— To es nezinu, un man šķiet, ka tam arī nav nozīmes.
— Kāpēc ne? — Bērkam aiz satraukuma gandrīz vai balss aiztrūka.
— Tāpēc, ka Dars Langs Ans gan var dzīvot uz Zemes un daudzās citās pasaulēs, bet viņa antipodi ar verdošajām asinīm — tikai apstākļos, kur, kā jūs pareizi teicāt, temperatūra ir daudz augstāka, taču ne uz vienas no jūsu minētajām planētām nav abu temperatūru. Ja grupa Dara rases izlemtu migrēt uz Zemi, kā gan tas patiks «karstajiem», kuru pēcnācēji dosies uz turieni kopā ar viņiem? Dars, bez šaubām, tāpat kā katrs no mums, grib pēcnācējus; kā viņš jutīsies, domājot par jūraszvaigzni, kas, attīstījusies no viņa ķermeņa, pārvietosies uz Veģu II vai Merkuru? Kas tad notiks ar viņa bērneļiem? Nē, komandieri, es saprotu: vairums mūsējo ir nosprieduši gandrīz vienprātīgi, ka Skolotājs lejā pie karstajiem avotiem ir vecs aprobežots, diktatorisks tiepša, kura uzskati nav pat to izteikšanai patērētās enerģijas vērti, bet, ja padomāsit pamatīgāk, sapratīsit, ka viņš ir tālredzīgāks par daudziem citiem, kurus es nesaukšu vārdā!
Bērks lēni pakratīja galvu, nenovērsdams acu no biologa.
— Es par šo jautājumu domāju jau sen, doktor Rihter, un, manuprāt, jums taisnība, ka Skolotājs ir darījis to pašu. Tomēr jūtos mazliet vīlies, ka jūs neesat bijis tālredzīgāks.
— Kā tā?
— Jusu doma ir pareiza tikai tad, ja šīm rasēm trūkst tehnisko zināšanu! Daram nebūs iebildumu, ka gēnu struktūras, kas reproducēs viņa pēcnācējus, dažus gadus pavadīs tur, uz kurieni tās gribēs aizvest jūraszvaigzne, ja vien viņš zinās, ka galu galā šis radījums vai nu aizcejos uz planētu, kur tās varēs attīstīties, vai arī ievietos tās mākslīgā saldētavā, lai sasniegtu to pašu mērķi. Neaizmirstiet, ka arī šiem radījumiem būs tāda pati vēlme pēc pēcnācējiem un viņiem vajadzēs sadarboties ar Dara rasi, lai to apmierinātu. Ja šīs planētas iedzimtie to atstās, bruņojušies ar patstāvīgi vai arī no mums iegūtām zināšanām, radīsies vissaliedētākā saprātīgu būtņu sabiedrība vēsturē, kura izklīdīs pa zvaigžņu zvaigznēm, nobīdot malā cilvēku, ja vien tam vispār izdosies izdzīvot.
— Manuprāt, ja tā tiešām notiktu, pati šī saliedētība varētu noderēt par labu paraugu mums, pārējiem. Pašlaik šīs rases noteikti atrodas vēl tālu no šādas saliedētības.
— Pašlaik tā ir, un mūsu interesēs ir parūpēties, lai tās tiktāl nemaz nenokļūtu. Man tas nepatīk nebūt ne labāk kā jums vai jaunajam Krūgeram, bet baidos, ka vienīgā saprātīgā rīcība ir aizkavēt Daru
Langu Anu, lai viņš nevarētu no mums iegūtās zināšanas nogādāt savai rasei. Ja to nedarīsim, tad būsim atdevuši Galaktiku viņiem.
— Jums taisnība — man tas nepatīk. Kā mēs varam attaisnot šādu rīcību pēc tam, kad paši esam pamudinājuši Daru mācīties visu, ko viņš spēj iemācīties?
— Attaisnot mēs to nevaram, — Bērks nelokāmi atteica, — tomēr tā darīsim. Skaidrs, ka es sev to nespēšu piedot līdz mūža galam, bet, pēc mana pār- domāta lēmuma, cilvēku rasei vislabāk būs, ja Dars Langs Ans vairs neredzēs savējos.
— Šķiet, ka jums taisnība, bet vieglāk man no tā nek|ūst.
— Man arī ne. Nu, patiesību sakot, būs labāk, ja pateiksim to Daram tūlīt. Es sasaukšu kopā grupu, lai būtu iespējams izteikties visiem, kuru rīcībā ir kādi fakti, kas varētu atspēkot manu lēmufliu, Tas ir visgodīgākais, ko es varu darīt.
— Jaunajam Krūgeram droši vien nebūs neviena fakta, toties iebildumi gan.
— To es saprotu. Viņš nezina, kādu pakalpojumu es viņam izdarīšu.
Biologs pētoši paskatījās uz veco virsnieku, bet Bērkam vairāk nebija nekā, ko piebilst,
XV
ASTRONOMIJA; LOĢIKA
Dars Langs Ans biologu atskaiti klausījās bez īpašas intereses, jo tādi teicieni kā fluorētie ogļūdeņraži un silīcijorganiskie savienojumi viņam vēl aizvien nozīmēja visai maz, bet komandiera Bērka paziņojums izraisīja viņā spēcīgu reakciju.
Lai cik vētrainas bija viņa emocijas, viņš tās nepauda vārdos, jo Nilss Krūgers sāka runāt pirmais. Dars noklausījās runu par atklātu rīcību, godīgumu un taisnprātību, par ko bija stāstījuši jau Bērks un Rihters, tomēr pilnīgi nesaprata šos terminus. Katrā ziņā viņš teiktajam nepievērsa nedalītu uzmanību; viņš centās izlemt, kā rīkoties.
Acīmredzot strīdēties būtu veltīgi. Cilvēki savus uzskatus balstīja uz to, ko bija uzzinājuši par viņu un viņa rasi. Dars lāgā nevarēja saprast, kāpēc gan Abiormena apdraudētu Galaktiku, bet bija pieradis just dziļu cieņu pret Zemes zinātnieku spriedumiem. Par spīti tam, viņš atskārta, ka viņa dabiskā pienākuma apziņa mudina viņu pretoties Bērka lēmumam rr- strīdēties, melot vai lietot vardarbību, lai nogādātu, pēc viņa domām, vitāli svarīgo informāciju savējiem. Trešais impulss pamatojās uz viņa dabisko ziņkārību; ja viņam nebūtu pienākuma pret savējiem, viņš nevēlētos neko citu kā ceļot uz Zemi kopā ar saviem draugiem — ja viņš tos vēl varēja uzskatīt par draugiem — un apskatīt dažas no tām pasaulēm, par kurām viņam bija stāstījuši gan Krūgers, gan astronomi. Viņš varbūt būtu sācis runāt, atklājot savu dilemmu, tomēr Krūgers nedeva viņam tādu iespēju. Jauneklis pilnīgi aizmirsa disciplīnu, kuru viņam bija ieaudzinājusi kadetu apmācība, un gandrīz vai personīgi apvainoja komandieri. Protams, Dars nepamanīja šā fakta nozīmīgumu, jo viņš tikai miglaini apjauta Krūgera stāvokli, tomēr skaidri saprata, ka jauneklis grib panākt, lai viņam ļauj atgriezties pie savējiem.
Šķita neticami, ka strīdā ar komandieri varētu uzvarēt Krūgers. Dars kaut ko zināja par abu rangiem. Ja nu viņš pa strīda laiku izlavītos laukā un nozagtu vienu palīgkuģi? Dars ne reizi vien bija uzmanīgi vērojis to lidojuma laikā; vai viņš nespētu pats tādu vadīt? Ar Dara atmiņu nebija jābaidās, ka viņš varētu nospiest nepareizo pogu, ja kaut reizi bija redzējis nospiežam pareizo. Tomēr lidojumos pavadītais mūžs pasargāja viņu no šīs gandrīz noteikti liktenīgās kļūdas. Viņš saprata, ka nav iespējams va- dit vienalga kādu kosmosa kuģi ar pārdesmit lidojumos tikai vērojot iegūtām zināšanām.
Vai viņš varētu aizlidot paslepus? Diez vai. šie Vilvēki, lai kādi arī viņi ir, muļķi gan nav. Ja reiz komandieris bija ar pavēli aizliedzis Daram Langam Anam atgriezties uz Abiormenas, tad arī katrā ziņā tiks darīts viss, lai pavēli izpildītu.
Vai Krūgers varētu nozagt palīgkuģi un nosēdināt viņu uz Abiormenas? Bez šaubām, varētu, jo noteikti prata lidot ar šiem lidaparātiem, bet gūt skaidru atbildi uz šo jautājumu kavēja neziņa, kāda Ir cilvēku attieksme pret autoritātēm. Viņš nebija īsti drošs, vai jauneklis to daritu. Dars to apjēdza un atlika šā jautājuma noskaidrošanu uz vēlāku laiku, kad būs divatā ar Krūgeru.
Varbūt viņš varētu …
Šai mirklī Dara pārdomas pārtrauca komandiera Bērka paceltā balss
— Mister Krūger! Es sasaucu sanāksmi, lai apspriestu šo jautājumu, kā pienākas civilizētā sabiedrībā, nevis lai kāds raudulīgi žēlotos vai ļautu vaļu personīgiem apvainojumiem. Ja jums ir kāds pamatots arguments, izsakiet to, ja ne — apklustiet! Es saprotu jūsu jūtas, es dalos tajās ar jums un esmu apsvēris sava lēmuma morālo pusi vismaz tikpat rūpīgi kā jūs. Esiet tik laipns un atcerieties, ka uz mani! gulstas liela atbildība, kurā jūs ar mani vēl nedalām ties un kuru jūs acīmredzot neesat apsvēris. Es neprasīju, lai par manu lēmumu balsotu vai kāds izteiktu savus uzskatus par to. Es paziņoju pieņemto lēmumu, un tas ir šāds: Dara Langa Ana rase vai — kā man šķiet, būtu jāsaka — rases radīs draudus cilvēcei, ja atstās savu dzimto planētu. Es cieši ticu, ka valdības viedoklis būs tāds pats. Tomēr, ja jums vai kādam citam ir informācija, kas varētu grozīt šādu lēmumu, katrā ziņā dariet zināmu to man._