- Lai cīnītos ar Vārnām? Un kāda ir mana loma?
Hekabi paraustīja plecus. Man bija vajadzīgs zelts, lai tiktu mājās. Tev bija jātiek prom.
Pirra košļāja lūpu. Viņai somā bija vēl zelts. Varbūt izdotos samaksāt, lai viņu aizved prom no salas. Bet kurp doties?
Hekabi sabikstīja uguni ar žagaru, saceļot veselu dzirksteļu spietu. Rīt es tev parādīšu, ko Vārnas ir izdarījuši ar Talakreju. Cik mežu viņi ir nocirtuši saviem sārtiem, kādas bedres izrakuši Viņas miesā. Jūs, keftieši, pat neaptverat, ko maksā visi jūsu bronzas trejžuburi un spoguļi…
- Kāpēc tu dusmojies uz Keftiu? Pirra nesaprata.
- Mēs vienmēr esam bijuši draugos ar Salām. Mēs pat runājam vienā mēlē.
Hekabi pēkšņi naidīgi paglūnēja uz meiteni. Vai draugi būtu sēdējuši klēpī saliktām rokām un noskatījušies, kā mūs pakļauj?
- Ko mēs būtu varējuši darīt?
- Vai tad virspriesterienei nav nekādas varas?
- Protams, ir! Bet Vārnas ir karotāji. Mēs ne.
- Un ko tad jūs piedāvājat? Nedarīt neko?
- Un ko piedāvā tu?
- Ir jau vēls, Hekabi noskaldīja. Ej paguli.
Pēcāk Pirra gulēja un vērās griestu sijās. Hekabi dusmu izvirdums bija darījis meiteni nemierīgu tas viņai nelāgi atgādināja par māti.
Domās viņa redzēja Jasasaru stāvam Dievietes Nama augstākajā balkonā. Māte bija tērpusies ar keftiešu purpuru krāsotos svārkos, kuru krokas bija iesvaidītas ar spēcīgi smaržojošām mirrēm. Jūraszilais ņieburs uz krūtīm bija vaļā, un vidukli apjoza ar zaļām stikla pērlēm izšūta josta. Ap rokām vijās sudraba čūskas, un kaklā karājās lielā zelta kaklarota ar daudzajām Saulēm. Melnās matu pīnes bija saspraustas ar bronzas matadatām, kuru galviņas greznoja granātābola lieluma kalnu kristāli. Vanagam līdzīgā seja bija nokrāsota balta, acis un lūpas dega sarkanas, un viņa plati iepleta safrāndzeltenos nagus, sūtot naktī burvestības, kas atradīs viņas meitu…
Pirra atmodās, jo Hekabi viņu purināja.
Bija tumšs, bet visi bija nomodā un izskatījās nobijušies. Pirra pamanīja durvīs stāvam karotājus.
- Kreons ir sasirdzis, Hekabi saspringtā balsī sacīja.
- Viņam ir vajadzīga zintniece. Viņa uzrāva meiteni kājās. Tu nāksi līdzi.
-Ko?
Hekabi pieliecās tuvāk. Tu runā akajiski, es ne. Vārnām jādomā, ka esi mana verdzene.
Pirra grasījās protestēt, bet Hekabi ar plaukstu aizspieda viņai muti. Tu darīsi tā, kā lieku, vai arī es viņiem izstāstīšu, kas tu tāda esi. Esmu pārliecināta, ka Kreons dikti priecātos, uzzinot, ka viņa nagos ir nonākusi augstdzimusi keftiete. Tā. Vai nāksi ar labu?
- Viņš sapratis, ka esi viltvārde, Pirra nomurmināja, kad viņas klupdamas krizdamas aizklumburoja prom mēnesnīcā.
- Klusāk, Hekabi izdvesa. Dažus soļus tālāk mijkrēslī melnoja kareivju stāvi.
- Kāds tas Kreons ir? Pirra čukstus jautāja.
Hekabi pienāca tuvāk. Alkatīgs, viņa klusītēm
stāstīja. Neaprēķināms. Viņš ir vājākais no sava tēva dēliem un to zina. Tas viņu padara bīstamu. Raktuvēs viņš savus vergus izdzen līdz nāvei.
Pirra sarauca uzacis. Bet tavs tēvs sacīja, ka saliniekiem arī esot raktuves.
- Jā, bet mēs klausījām Pavēlnieces mācībām. Mēs nekad nerakām pārāk dziļi un vienmēr devām Viņai laiku sadziedēt brūces. Kreonam tas ir vienalga. Un viņš sauc salu par savējo. Talakreja nevienam nepieder. Tā ir Pavēlnieces. Sieviete sažņaudza dūres. Viņš domā, ka var darīt visu, kas ienāk prātā, jo ir Vārna, un viņus nevar uzveikt tikmēr, kamēr viņiem ir duncis.
Duncis. Laikam Pirras seja kaut ko izpauda, jo Hekabi piepeši kļuva modra. Tu par to zini? viņa asi noprasīja.
- Tikai to, ka tikmēr, kamēr viņiem tas ir, viņi ir neuzvarami.
Patiesībā Pirra zināja vēl vairāk. Viņa zināja, ka orākuls ir izteicis pareģojumu: Ja nazis būs rokā ārpusniekam, Koronosa dzimta degs… Un pērnvasar vismaz dažas dienas tas bija kādam ārpusniekam Hīlasam. Bet tad Vārnas to atguva.
Tā bija viņas vaina. Hīlass viņai piekodināja sargāt dunci, bet Pirra bija viņu pievīlusi.
- Ko tu zini par dunci? Hekabi pārjautāja.
- Neko, Pirra sameloja.
* * *
Mākoņi aizsedza mēnesi, un abi karotāji pagāja viņām garām, lai rādītu ceļu. Pirra dzirdēja jēlādas bruņu čīkstoņu, un degunā iecirtās šaušalīgi pazīstama, sīva smaka. Pagājušajā vasarā Vārnu vadonis bija viņai uzbrucis kādā vientulīgā nogāzē. Meitene atcerējās, ka viņa sviedri smirdēja pēc pelniem.
- Kāpēc viņi iesmērējas ar pelniem? Pirra čukstus jautāja.
Hekabi roka satvēra nelielo sēra gabaliņu, kas karājās ādas saitītē viņai ap kaklu. Viņi ir Koronosa dzimtas miesassargi, sieviete nošņāca. Viņi pielūdz vārdā nesaucamos, kas klīst tumsā.
Pirrai aizsita elpu. Tu domā Niknos?
- Kuš! Hekabi viņu apklusināja.
Kaut arī nakts bija tveicīga, Pirru pārņēma drebuļi. Niknie nāca no paša Haosa uguns. Tos pievilināja tumsa un ugunsgrēki, un šie nezvēri vajāja tos, kas bija nogalinājuši savus radus. Niknie bija neatlaidīgi. Tiem bija vienalga, kas gadās ceļā. Reiz Pirra gandrīz trāpījās Niknajiem pa kājām, un nu tie rādījās viņai murgos. Viņa atcerējās ēnaino grāvi un spārnu ādainos plīkšķus. Lienošas šaušalas tumsā…
- Tāpēc Vārnas savus upurus sadedzina, Hekabi klusi stāstīja. Tāpēc viņi taisa bultu uzgaļus no
obsidiāna tās ir Uguns Pavēlnieces sadegušās asinis, ko tie izmanto savos nekrietnajos rituālos…
- Bet kāpēc lai viņus kāds pielūgtu?
- Ja varētu iegūt Nikno labvēlību, Hekabi noteica.
- Iedomājies, kādu varu tad varētu iegūt…
* * *
Beidzot debesis sāka balot pelēkas un viņi sasniedza trīs rāmus dīķīšus sarkana paugura pakājē. Pirra saklausīja veseru dunu. Tālāk zemesragā viņa pamanīja stūrainu, lempīgu cietoksni, kurš glūnēja lejup no klinšu pakalna un ap kuru laidelējās vārnas.
Kareivji piestāja turpat pie dīķīšiem un, apsēdušies uz klintsbluķiem, noņēma savas ēdamā tarbas un atpūtināja plecus. Pirra izsalkusi noskatījās, kā tie izņem ādas vīna blašķes un kaltētas tunča šķēles, kuras ieraugot vien mutē saskrēja siekalas.
Bariņš zēnu pildīja ūdens maisus. Visi bija briesmīgi izkāmējuši, klāti ar sarkaniem putekļiem, un viņiem bija īsi apcirpti mati kā vergiem. Pirra iedomājās, ka puikas droši vien ir no raktuvēm.
Hekabi lika Pirrai iet piepildīt ūdens maisus, bet meitene atteicās; viņa negribēja tuvoties ne karotājiem, ne vergiem. Hekabi pieliecās tuvāk. Vai man viņiem izstāstīt, kas tu esi?
Pirra nikni paglūnēja un, paķērusi maisus, pikti aizsoļoja.
Viņai par atvieglojumu, kareivji bija pārāk izsalkuši, lai meiteni ievērotu, un gabaliņu nostāk gan no viņiem, gan no vergiem Pirra atrada vietu, kur pasmelt ūdeni.
Notupusies krastā uz ceļiem, meitene ievēroja, ka viens no zeņķiem lavās tuvāk karotājiem. Kad tuvākais atvēra tarbu, zēns piezagās vēl tuvāk. Kad karotājs pacēla acis, puika apstājās un sāka darboties ar saviem ūdens maisiem.
Karotājs sāka asināt savu nazi uz galodas.
Nākamajā mirklī viss norisinājās tik strauji, ka Pirra pat īsti nepamanīja, kā tas notika. Vienā mirklī no karotāja tarbas rēgojās gabals tunča; jau nākamajā tā vairs nebija, tarbas saturs bija glīti pārkārtots, lai nekas nebūtu manāms, un zeņķis bija iešmaucis zem vītoliem un aprija laupījumu tik alkatīgi kā meža zvērs, kas ticis pie medījuma.