Reiz zēns sapņoja, ka ir atgriezies Līkasa kalnā, brien pa kristāldzidriem strautiem un vēsām, zaļām papardēm. Turpat bija arī Izi. Māšele, kā allaž, uzmācās ar saviem nebeidzamajiem jautājumiem. Kur vardes, Hīlas? Bet pamostoties šķita, ka sapnī redzētais ir noticis ar kādu citu ar ārpusnieku Hīlasu, nevis vergu Blusu.
Par spīti bailēm, zēns jau bija gandrīz vai pieradis pie raktuvēm. Viņš zināja, ka uzraugus saukā par “ķidām”,
8
skuķēnus, kas uzraudzīja lampas, par “dzirkstelēm”, bet mazos bērnus, kas šķiroja zaļā akmens gabalus, dēvē par “kurmjiem”.
Viņš gluži labi satika ar pārējiem zirnekļiem tikai ar Slienu ne. Sikspārnis bija dzīvespriecīgs un vienmēr gatavs palīdzēt. Vabole pazemē allaž likās kluss un bailīgs, taču virszemē izturējās draudzīgi, kaut arī pēdējā laikā šķita nomāktāks nekā citkārt. Zens bija gudrs un atjautīgs un nekad nebāza degunu, kur nevajag. Mums visiem ir noslēpumi, viņš mēdza sacīt un paraustīja plecus.
Viennakt Hīlass kādam ķidām nočiepa kūpinātu cūkas gurna gabalu, un zēni košļādami sēdēja tumsā un apmainījās stāstiem. Zens pastāstīja, ka esot zirgu iebraucēja dēls no kādas zemes tālu austrumos, ko dēvējot par Arzavu. Sikspārnis bija piedzimis raktuvēs viņš domāja, ka māte bijusi verdzene un tēvs ķida, bet tuvākus paskaidrojumus sniedza ļoti izvairīgi. Vaboles tēvs bija kāds bagāts ēģiptiešu tirgonis.
- Tā jau viņš saka gan, Zens acis vien nobolīja. Bet grib arī, lai mēs noticam, ka Ēģiptē esot tādi zirgi, kas dzīvo upēs, un milzu cilvēkēdājas ķirzakas!
- Tā arī ir, Vabole uzstāja. Tās ķirzakas sauc par krokodiliem, un viņi…
Zens pasmīnēja un sāka apmētāt zēnu ar akmentiņiem.
Vabole pietrūkās kājās un, pagājis nostāk, apstājās pie alas mutes.
- Kas šim lēcies? Hīlass nesaprata.
Zens paraustīja plecus. Un tu, Blusa? Vai tev ir radi?
Hīlass vilcinājās. Māte mani pameta kalnā. Neko vairāk es nezinu. Tā nebija. Viņš zināja, ka māte viņus
ar Izi bija mīlējusi, jo ietina abus lāčādā un noglāstīja viņam seju. Taču Hīlass negribēja to izpaust Zēnam un negribēja arī atklāt, ka viņam ir māsa.
Pēc divām dienām, kad zēni pašlaik rāpās lejā uz septīto loku, Hīlasam aizķērās maiss. Kamēr viņš to atkabināja, pārējie jau bija aizgājuši tālāk.
Steigšus pagriezies līkumā, viņš dažus soļus tālāk ieraudzīja pāris balstu. Starp tiem tupēja sīks, tumsā tinies stāvs ar abās rokās sažņaugtu skaldāmo akmeni.
Hīlasam vajadzēja kādu mirkli, lai apķertos, ka nepazīstamais dauza pa vienu no balstiem, mēģinot to izsist no vietas. Ei, tu! viņš iebļāvās.
Svešinieks, lai kas viņš tāds bija, nometa akmeni un metās bēgt. Hīlass pa galvu pa kaklu tenterēja pakaļ.
Drudžainā ātrumā paskrējis garām vairāldem pagriezieniem un līkumiem, Hīlass uzbrāzās virsū Slienam. Viņš saķēra zeņķi aiz matiem un izgrieza tā roku aiz muguras.
- Mēģināji izsist balstu, ko? Kāpēc? Tu varēji mūs visus nogalināt!
Slienā spirinājās un kvieca. Hīlass parāva viņa roku augstāk.
Zens un Vabole metās abiem klāt un atrāva Hīlasu no Slienas.
- Viņš mēģināja sagraut jumtu! Hīlass elsa.
- Tas nebiju es, zvēru! Slienā smilkstēja. Lai Uguns Pavēlniece mani nosper, ja meloju!
- Liec viņu mierā, Blusa, Zens sacīja. Viņš saka, ka tas neesot bijis viņš.
- Bet es viņu redzēju!
- Es teicu liecies mierā.
Pēc dažām dienām Hīlass nakti uztrūkās no nelāga sapņa.
Vēl nebija rīts, un kurtuves nogāzē bija apklusis kalēja veseris. Hīlass gulēja un ieklausījās, kā ap cietoksni ķērkdamas lidinās vārnas. Kreons bija atklājis, kā tautā dēvē viņa klanu, un viņam tas patika. Viņš bija pavēlējis aiz mūriem izmest maitas, lai pievilinātu melnos putnus.
Hīlass piecēlās un sāka vilkt savas skrandas. Pēdējā laikā viņš vadīja dienas baiļu miglā. Ar Talakreju kaut kas galīgi nebija kārtībā, un kļuva arvien ļaunāk.
Čukstus klīda runas, ka grābēji vairs neuzturoties tikai pazemē. Kāds esot pamanījis no bedres izlienam ēnu un aizslīdam lejā pa nogāzi. Kāds zēns bija pamodies no murga un sajutis, ka viņam kaut kas tup uz krūtīm. Un vakarvakarā viens no skaldītājiem bija kliegdams uzbrāzies augšā pa pakalnu un ielēcis šahtā. Pat dzīvnieki bija sajutuši, ka kaut kas nav kārtībā. Dīķīšos valdīja klusums. Vardes bija pagaisušas.
Daži teica, ka Kalns dusmojoties, jo viņi pārāk dziļi rokot, bet citi vainoja Kreonu, jo tas bija nogalinājis lauvu. Viņa karotāji bija manīti ar lauvas līķi to bija aiznesuši uz cietoksni, lai noģērētu ādu; drīz pēc tam ari bija sākušās visas nedienas.
Nogāzē iedunējās kalēja veseris. Hīlass vēlējās, kaut pamostos pārējie.
Zens un Vabole miegā raustījās, it kā joprojām stieptu maisus. Sikspārnis gulēja, cieši sažņaudzis savu pelīti, kam jau bija gandrīz nogājusi spalva. Slienā bija pievilcis
kaulainos ceļgalus pie krūtīm, un viņa mute bija vaļā: tumšs, apdrupušo zobu ieskauts bezdibenis.
Hīlass mitējās apsaitēt ceļgalus un stingi blenza uz tukšo muti. Viņam prātā bija iešāvusies šaušalīga doma.
Viņš pamodināja Zenu un aizvilka to pie alas mutes.
- Kas par lietu? Zens ņurdēja, berzēdams acis.
-Ja tevi noķer grābējs, Hīlass klusītēm jautāja, tas
var ielīst tev rīklē, vai ne?
- Tā runā. Un tad?
- Tas tātad var tikt tevī iekšā.
- Viņi ir gari, viņi var visu. Kāpēc jautā?
- Ko viņš tur saka? Vabole nostājās abiem aiz muguras, iespiedis rokas sānos.
Hīlass paaicināja zēnu tuvāk. Pirmajā vakarā, kad es ierados, es pajautāju, kas Slienam kaiš, un Zens pateica, ka viņu gandrīz esot noķēris grābējs. Viņš ar mokām norija siekalas. Man šķiet, tu kļūdījies, Zen. Man šķiet, ka viņu tiešām noķēra.
Vaboles seja sastinga. Zens sarauca uzacis. Ko?
Hīlass norādīja uz guļošo zēnu un čukstēja: Viņš ir apsēsts. Tas ir viņā iekšā.
* * *
Viņam nenoticēja.
Zens sadusmojās, bet Vabole tikai vērās ar tukšu, neko nesaprotošu skatienu. Kad Hīlass nerimās, Zens klupa virsū viņam. Ko tu viņu vienmēr apvaino?
- Ko tu viņu vienmēr sargā?
- Mēs esam zirnekļi, mēs turamies kopā tā mēs izdzīvojam!
- Pat tad, ja viņš mūs visus nogalinās?
- Nenogalinās. Viņš ir viens no mums. Tā ka turi muti! Viņi ledainā klusumā saģērbās. Hīlass noskatījās, kā
Slienā pamostas un nesakarīgi plūkā savas skrandas. Zēns bija kārns kā ģindenis, un viņa seja bija izdēdējusi kā vecam vecim.
Hīlass iztēlojās ļauno garu, kas saritinājies gulēja pukstošajā, sarkanajā tumsā zem viņa sirds. Kas zina, ko tas nākamreiz liks viņam darīt?
9
Telamons nometās ceļos, iemērca plaukstas saltajā kalnu strautā un prātoja, ko darīt tālāk.
Viņš nevarēja doties atpakaļ uz tēva cietoksni vēl ne. Un viņš nedrīkst raudāt. Viņam bija apritējušas četrpadsmit vasaras viņš bija gandrīz pieaudzis vīrietis. Un Hīlass bija miris.
- Es esmu turējis tev doto solījumu, Hīlas, viņš runāja, ūdenim noskalojot no rokām asinis. Es teicu, ka upurēšu par tevi aunu, un tā arī izdarīju. Dusi mierā, draugs.
Telamons palika tupam vēl ilgi pēc tam, kad rokas jau bija tīras, un dzestrs vējš no Līkasa kalna žāvēja asaras viņam uz vaigiem.
Zēns sev jau tūkstošo reizi sacīja, ka nav vainojams Hīlasa nāvē. Kā tad viņš būtu varējis zināt, ka paša radinieks tēva brālis medīs Hīlasu kā tādu meža zvēru? Tā nebija viņa vaina. Tāda bija dievu griba.