Krūgers tik tikko atturējās nepasmīnējis; vecais vientiesis tomēr bija cilvēcīgs, par spīti pienākuma apziņai.
— Šāda ierīce noteikti noderētu, komandieri'. Mēs būsim par to Joti pateicīgi.
— Labi, ieliksim dažus palīgkuģī. Sanāksme beigusies.
Ierašanās uz nosēšanās platformas Ledus Cietoksnī šoreiz bija citāda. Kosmosa kuģim, kuru balstīja un vadīja tādi paši lauki, kādi bija izšāvuši «Alphard» cauri starpzvaigžņu telpai, pilnīgi ignorējot gaismas izplatīšanās likumus, nebija tādu manevrēšanas ierobežojumu kā planieriem. Tas bija labi, jo uz platformas planieru bija tik daudz, ka varbūt pat Daram Langam Ānam būtu bijis grūti nolaisties. Pirmo reizi Krūgers ieraudzīja skolotājus virszemē; daži no viņiem vadīja darbus, citi tos tikai vēroja.
Kuģa tuvošanos pamanīja, un grupa abiormeniešu ar žestiem norādīja uz vienu platformas malu, kur planieri bija novākti, lai atbrīvotu vietu.
Mirklī, kad mazā kuģa gaisa slūžas atvērās, Dars un Krūgers metās laukā, abi apkrāvušies ar Bērka dāvāto radioiekārtu. Iedzimtais pirmais iegāja tunelī, un viņi sāka garu garo gājienu līdz patvēruma centrālajai daļai dziļi zem ledus cepures. Krūgers vairs nebrīnījās, kāpēc patvērums iekārtots tur, taču viņš vēl aizvien bija mazliet pārsteigts, ka šīs būtnes vispār bija spējušas to izbūvēt.
Patvērumā valdīja lielāka rosība nekā agrāk, desmitiem, pat simtiem mazo iedzimto tekalēja apkārt ar dažādiem noslēpumainiem uzdevumiem.
— Droši vien bibliotēkā ir daudz darba, — Krūgers ieminējās, pamājot uz vienu no grupām.
— Visām grāmatām vajadzētu jau sen būt šeit, — Dars atbildēja. — Pašreiz galvenā problēma ir pārtika. Parasti tās sagādāts pietiekami daudz jau vairākus gadus pirms laika, bet mēs neriskējam. Mēs piegādājam pārtiku līdz pēdējam brīdim.
— Ko tu darīsi?
— Saaicināšu kopā skolotājus, kuri var ziedot man laiku, un sākšu ziņojumu. Viņiem vajadzētu būt diezgan daudziem, jo bija jau zināms, ka ieradīšos ar jaunām zināšanām.
— Šķiet, no šā brīža tu būsi visai aizņemts ar ziņojumu.
— Jā, Nils. Jādomā, tu gribi vēlreiz apskatīt šo vietu tagad, kad viss sagatavots miršanai, bet šoreiz man nebūs laika tevi pavadīt. Bez šaubām, atradīsies kāds, kas varēs tev pakalpot.
Krūgers apstājās un uzlika roku uz pleca mazajam abiormenietim.
— Tu taču nejausi, ka durvis aizvērsies, iekāms nebūsi ar mani vēlreiz ticies, vai ne? — viņš jautāja. — Es negribu kavēt darbu, kas jāpadara, tomēr negribu arī šķirties no tevis — vismaz uz daudziem maniem gadiem — jau tik drīz.
Abas Dara acis mirkli pavērās augšup uz Krūgera sadrūmušo seju.
— Es ar ievi vēl tikšos, pirms Cietoksni aizslēgs, to es tev apsolu, — Dars Langs Āns teica.
Atsākot ceļu, jauneklis jutās apmierināts.
Dara pareģojums, ka viņu sagaidīs vesela komisija, izrādījās pareizs. Nilss pamanīja, ka tā sastāv no abiormeniešiem Dara augumā — jaunajiem skolotājiem. Viens no milžiem, kuru Krūgers bija jau sastapis pirmajā reizē, piedāvājās viņam par pavadoni, un kopā ar garo būtni Krūgers apskatīja tagad jau pilnīgi nokomplektētās bibliotēkas, pārtikas noliktavas augšējā slānī, tikai pāris pēdu zem ledus, un lielās dobes siltākajos slāņos zemāk, kur auga Zemes sēnēm līdzīgi augi.
Beidzot Nilsu uzveda augšā nosēšanās platformā, kur rosība nebija mazinājusies. Ik pa brīdim gaisā
šāvās kāds planieris, dodamies uz tālajām pilsētām, lai — ja pēc ierašanās tur vēl pietiks laika — atgādātu šurp vēl kādu pārtikas kravu. Citi nolaidās relatīvi nelielajā laukumā, kas vēl bija brīvs; nosēšanās platformas apkalpes bija nodarbinātas, nepārtraukti pārvelkot planierus uz platformas vienu malu vai arī ievelkot tunelī, lai atbrīvotu vietu tiem, kas vēl ieradās.
— Vai es tevi pārāk neaizkavēju? — Krūgers vaicāja savam pavadonim, kad viņi bija sasnieguši virszemi. — Sis laiks šķiet visaizņemtākais tavas rases dzīvē.
— Man vairs nav nekā, ko darīt, — skanēja atbilde. — Mans pēcnācējs amatā jau visu pārņēmis savā ziņā.
— Vai tad tu šoreiz nepaliksi Cietoksnī?
— Nē. Mans mūžs beidzies. Daži no mūsējiem paliks, lai pārbaudītu, vai viss pareizi noslēgts, bet tas nav mans pienākums. Tiklīdz vairs nebūšu tev vajadzīgs, es došos projām.'
— Bet man likās, ka visi planieri, ar kuriem tu varētu aizlidot, ir jau izjaukti.
— Tā ir. Es iešu kājām. Mēs neatgriežamies pilsētās.
— Tu domā … — Krūgers aprāvās; viņš zināja, ka Dars saviem ļaudīm pa radio neko daudz nebija stāstījis, tāpēc nebija drošs, cik daudz šī būtne zina. Tomēr skolotājs vai nu zināja, vai arī uzminēja, kas nospiež jaunekļa prātu.
— Nē, mēs neatgriežamies pilsētās. Tāda parā- duma nav — jau tik ilgi, ka es tev vairs nevaru pateikt īsto iemeslu. Ir labāk, ja mēs sagaidām galu, kur karstums nav pārāk liels — vismaz kamēr mūsu
ķermenis nav iznīcināts citādi. Kad tev manis vairs nevajadzēs, es iešu uz ledus cepuri.
Krūgers nespēja pateikt neko citu kā tikai, ka skolotāja sabiedrība viņam vēl esot nepieciešama. Nilsa uzaicināts, abiormenietis iegāja palīgkuģī-, kur viņu ar lielu interesi sagaidīja biologi. Viens no tiem runāja abiormeniešu valodā, tāpēc jaunekļa klātbūtne nebija nepieciešama, un viņš atgriezās uz nosēšanās platformu gaidīt Daru. Tomēr mazais draugs nerādījās, un Nilsa uzmanību piesaistīja nebeidzamā rosīšanās, līdz viņu pievārēja miegs.
Tā pagāja laiks. Pamazām planieru skaits samazinājās, jo jauni vairs neatlidoja un tie, kas bija Cietoksnī, devās uz otru planētas puslodi. Ne tikai Krūgers vien, arī pārējie cilvēki jutās nomākti, noskatoties, cik lietišķi šīs būtnes devās savā pēdējā lidojumā.
— Man šķiet, tas atkarīgs tikai no audzināšanas, — kāds ierunājās, — tomēr, ja es zinātu, ka dzīvošu vairs tikai vienu nedēļu, es izskatītos krietni nožēlojamāks.
— Man šķiet, ka atlikušas vēl trīs nedēļas, — teica Krūgers. — Viņi drošības labad noslēdz Cietoksni gadu pirms gaidāmās atmosfēras maiņas.
— Nu jau tu mēģini izvairīties no sarunas par šo tematu.
— Es to nedaru. Man radās iespaids, ka Daram mūs žēl — mēs dzīvojam no dienas dienā, nezinādami, kad pienāks gals. Jādomā, viņam ir tikpat grūti saprast, ka mēs esam pie tā pieraduši un nespējam aptvert viņa attieksmi pret nāvi.
— Pareizi gan.
Atbildētājs bija jau cits, un Krūgers pagriezies ieraudzīja komandieri Bērku stāvam gaisa slūžās.
— Es vēlētos, kaut būtu labāk pazinis jūsu draugu, mister Krūger, bet, manuprāt, īsti mēs viņu nekad neiepazītu — pat jūs ne.
— Varbūt ne, ser, bet es nevaru citādi just.
— Lai jums labi veicas! Vai nav jau laiks sākties noslēgšanas ceremonijai?
No mazā kuģa iznāca vēl vairāki cilvēki.
— Es neesmu precīzi noskaidrojis, ser, bet man šķiet, tā vajadzētu būt. Gandrīz visi planieri ir jau aizlidojuši, un es redzēju vairākus no lielajiem skolotājiem atstājam platīormu un aizejam apkārt kalnam. — Nilsa balss mazliet drebēja, to sakot, un komandieris nopietni pamāja ar galvu.
— Jā. Ari jūsu pavadonis aizgāja, kamēr jūs bijāt aizmidzis.
— Ko? Es to nezināju, ser.
— Skaidrs, ka jūs to nezinājāt. Viņš aizgāja pēc mana padomā. Es domāju, ka tā būs labāk.
Virsnieka balsī ieskanējās tonis, kas neļāva vairs neko jautāt.