Выбрать главу

Tomēr gaidītais lietus vēl aizvien nebija uznācis, kad viņš pamanīja, ka kaut kas piesaistījis Dara uz­manību. Krūgers zināja, ka ceļabiedrs labi dzird, kaut gan vēl nebija noskaidrojis, kur viņam atrodas ausis, tāpēc arī pats uzmanīgi ieklausījās. Sākumā nevarēja dzirdēt neko citu kā tikai parastos meža trokšņus — lapas un zari vējā šalca, tūkstošiem mazu dzīvnieciņu, tekalēdami pa zemi, čabinājās, laiku pa laikam no lapām nopilēja ūdens — likās, ka tas vis­pār nekad nemitas pilēt, vienalga, pirms cik ilga laika lijis. Taču Dars mazliet mainīja virzienu, viņš noteikti kaut ko dzirdēja. Abi nogāja vēl pusjūdzi, un tikai tad troksni uztvēra arī Krūgera ausis.

Troksni izdzirdis, Nilss apstājās un iekliedzās. Dars Langs Āns ar vienu aci pavērās atpakaļ un arī apstājās. Dars no cilvēka sejas izteiksmes saprata tikpat maz kā Krūgers no viņējās, tomēr pamanīja, ka jaunekļa seja mainījusi krāsu.

—   Kas? — Dars lietoja skaņu kopu, par kuru viņi bija vienojušies kā par visaptverošu jautājumu.

—  Man šķiet, būtu labāk turēties pa gabalu no tā.

—   Kas? — Tas bija tikai iepriekšējā atkārtojums, nevis detalizētāks jautājums, kas apliecinātu, ka Krūgera vārdi saprasti.

—   Tas izklausās kā … — Jauneklis apklusa; vi­ņam gluži vienkārši trūka vajadzīgo vārdu. Nilss at­griezās pie žestu valodas. Kā par nelaimi, ar pirmo kustību viņš norādīja atpakaļ virzienā, no kura viņi bija nākuši, un Dars saprata, ka tas nozīmē — Krū­gers ar šo parādību, vienalga, kas tā būtu, ir jau sa­stapies pirms viņu tikšanās. Viņam bija taisnība, tomēr viņš neaptvēra sava ceļabiedra sevišķo nevēlē­šanos atkal to redzēt. Kādu brīdi klusēdams vērojis jaunekļa mēmos žestus, Dars vairs necentās tos iz­prast un sāka no jauna iet.

—   Stāt! — Tas bija vēl viens vārds, par kuru vi­ņiem bija izdevies vienoties, un Dars izbrīnījies pa­klausīja. Viņi atradās tālu no lavas lauka; vai būtu iespējams, ka šis radījums zinātu par džungļiem kaut ko tādu, ko Dars nezināja? Protams, arī abiormenietim šī skaņa bija sveša, tāpēc viņš gribēja izpētīt tās cēloni. Vai milzis patiešām baidījās no trokšņa? Ja tā, tad derēja vēl padomāt. Ja nezināmais skaņas avots varēja kaitēt Krūgeram, tad ir vairāk nekā ticami, ka tas kaitēs Daram arī. No otras puses, var­būt tā bija tikai nepatika. Tādā gadījumā Dars pa­laidīs garām izdevību iegūt zināšanas, kas varētu izrādīties noderīgas ierakstīšanai grāmatā. Tātad jautājums bija: vai nu riskēt pazaudēt grāmatas, kas viņam jau bija, vai arī palaist garām iespēju tās pa­pildināt. Protams, risks zaudēt dzīvību Daram ne­nieka nenozīmēja, bet pārējās divas varbūtības bija būtiskas.

Varbūt viņš varētu labāk novērtēt, cik liels ir risks, redzot, uz ko spējīgs Krūgers, lai atturētu viņu no parādības novērošanas. Ar šo domu prātā Dars Langs Ans pagriezās vēlreiz un sāka iet uz tagad aiz kokiem skaidri sadzirdamā neritmiskā un vien- mujā «plop, plop, plop» pusi.

Krūgers apmulsa. Viņam ne sapnī nenāca prātā uz­spiest savu gribu Daram ar varu; viņam nebija skaidrs, kā šāds mēģinājums varētu beigties. Nilss nevēlējās darīt neko, kas radītu naidu viņu starpā vai pat tikai veicinātu neizbēgamu neuzticību. Un viņš darīja vienīgo, kas šais apstākļos atlika. Dars, pagriezis vienu aci atpakaļ uz cilvēku, redzēja, ka tas viņam seko, un turpināja ceļu, pārliecināts, ka īstas briesmas nedraud. Viņš pielika soli, cik vien to atļāva biezais pamežs. Pec dažu minūšu gājiena džungļi kļuva tik reti, ka vairs nevajadzēja ar grū­tībām spraukties cauri zariem un staipekņiem, bet va­rēja brīvi iet. Daram tas bija atvieglojums; Krūgeram apstiprināja faktu, par kuru jau bija liecinājis arvien skaļākais troksnis.

— Dar! Stāt!

Abiorinenietis izbrīnījies paklausīja, Tad viņš parSTEIGTs nolūkojās, kā Krūgers paiet garām un dodas viņam pa priekšu. Izdarījis kustību kas varētu nozī­mei to pašu, ko plecu paraustīšana, viņš sekoja. cilveks gāja lēnāk, nekā Daram būtu paticis, bet var jau būt, ka tam bija kāds iemesls.

Un bija arī. Vēl pēc simt jardiem pamežs pazuda, un gandrīz turpat beidzās arī koki. Priekšā atradās jardus piecdesmit plats, gluds un kails laukums.

Daram tas bija tikai klajums, pa kuru viegli iet; viņš gandrīz noteikti būtu meties uz priekšu, kāro­dams ātrāk tikt tam pāri un turpināt ceļu uz noslē­pumaino skaņu avotu. Tomēr viņš tika apturēts. pimo reizi visā viņu draudzības laikā Krūgers ne vien pieskārās viņam, bet arī noteikti nostājās priekšā, aizšķērsojis ceļu ar roku, kuras spēks bija šādam nolūkam vairāk nekā pietiekams. Dars pār­steigts paskatījās uz ceļabiedru, tad pārlaida acis klajumam. Viņš vairs nepūlējās tikt garām lielajam draugam un pievērsa abas acis klajā lauka centram.

Skaņu avots atradās tur. Likās, ka lielāko daļu klajuma klāj kāda gluda, cieta viela, bet centrs ne­mitīgi kustas ik pēc pāris sekundēm tur uzblīst augsts šķidruma un lipīgu dubļu puns, lai, izveidojis milzīgu burbuli, pārplīstu ar viņu dzirdēto «plop» un atbrīvotu laiski izklīstošu garaiņu mākoni.

Krūgers ļāva ceļabiedram brīdi pavērot šo ainu, tad, atkārtojis pavēli: «Stāt!», pagājās pāris soļu at­pakaļ. Džungļos parasti nav viegli dabūt akmeni, tomēr viņi vēl nebija tik tālu no lielās lavas straumes, laf ari šeit neatrastu kādu tās atsegumu. Sameklējis šādu vietu, Nilss ar lielām pūlēm nodau­zīja pamatīgu gabalu un, atstiepis to, aizsvieda uz klajumu, kura virsma šķita esam pilnīgi cieta. Sakal­tušo dubļu garoza ielūza, un lavas akmens ar plunk­šķi pazuda zem tās.

— Man šīs vietas nepatīk, — Krūgers stingri teica, neņemdams vērā, ka Dars nevar viņu saprast. — Es pirms pāris mēnešiem mēģināju vienai tādai pāriet pāri un, kad izkļuvu laukā pa koka sakni, kas bija mani nejauši uz labu laiku nokautējusi, bet arī ne­bija ļāvusi man nogrimt, atradu iegravētu kokā savu vārdu ar piebildi, cik patīkams jauneklis es esot bijis. Es nevienu nevainoju par to, ka tiku pamests, — viņiem bija iemesls uzskatīt mani par nogrimušu. Taču, ja vienreiz pēc šāda gājiena esmu palicis dzīvs, vairāk gan nedomāju to atkārtot; pēc mana skafandra no šejienes ir jāiet tālu, tālu!

Dars neizdvesa ne skaņas, bet pie sevis nosolījās, ka klausīs drauga padomam tik ilgi, kamēr viņi at­radīsies šā lielā radījuma dzimtā vulkānu rajona tuvumā. šeit redzētais noteikti būs jāieraksta grā­matā!

III PEDAGOĢIJA

Dubļu geizers un vēl arī daži citi bija jau jūdzēm tālu aiz muguras, bet tomēr šur tur trāpījās pa lavas atsegumam, tāpēc Dars joprojām pakļāvās Nilsa va­dībai. Ceļojums turpinājās uz ziemeļaustrumiem — nimcklis tā virzienu nebija mēģinājis mainīt —, bet kaut kas viņu attiecībās bija gandrīz netverami pārvērties.

Pirmkārt, sākumā neizbēgamā savstarpējā neuzticība nenovēršami gaisa. Vēl vienu — ne tik loģiskas Izcelsmes pārgrozību radīja gandrīz vai komiskais parpratums, kura dēļ Dars ieguva jo ciešāku pārlie­cību, ka Krūgers ir mazpazīstamā Abiormenas vul­kānu rajona iemītnieks, bet Krūgers bija tikpat drošs, ka Dars Langs Ans vispār nav šīs planētas iedzīvo­tājs. Tāpēc Dars visu laiku gaidīja padomu no Krū­gera. Ja viņš nošāva kādu nepazīstamu dzīvnieku — tas ir, viņam nepazīstamu —, viņš pirms ēšanas gai­dīja jaunekļa spriedumu. Dabiski, ka tika izniekots krietni daudz pavisam labas gaļas, jo Krūgers nepār­steidzās riskēt ar savu veselību un dzīvību, izmēģi­not jaunu ēdamo.