Vēlāk meitenei rokassprādzes vairs nebija, un, kad viņš pajautāja, kur tā palikusi, viņa pateica, ka esot to pazaudējusi. Bet Telamons zināja, ka skuķe melo. Toreiz viņš par to vairāk nedomāja.
Bet nu…
- Kur jūs to dabūjāt? viņš jautāja tirgotājam.
- Kungs, to dabūja mans draugs… Viņš norādīja uz savu biedru.
Biedrs bija maķedonietis; otram bija jātulko. Kungs, viņš saka, ka to viņam par braucienu kuģī esot iedevis kāds zēns.
Telamons sagrīļojās.
Tirgotājs izskatījās noraizējies. Vai kaut kas nav labi, kungs? Nudien, mēs to nopirkām, nenojaušot nekādu viltu…
- Tas zēns, Telamons pārtrauca, kāds viņš izskatījās?
Tirgotājs apjuka.
- Izstāstiet man visu, Telamons pavēlēja. Izstāstiet man, bet nevienam citam. Ja neklausīsiet, nebūs labi.
Abi tirgotāji nobālēja.
Tas esot bijis tikai kaut kāds puišelis, viņi sacīja. Apmēram kunga vecumā, varbūt kādu gadu jaunāks, un neesot bijis tik garš. Šaurām, dzeltenbrūnām acīm. Dīvainiem matiem tādā kā miežu krāsā. Un vienā ausī šim bijis robs…
Telamons atstāja tirgotājus un aizsteberēja atpakaļ uz zāli. Zēns paķēra savu kausu un brīdi nolūkojās uz to. Viņš lieliem malkiem izdzēra vīnu, apšļakstot savu tuniku.
Hīlass bija dzīvs.
10
Ko tagad darītu Hīlass? Pirra prātoja, knosīdamās uz cietās klona grīdas.
Reiz viņš bija sacījis: Pirmais izdzīvošanas noteikums tevjābūt sagādātam ēdienam un ūdenim.
To viņa gan bija izdarījusi, bet tas neko daudz nelīdzēja. Kā viņa izdzīvos šajā savādajā uguns salā, kur valda Vārnas?
Būda bija pamatīga būve no bazalta un pumeka, un durvis pavērās uz dienvidiem, lai nelaistu iekšā stipro ziemeļvēju. Gaisā vēdīja nemazgātas miesas un dūmojošā mēslu ugunskura dvakas.
Pirra dzirdēja, kā otrpus sienai barības meklējumos urkšķ cūka. Meitenei ierūcās vēders. Piekrastē viņa bija redzējusi vīrus ķidājam tunčus, kas bija vēl lielāki par delfīniem, bet viņām cieminieki piedāvāja tikai aunazirņu un skumbriju putru, kā arī skābu vīnu, kas bija samaisīts ar terpentīnkoka sveķiem un garšoja pēc darvas.
- Visu paņem Vārnas, cieminieki taisnojās. Ja runājam pretī, mūs aizsūta uz raktuvēm.
Par spīti savai nabadzībai, cieminieki bija draudzīgi. Hekabi māte bija bikli sasveicinājusies ar Pirru (“Visi svešinieki ir goda viesi”), norājusi meitu par to, ka tā esot pārāk kārna, un steigšus devusies vārīt putru.
Ciema vecākais Hekabi tēvs Meropss pieklājīgi ierādīja Pirrai, kā paklanīties ugunij un lūgt tās atļauju pārlaist naktis būdā. Pat Hekabi pati mazliet atmaiga. Viņa bija jaunāka, nekā Pirra bija domājusi, varbūt piedzīvojusi savas trīsdesmit vasaras, un, šķiet, no sirds mīlēja māti. Pirrai tas šķita ļoti interesanti, jo viņa savējo spīvi ienīda.
Salinieki ar saulē iedegušiem locekļiem un raupjām pēdām meitenei atgādināja keftiešu zemniekus, kaut arī atšķirībā no keftiešiem šejieniešu vīri audzēja bārdas, un gliemežvāku vietā par amuletiem kalpoja obsidiāna un dzeltena sēra krelles. Visiem uz rokām bija apdegumu pēdas, un visi apbrīnoja Pirras rētu, sakot, ka tā nesot veiksmi.
Cūka otrpus sienai pārstāja rakāties. Pirra pagriezās uz otra sāna. Nekā. Viņa nespēja iemigt.
Durvīs meitene gandrīz uzkāpa nelielai čūskai, kas laka pienu no māla šķīvīša. Meitene nomurmināja atvainošanos un pagaidīja, līdz rāpulis bija padzēries un aizslīdēja prom.
Ārā bija dzestrāk, jo pūta vējš, bet no Kalna vēdījošā sēra dvaka sagādāja Pirrai galvassāpes.
Talakreja viņu izbrīnīja. Pagaidām viņa nebija redzējusi nevienu Vārnu, jo ciems atradās ziemeļu krastā, bet raktuves dienvidos; sala bija skaista. Kuģis bija ieslīdējis līcī ar smaragdzaļiem un ametista violetiem ūdeņiem, ko ieskāva baltas klintis ar dzelteni oranžām svēdrām, kas līdzinājās akmenī sastingušam saulrietam. Ciems bija uzbūvēts starp sudrabainiem olīvkokiem un zaļiem, trausliem vēdekļiem līdzīgiem tamariskiem, bet tālumā slējās augsts, melns kalns, pa kura nogāzēm lejup stīdza dūmi.
Nedaudzus soļus no būdas pie uguns sēdēja Meropss un asināja obsidiāna nazi. Nevari aizmigt? viņš pajautāja, pamādams, lai Pirra apsēžas.
Vienam celim ciema vecākais bija pārmetis ādas gabalu un ar raga gabalu piesardzīgi uzspieda asmenim, nokasot sīkas akmens pārslas. Viņam bija tādi paši spēcīgi sejas vaibsti kā meitai, tikai šķita, ka viņš atšķirībā no meitas biežāk smejas nekā drūmi blenž.
- Tu labi izturējies pret čūsku, viņš ieminējās.
- Man čūskas patīk, Pirra atsaucās. Reiz es ar vienu iedraudzējos. Tā mēdza saritināties man ap roku un ielikt galvu saujā.
Vīrietis nopūta akmens putekļus un nopētīja nazi.
- Vai tu nožēlo, ka aizbrauci no Keftiu?
Meitene saspringa. Vai Hekabi bija izstāstījusi tēvam, kas viņa tāda ir? Nē, Pirra piesardzīgi atbildēja. Taču man pietrūkst Jūzerrefa. Viņš ir mans ver… draugs. Es uztraucos, jo viņu sodīs par to, ka es aizgāju.
Meropss pamāja ar galvu. Arī mēs bīstamies virspriesterienes Jasasaras dusmu.
Tātad viņš zināja. Vai jūs mani izdosiet, ja viņa pēc manis sūtīs? Pirra pajautāja.
Vīrieti pārņēma šausmas. Protams, ne! Tu šeit esi svešiniece, mums jādod tev patvērums tāds ir dievu likums.
- Es negribēju jūs aizvainot.
Vecais vīrs nogrudzinājās. Negribēji gan. Bet tev ir jāapgūst mūsu paražas. Jūs, keftieši, pielūdzat Jūru, mēs pielūdzam Uguns Pavēlnieci. Viņš palocījās Kalnam. -Tāpēc mēs, ē-e… mēs nekad neuzgriežam muguru ugunij tā, kā tu tikko izdarīji, nākdama ārā no būdas.
- Piedodiet.
- Tu jau nezināji.
Mēnesnīcā Kalna izdvestie dūmi zaigoja. Pirra iedomājās par Keftiu klīstošajiem nostāstiem par kādu pasakaini bagātu salu, ko iznīcinājis Zemes Drebinātājs.
- Izskatās bīstami, viņa bilda.
- Bīstami? Pavēlniece mūs sargāl Toreiz, kad mūsu senči ieradās Talakrejā, viņa pieņēma cilvēka veidolu un pateica viņiem, lai būvē ciemu šeit. Viņa brīdināja senčus, ka viss, kas atrodas aiz Kakla, pieder Dabai un to sargā Viņas svētie dzīvnieki lauvas. Mūsu senči godāja viņas vēlējumu bet dieviete viņiem iemācīja, kā no akmens izvilināt varu.
- Bet tie dūmi… Vai tad tādi kalni neatmodina Zemes Drebinātāju? Mēs Keftiu vairāk par visu baidāmies no zemestrīcēm.
- Mēs tāpat, bet Pavēlniece mūs sargā no Zemes Drebinātāja. Jau tūkstoš gadu mūs nav piemeklējis nekas vairāk kā vien viegla ietrīsēšanās.
Hekabi iznāca no būdas un tuvojās abiem. Domāju, ka būsi aizbēgusi, viņa uzrunāja Pirru.
- Kur tad es ietu? Pirra īgni atcirta.
Meropss uzmeta abām skatienu un piecēlās kājās.
- Pieraugi uguni, viņš piekodināja meitai. Un gādā par mūsu viešņu.
Kad viņš bija iegājis būdā, Pirra pajautāja: Vai esmu gūstekne?
Hekabi atšiepa lūpu. Kāpēc tu tā domā?
- Vai kaut kas no tā, ko tu man stāstīji, vispār bija tiesa? Vai tu vispār kādreiz esi bijusi Baltajos kalnos?
-Nē.
- Kāpēc tad tu biji Keftiu?
Hekabi vilcinājās. Ir vēl citi tādi kā es tādi, kas ienīst Vārnas. Mēs sazināmies. Mēs dalāmies ar to, ko esam dzirdējuši.
- Tu riskē, man to stāstot.
- Vai patiesi? Spožās acis ieurbās Pirrā.
- Vai tāpēc tu atgriezies Talakrejā? Pirra jautāja.