Bet kāpēc tad vainas sajūta atkal un atkal atgriezās?
Kaut viņš būtu brīdinājis Hīlasu agrāk. Kaut vienu dienu. Tad abi ar Izi būtu varējuši aizbēgt un vēl būtu dzīvi.
Mājupceļā dievi atalgoja Telamonu par upuri draugam: viņa suņi izdzina no midzeņa mežakuili.
Viņam pat nepietika laika nobīties. Vienā mirkli suņi dzina milzīgo zvēru uz priekšu, un jau nākamajā tas drāzās cauri paparžu audzei taisni Telamonam virsū.
Telamons nedomājot nometās uz viena ceļa, iesprauda šķēpa galu zemē, lai tas būtu stabilāks, nomērķēja aso galu uz kuili un ar abām rokām satvēra rokturi.
Mežakuilis joņoja arvien tuvāk; zeme drebēja kā pērkona dunā. Mazās ačeles ieurbās Telamonā. Zēns saoda karsto, pretīgo dvaku un ieraudzīja dzeltenos, nāvējošos ilkņus.
Piepeši nezvērs metās sāņus un nu klupa virsū no sāniem. Telamons parāva šķēpu, lai tas atkal būtu pretī. Dzīvnieka lēciena spēks iedzina šķēpu tam taisni krūtīs, pārlaužot kātu un satricinot Telamonu līdz pat kaulu smadzenēm. Mežakuilis pakrita beigts nieka olekti no vietas, kur zēns tupēja.
Mednieks drebelīgi iesmējās. Šis bija viņa ceturtais mežakuilis bija jānomedl divpadsmit, lai varētu uztaisīt bruņucepuri, bet noteikti pats lielākais. Viņš nespēja noticēt, ka ir to nogalinājis viens pats.
Viņš mēģināja piecelties, bet sapīcis atldāja, ka kājas neklausa. Viņš trīcēja kā tāds skuķis. Paldies visiem gariem, ka tuvumā neviena nebija un neviens to neredzēja.
Pēc mirkļa pa taku tuvojās divi kazu gani, ar nūjām dīki zvetēdami papardes.
Telamons pietrūkās kājās.
Gani sazīmēja vadoņa dēlu un nometa savas nūjas.
Telamons viņiem strupi pavēlēja aiznest medījumu uz Lapitosu.
- Bet ko tad iesākt ar mūsu kazām, kungs? viens no ganiem apjuka.
- Dari, kā likts! Telamons noskaldīja.
Aizejot viņš dzirdēja, kā abi noirdzas. Vaigos saskrēja asinis. Gani bija redzējuši viņu drebam.
Pēkšņi Telamons sevi ienīda par paša vājumu. Viņš sajuta skaudības dūrienu, iedomājoties, ka Hīlass gan, ja viņam būtu jāstājas pretī kuilim, nebūtu sācis tricināties kā tāds puņķutapa. Hīlass bija drosmīgs un sīksts. Par viņu neviens neuzdrošinājās smieties…
Aizveries, Telamons sev bargi piekodināja.
Nonācis līdz tēva cietoksnim Lapitosā, viņš jau jutās mazliet labāk. Testors nopriecājās par dēla brango trofeju un uzstāja, ka tam jāsēž blakus uz viņa sola. Uguns, cepta medījuma gaļa un ar medu un miežiem sajaukts stiprs vīns paveica pārējo. Telamons sēdēja un sildījās pie lielā senču pavarda un izbaudīja tēva kareivju atzinību un Testora acīs redzamo labpatiku.
Telamona jaunais draugs Selinoss no jauna piepildīja zēna kausu. Dzirdēju, ka tas esot bijis lielākais kuilis visā Likonijā, viņš ar lišķīgu smaidu glaimoja.
Uzrunātais paraustīja plecus.
Hīlass man nemūžam tā nepieglaimotos, Telamons skumīgi nodomāja. Viņš būtu pasmīnējis un jautājis: Nu, cik tad tev vēl vajag, līdz drīkstēsi sevi saukt par vīru, ko? Tad viņš mani aizvilktu uz mežu un mēs izceptu upes mālos apvārtītu ezi un noskalotu maltīti ar ciemā nočieptu miežu alu…
- Tavs tēvs ļoti lepojas ar tevi, Selinoss klusītēm sacīja. Nemaz nešaubos, ka tāpat leposies arī virsvadonis Koronoss. Viņš nokremšļojās. Tu jau neesi bijis Milcēnās, vai ne? Un saticis savu vecotēvu? Esmu pārliecināts, ka viņš jau pavisam drīz gribēs iepazīties.
Telamons piespieda sevi pasmaidīt. Selinoss bija atbraucis no Mikēnām. Telamonam bija aizdomas, ka Koronoss šo jaunekli ir atsūtījis, lai uzmestu aci mazdēlam un pēcāk ziņotu par saviem novērojumiem.
Tas vienlaikus priecēja un biedēja Telamonu. Koronoss bija varenākais vadonis visā Akejā. Un bijātākais.
Mielasta versme un troksnis šķietami pagaisa, un Telamons atcerējās pērno vasaru, kad viņš stāvēja šai pašā zālē ar Koronosa dunci rokā.
Viņš lepni izstāstīja tēvam, kā izņēmis to no mirušā tēvoča Krātosa rokas. Viņš bija atguvis klana vērtīgāko īpašumu, un tas bija liels gods. Tomēr Testora uzslavas izskanēja samāksloti, jo turpat bija viņa šaušalīgie radi divi dzīvajos palikušie brāļi Kreons un Farakss, kā arī Alekto viņu māsa ar saltajām acīm.
Neviena cita zālē nebija. Iepriekš tur bija pulcējusies visa Testora saime, lai aplūkotu dunci, kas nozīmēja ICoronosa dzimtas varu, taču tad viņus aizsūtīja prom. Nevienam, izņemot Koronosa tuvākos asinsradiniekus, nebija jāzina, kādas briesmas dzimtai draud. Nevienam nebija jāzina par orākula pareģojumu ka kāds ārpus nieks būs viņu bojāejas cēlonis…
- Nu, pastāsti, Selinoss mudināja, atsaucot Telamonu tagadnē. Kā tad tu viens pats nogalināji tik milzīgu nezvēru?
-Jā, patiesi! iesaucās Testors. Viņš uzsauca saviem kareivjiem: Klausieties, puiši!
Telamons paklausīgi sāka stāstīt. Taču nez kāpēc viss nešķita pa īstam.
Viņu no visām pusēm ieskāva noslēpumi.
Par orākulu zināja tikai pats Koronoss un viņa radi.
Testoram bija noslēpumi no paša dēla. Viņš gadiem ilgi nebija Telamonam neko stāstījis par viņa ģimeni par Koronosa dzimtu. Tie bija darījuši drausmīgus darbus, un tēvs negribēja tur iesaistīties. Tikai nesen viņš bija spiests aizmirst par sirdsapziņu.
Pat Telamonam pašam bija noslēpumi. Hīlass bija viņa labākais draugs tas pats ārpusnieks, kurš, kā apgalvoja orākuls, izpostīšot viņa dzimtu. Un par to zināja tikai viņa tēvs.
Kārtu kārtām maldu kā āda…
- Ko es jums teicu? Testors auroja, uzsizdams dēlam pa muguru. Viņam vēl nebūs ne piecpadsmit, kad viņš jau būs karotājs!
* * *
Bija jau gandrīz pusnakts. Suņi ošņājās pa salmiem, meklējot atliekas, un vairums mielasta dalībnieku, ieskaitot Selinosu, bija izklājuši uz grīdas no soliem noņemtās aitādas un aizmiguši.
Testors sēdēja pie uguns un auklēja rokā savu zelta kausu. Pēdējā laikā vadonis pārāk daudz dzēra. Viņa radi gan dzīvoja tālu Mikēnās, bet viņu ēna bija gara.
Tēvs pamanīja, ka Telamons skatās, un skumīgi pasmaidīja. Nu ko, Telamon, viņš bilda un iztaisnoja plecus. Kamēr tu biji prom un medīji briesmoņus, no piekrastes ieradās tirgotāji. Savas preces viņi nolika austrumu kambarī. Varbūt iesi un izvēlēsies, ko vien tu tīko?
Telamons sajuta pārsteigumu un prieku. Paldies, tēvs.
Testors sirsnīgi iebukņīja dēla augšdelmu un atkal pievērsās ugunij.
Tirgotāji izrādījās svešinieki ar šaurām sejām; viņi uztrūkās nomodā tai pašā brīdi, kad Telamons iegāja kambarī. Zēns jutās patīkami apskurbis. Vīns bija mīkstinājis visas raizes.
Acu priekšā ņirbēja uz segas izliktie dārgumi. Kā būtu ar to sudraba apmetņa sprādzi, kas izkalta kā divi ar mugurām kopā saspiedušies ērgļi? Varbūt vara rokusargu? Vai to bronzas nazi ar spalā inkrustētu zaļu lauvu…
Pēkšņi zēns pamanīja greznu ādas jostu ar divām stūrainām zelta plāksnītēm abās sprādzes pusēs. Sirds sāka sisties straujāk. Plāksnītes bija skaisti izrotātas ar savītām spirālēm, ko veidoja sīkas zelta pērlītes. Tādas viņš bija redzējis jau agrāk.
Viens no tirgotājiem sajuta viņa interesi. Jaunajam kungam ir vērīga acs, viņš nomurmināja. Tas ir labāko amatnieku darinājums. Keftiešu, protams.
To Telamons jau zināja. Šīs zelta plāksnītes reiz bija iekaltas rokassprādzē, kas piederēja meitenei, kuru viņam vajadzēja apprecēt. Meiteni sauca Pirra. Viņš atcerējās, kā tā stāvēja blakus, kad viņi vēroja, kā debesīs šaujas Telamona tēvoča bēru sārta liesmas. Atcerējās svilstošas miesas smārdu un to, kā izlikās sērojam par Krātosu, kaut sirds dziļumos skuma par Hīlasu.