Tā. Hīlasu tas iespaidotu. Bet varbūt arī ne. Viņš bija paradis dzīvot tā, kā pats vēlas.
Jūzerrefs atkal miegā sakustējās. Pirrai sažņaudzās sirds. Viņi vairs nekad neredzēsies. Un viņa pat nevarēja atvadīties.
Meitene, pēkšņas domas vadīta, pieliecās un nolika uz spilvena mazo koka leopardu. Vai Jūzerefs sapratīs, cik ļoti Pirrai viņa pietrūks?
Viņa klusītēm atvilka vaļā durvju priekškaru.
Jūzerrefs kā allaž gulēja šķērsām uz sliekšņa. Pirra pamanīja, ka viņš ir uzziedis uz plakstiem mazliet sava dārgā, zaļā wadju, lai sapņotu par Ēģipti. Viņa cerēja, ka tas iedarbojas.
Tālāk gaiteni šņākuļoja verdzenes. Pirra pie vakariņām bija padzērusies tikai pavisam mazliet un sazāļojusi atlikušo vīnu ar magoņu pieniņu, jo zināja, ka skuķes pabeigs to, ko viņa neizdzers. Viņa cerēja, ka nav pārcentusies.
Bija agrs pavasaris, un Dievietes Namā gaudodamas vējoja saltas brāzmas. Gaiteņi tinās tumsā, tikai šur tur atspīdēja pa kādai vecai, nespodrai lampai. Meitene taustījās uz priekšu garām istabām, kur, miegā kaut ko murminādami, gulēja cilvēki, un gandrīz paklupa pār aizmigušu vergu. Viņai piezagās gabaliņš tumsas, un apakšstilbam pieskārās kaķa pūkainais kažoks.
Pār Dižpagalmu un tā vidū augošo olīvkoku lija sudrabaina mēnesnīca. Pirra turējās ēnās pie sienas un devās uz stūri. Koks noskatījās, kā viņa aiziet. Meitene klusi lūdzās, lai tas viņu nenodod.
Dižpagalmā atbalsojās soļi.
Pirra sastinga.
No kādām durvīm biedējoši tuvu iznira priesteris.
Meitene no spriedzes kļuva gluži stīva un noskatījās, kā nācējs aizsoļo uz Dubultā cirvja zāles pusi. Viņa izdzirda klusi nošvīkstam kreļļu priekškaru; priesteris nozuda.
Kad viņa sasniedza rietumu mūrī iekārtotās darbnīcas, bija jau pāri pusnaktij, un Pirra baidījās, ka svešā sieva būs prom.
Tumsā viņa uzskrēja kaudzītei vara stieņu un gandrīz nogāza zemē veselu plauktu ar māla podiņiem. Sirds salēcās. No stūra viņā lūkojās kādas acis. Meitene atviegloti nopūtās. Ziloņkaula dieva kalnu kristāla acis sekoja viņai ceļā pāri zīmogu meistara darbnīcai.
Darbnīca bija tukša. Vai viņa būtu palaidusi garām savu izdevību?
No tumsas atdalījās kāda ēna, un Pirra tumsā atpazina balto žagatas svītru.
- Tu kavējies! sieviete čukstēja.
- Nevarēju tikt prom! Paņēmu līdzi zeltu…
- To tagad ne. Blakusistabā ir olīvu spiedne. Mans brālēns atstāja virvi. Mums tā jāapsien ap spiedni un jāizrāpjas laukā. Viņš pirms rītausmas atraisīs virvi, lai noslēptu pēdas.
Trūcīgajā gaismā, kas ieplūda vien pa sīku lodziņu, abas uzmeklēja spiedni divus smagnējus akmeņus ar iekaltām gropēm un resnu virves rituli.
Pirra palūrēja ārā pa logu. Seju asi appūta salts nakts vējš, un viņa nevarēja saskatīt lejā esošās ldintis. Kā lai mēs zinām, vai virve ir gana gara? meitene izdvesa.
- To mēs nevaram zināt, svešā nomurmināja.
* * *
Melnais kuģis ar čīkstošu takelāžu un plīkšķošām burām straujā gaitā zēģelēja pāri viļņiem. Pirra sakņupusi kluknēja priekšgalā, savelkot ciešāk savu durstīgo apmetni, un juta, kā sejā iesprakstas sāļas šļakatas.
Brīvība.
Kurp viņa dosies? Kā viņa izdzīvos Baltajos kalnos tālu prom no visa, ko pazina? Meitene jutās izbijusies, bet pacilāta. Viss notiekošais bija tik varens, ka bija grūti to aptvert.
Virve tik tiešām izrādījās par īsu, un Pirra lēcienā uz klintīm gandrīz vai salauza potīti. Ciema suņi viņu
aizdomīgi apostīja, bet Hekabi bija paķērusi līdzi šādas tādas ēdiena atliekas, lai krančus apldusinātu.
Pēc naksnīga gājiena abas nonāca pie pelēki viļņojošas Jūras, kur seklumā šūpojās kuģis. Kapteinis viņas jau gaidīja, un kuģis sāka slīdēt prom gar krastu.
Hekabi apgalvoja: ja pieturēšoties tāds pats vējš, viņi jau līdz nākamajam mijkrēslim sasniegšot Baltos kalnus. Lai sajauktu pēdas vajātājiem, viņa bija parūpējusies par viltus norādēm, bet, ja tas nelīdzētu, viņa teicās zinām kalnos tādas vietas, kur viņas neviens neatradīšot.
Zvaigznes izbālēja, un pie austrumu puses apvāršņa parādījās sarkana svītra: Dieviete gāja pāri Jūrai modināt Sauli. Pirra nogrieza šķēlīti kaltētas kefales un pārmeta to bortam kā ziedojumu, pēc tam nogrieza vēl šķēlīti sev pašai.
Piepeši viņa mitējās košļāt. Saule nebija pareizajā vietā. Ja viņi kuģotu uz rietumiem, tai vajadzētu atrasties aiz muguras.
Pirra pameta skatienu pār plecu un iepleta acis. Keftiu bija vairs tikai tumša līnija kaut kur pamalē.
Meitene klupšus krišus aiztenterēja pāri klājam turp, kur stāvēja Hekabi un vēroja viļņus. Mēs braucam uz ziemeļiem! Pirra iebrēcās.
- Tu esi acīga, Hekabi sausi noteica.
- Tu teici, ka mēs brauksim uz Baltajiem kalniem!
- Es meloju.
- Bet es tev samaksāju! Pirra auroja.
Sievas brūnajās acīs gailēja uzjautrinājums. Man vajadzēja zeltu, lai samaksātu par vešanu. Tagad tu esi tikai tāds traucēklis, ar kuru man kādu laiku būs jāsamierinās.
Pirras sašutums pārvērtās nemierā. Šķita, ka viņa ir apmainījusi vienu gūstu pret otru. Kurp tu mani ved? viņa pajautāja.
Hekabi atkal pievērsa skatienu apvārsnim. Sarkanā ausma izgaismoja viņas spēcīgos vaibstus, un vējš pūta sejā savādos, svītrainos matus. Ir tādas salas, kas rindojas vienā lokā un sirdī glabā liesmas, viņa uzrunāja viļņus. -Reiz, sensenos laikos, Uguns Pavēlniece norāva savu spožo kaklarotu un aizmeta to pāri dižajai, zaļajai Jūrai…
- K-ko? Pirra izstomīja. Obsidiāna salas? Bet tas tak ir pusceļā uz Akejul
- Jūs, keftieši, tās varbūt arī saucat par Obsidiāna salām, Hekabi attrauca ar savādi asu noti balsī, bet mēs, kas tur dzīvojam, tās dēvējam vienkārši par salām. Viņa pieklusa. Pirms desmit gadiem no Akejas ieradās karotāji. Tie ceļoja no salas uz salu, līdz atrada to, ko meklēja.
Pirrai sažņaudzās iekšas. Tu domā Vārnas.
- Koronosa karotājus. Jā.
Nu bija Pirras reize stingi blenzt jūrā. Pagājušajā vasarā viņa bija par mata tiesu izglābusies no piespiedu precībām ar Vārnu vadoņa dēlu. Un tad cits Vārnu virsaitis viņu piekāva un gandrīz nogalināja Hīlasu.
- Tai salā, kur es esmu dzimusi, Hekabi turpināja,
- Vārnas atrada meklēto. Viņas rokas sažņaudza bortu.
- Viņi ierakās dziļi zemē, izkasīja zaļo akmeni no Viņas iekšām un nosauca salu par savu.
Pirra norija siekalas. Vara raktuves. Vai mēs dodamies turp?
Hekabi pamāja. Uz manu nabaga izpostīto dzimteni. Uz Talakreju.
Hīlass bija pazaudējis skaitu Talakrejā pavadītajām dienām.
Divreiz viņš bija mēģinājis aizbēgt, tumsas aizsegā aizžogoties garām sargiem. Divreiz Zens bija viņu notvēris un piekāvis. Tikai pamēģini to vēl vienu reizi, vecākais zēns bija brīdinājis, un man nāksies par tevi izstāstīt.
Pēc tam notika daudz dažādu nelaimju, kas lika Hīlasam aizmirst par bēgšanu. Kaut kur pārtrūka virve, šahtā nogāzās maiss un salauza vienam no strādniekiem kāju. Krītoša klints atlūza gandrīz iedragāja pauri kādam citam, un izgāzta lampa aizdedzināja virvju kaudzi, nelāgi apdedzinot trīs skaldītājus.
Pazemē bailes pielīp ātri. Drīz vien Hīlass trūkās no katras ēnas. Vai tas akmens sakustējās? Vai tā tur bija tikai ēna vai arī grābējs?