti arī daži planētas augi; biologi bija mēģinājuši atveidot miniatūrā planētas vidi. To izdarījuši, viņi sāka paaugstināt temperatūru — pakāpeniski, lai izvairītos no termiskā šoka, kas tikai sarežģītu situāciju.
Kamera bija pietiekami labi izolēta, lai aizkavētu tvaika kondensāciju uz tās sienām, tā ka joprojām bija iespējams redzēt, kas tajā notiek. Protams, mazliet ūdens vēl aizvien bija šķidrā stāvoklī, jo pārējā ūdens vārīšanās bija ievērojami paaugstinājusi spiedienu; un tad pavisam negaidīti kāda mēraparāta bultiņa izkustējās no nulles stāvokļa.
Tas gan bija visparastākais galvanometrs, toties saslēgts virknē ar rezistoru — kamerā ievietotu nelielu vaļēju tīģelīti ar ūdeni. Šķidruma pretestība mazinājās, un neviens no klātesošajiem nešaubījās par šīs parādības cēloni. Pēc brīža viss kļuva redzams arī bez mikroskopa — atmosfēra kamerā ieguva vāju nepārprotami sarkanbrūnu nokrāsu. Sāka darboties baktērija; tās veidotie slāpekļa oksīdi ne tikvien pa- skābināja vēl šķidrā stāvoklī esošo ūdeni, bet arī izraisīja nesalīdzināmi radikālākas pārmaiņas visos kamerā ievietotajos dzīvajos organismos.
Dzīvnieki beidza kustēties, vēl tikai neveikli grozīja galvas. Tie bija nedaudz atvirzījušies cits no cita un pārtraukuši skrubināt augus. Uz vairākām sekundēm pētījumu objekti un pētītāji sastinga, bet viņu sasprindzinājums pieauga.
Pēkšņi lielākais no dzīvniekiem sabruka, nākamajā pusminūtē tas pats notika ar visiem pārējiem. Krūgers paslepus no sāniem uzmeta skatienu Daram, bet viņa mazais draugs to pat nemanīja. Abas acis viņš bija pievērsis kamerai. Jauneklis atkal paskatījās uz dzīvniekiem, un pēkšņi viņam kļuva nelabi. Mazie radījumi zaudēja formu, izplūda bezveidīgās proto- plazmas peļķēs, kas nesavienojās pat tajās vietās, kur divi radījumi bija sabrukuši pavisam tuvu viens pie otra. Varēja redzēt, ka viegla trīsoņa pārņem vēl dzīvās recekļa lāmas, un šo ainu Krūgera kuņģis vairs neizturēja. Viņš metās laukā.
Šķita, ka Daru redzētais nemaz neietekmē; viņš palika vērojam kameru vēl pusstundu — laiku, kas bija nepieciešams, lai pēdējā peļķe izveidotos par kādiem piecdesmit maziņiem, tārpiem līdzīgiem radījumiem, kuru ķermeņiem nebija nekādas līdzības ar dzīvniekiem, no kuriem tie radušies. Tie rāpoja pa kameru, acīmredzot pilnīgi spējīgi paši rūpēties par sevi.
Arī augi bija pārvērtušies, lai gan citādā procesā. Lielāko augu lapas nobira un stumbri mazliet sakro- kojās. Novērotāji sākumā domāja, ka karstums tikai pārtraucis to augšanu, bet šo pieņēmumu apgāza simtiem maziņu, puniem līdzīgu izaugumu parādīšanās uz sažuvušajiem stumbriem. Tie pamazām uzpūtās, acīmredzot uzsūcot vecāku augu matēriju, un beidzot nobira zemē kā vairākas minūtes ilgs lodīšu lietus.
Mazākie, zālei līdzīgie augi gluži vienkārši novīta, bet to vietā strauji dzina asnus pavisam citādi augi. Nepagāja ne stunda, un pilnīgais ap lidaparātu esošās vides paraugs kamerā bija pārvērties par visiem novērotājiem — arī Daram Langam Anam — galīgi nepazīstamu vidi.
— Tad tā tas notiek! — beidzot izdvesa viens no biologiem.
Ne viņu, ne arī kādu no viņa kolēģiem redzētais nebija ietekmējis tik spēcīgi kā Krūgeru. Tiesa, neviens cits jau nebija tā pieķēries Daram.
— Manuprāt, mēs būtu varējuši paredzēt, ka no katra indivīda radīsies krietni daudz pēcnācēju, ja šī ir viņu vienīgā reproducēšanās iespēja. Planēta tūlīt pēc sezonas maiņas droši vien ir šausmīgi pārapdzīvota.
Kāds cits biologs noraidoši papurināja galvu.
— Šai ziņā viss ir kārtībā, — viņš teica, — bet kaut kas cits gan ne. Pašlaik mēs vērojam periodu tieši pirms kārtējās klimata maiņas, bet dzīvnieku vēl aizvien ir daudz — gan gaļēdāju, gan zālēdāju — un augu pasaule nemaz neizskatās cietusi. Nespēju īsti noticēt, ka nav vēl citas reproducēšanās metodes.
— Vai nepieciešamību pēc tās nenosaka sezonas ilgums? Ja pašreizējā proporcija uzskatāma par normu, tas nozīmē, ka sezonu pārdzīvo apmēram viens no piecdesmit indivīdiem.
— Pareizi, un sezona, kas drīz beigsies, ilgst aptuveni četrdesmit Zemes gadu. Negribas ticēt, ka tik ilgā periodā varētu saglabāties tik daudz dzīvnieku. Mēs zinām, ka atbilstoši savam svaram tie patērē apmēram tikpat daudz barības kā dzīvnieki uz Zemes. Kā tas ir, Dar? Vai jūsu dzīves laikā vairākkārt nerodas jauni dzīvnieki?
— Protams, ka rodas, — abiormenietis atbildēja. — No katra dzīvnieka locekļa, ja tikai tas ir pietiekami liels, izaug jauns dzīvnieks. Tā noteikti notiek vismaz ar tiem dzīvniekiem, kurus mēs lietojam ēšanai, tāpēc mēs vienmēr atstājam no katra kaut ko neapēstu. Vai ar jūsu dzīvniekiem tā nenotiek?
— Hmm-m. Uz Zemes dažas dzīvās būtnes var apmēram tā atjaunoties, bet tās ir visai primitīvas. Es nesaprotu, kā^uz šīs planētas vispār iespējams kādu nogalināt?
— Nu, protams, daži dzīvnieki no sava laupījuma neatstāj pietiekami daudz, lai tas varētu reģenerēties. Turklāt dažkārt kāds nomirst arī badā vai noslīkst, kaut gan jābadojas krietni ilgi, lai izdiltu tiktāl, ka vairs nevar izdzīvot.
Viens no zinātniekiem domīgi aplūkoja savu labo roku, kurai divu pirkstu vietā bija tikai stumbeņi — piemiņa no negadījuma bērnībā.
— Jādomā, Dar, ka laikam būtu muļķīgi jautāt, vai jūsu rasei ari piemīt šāda reģenerēšanās spēja.
— Nesaprotu, kāpēc tas būtu muļķīgi. Jā, tāda spēja mums ir, kaut arī civilizētā sabiedrībā, protams, reti rodas vajadzība to lietot. Šad tad planiera avārijas upurim vai citā tamlīdzīgā negadījumā cietušajam jāataudzē roka vai kāja.
— Vai arī galva?
— Tas ir sevišķs gadījums. Ja ievainojums ir tāds, kas pārtrauc pareizu dzīvības procesu norisi, audi atgriežas «sākumstadijā» un rada pilnīgi jaunu indivīdu — vai vairākus. Tādā gadījumā oriģinālais indivīds ir miris. Kā jau teicu, tas notiek reti.
Biologi bija diezgan pārsteigti, ka atradies parādības izskaidrojums. Tomēr, lai iegūtu pārliecinošu atbildi, bija nepieciešams vairāku nedēju ilgs darbs, izmantojot visas iekārtas, kādas vien uz «Alphard» bija. Biologu grupas vadītājs Rihters bija laimīgs, ka gadījusies iespēja izskaidrot reģenerācijas norisi komandierim Bērkam, kas bija speciāli ieradies, lai apspriestos par šiem jautājumiem, kuri sagādāja viņam galvassāpes.
— Esmu mazliet nobažījies par šo rasi, Rihter, —
Bērks sāka sarunu. — Kā jūs zināt, katrs kuģa komandieris, atstājot Zemi, saņem plašus norādījumus par risku, kāds draud jebkurai videi, kad tajā iekļūst jaunas būtnes. Viņi tik ilgi stāsta mums par trušiem Austrālijā un japāņu vabolēm Ziemeļamerikā, kamēr mums kļūst nelabi no visas šīs ekoloģijas būšanas. Man šķiet, ka esam uzdūrušies dzīvības formai, kura varētu kļūt par nopietnu cilvēces sāncensi, ja vien tas, kas man sastāstīts par Dara Langa Ana rasi, atbilst patiesībai.
— Jādomā, jūs esat izlasījis mūsu atskaiti par reģenerāciju. Es atzīstu, savā ziņā šī rase ir diezgan neparasta, bet es neteiktu, ka tā varētu kļūt bīstama.
— Kāpēc gan ne? Radījums nokļūst jaunā vidē, kur nav viņa dabisko ienaidnieku, un bez jebkādas kontroles vairojas. Vai tas pilnīgi neiederas šai shēmā? Viņi izskaustu cilvēkus pāris gados.