Tam visam vajadzētu padarīt viņu dusmīgu. Tagad bija jādomā ne tikai par sevi, bet vēl arī par Pirru. Tomēr nez kādēļ tas nešķita svarīgi. Viņš vairs nebija viens.
Zēni sasniedza vienu no šahtām, kas pavēra ceļu uz dziļākajiem lokiem. Starp virvju rituļiem bija sakrautas zaļakmens kaudzītes, un vīri, kas tās bija sanesuši no lejas, tagad devās atpakaļ uz augstākajiem lokiem. Hīlass piebāza savu maisu un mēģināja aizmirst Pirru. Viņam jau tā bija pietiekami daudz rūpju, ja gribēja te lejā izdzīvot.
Šī bija viena no labākajām vietām raktuvēs; jumts bija nostiprināts ar sijām, turklāt vīriem bija lampa, tāpēc Hīlass varēja paturēt acīs Slienu.
Slienā bija galīgi izkāmējis un līdzinājās ģindenim vēl vairāk nekā agrāk. Reizēm Hīlasam sametās viņa žēl. Bet
tad viņš atcerējās grābēju, kas bija iemitinājies tai zeņķī, un to, ko tāds varēja izdarīt.
- Ko tad Kreonam savajadzējies no zintnieces? Sikspārnis pajautāja Zēnam, kamēr visi krāva maisos akmeņus.
- Viņu mokot drausmīgas galvassāpes, vecākais zēns atsaucās. Tā es esmu dzirdējis.
- Varbūt viņš nomirs, Sikspārnis cerīgi ieteicās. Puikas noirdzās. Hīlass nepiebalsoja. Ja Kreons mirs,
zintnieci sodīs un Pirru tāpat.
- Galvassāpes, Zens atkārtoja. Varbūt kāds gars baksta šim ausī ar nazi?
- Tas tāpēc, ka viņš nokāva to lauvu, Sikspārnis izjusti apgalvoja. Tā nevajadzēja, tas zvērs viņam neko nebija izdarījis.
- Tu un tavi dzīvnieki, Zens viņu ķircināja.
Hīlass pārstāja klausīties. Es tev palīdzēšu aizbēgt,
sacīja Pirra. Viņa bija tik pārliecināta. Tas jau bija tikai tāpēc, ka viņa nezināja, kā te raktuvēs ir, bet palīdzēt tas tomēr palīdzēja. Un Pirra nosauca viņu par Hīlasu. Zēns jutās satriekts, dzirdot savu vārdu, bet labā nozīmē. Pirmo reizi vesela mēness cikla laikā viņš sajutās kā pats nevis kā vergs Blusa, bet kā Hīlass no Likonijas, kurš aizbēgs un sameklēs savu māsu.
Gar ausi aizvēdīja sikspārnis, liekot zēnam atgriezties īstenībā.
- Nāc, Blusa! Zens uzsauca. Laiks kustēties. Hīlass spēra soli pakaļ pārējiem, un pār viņa rokām
aizskrēja peles; viņš tās padzina.
Daudz peļu: vesela straume sīku, pūkainu ķermenīšu un mazītiņu, skrapstošu kājiņu. Hīlass piepeši apķērās, ka tās visas dodas uz vienu pusi.
Ari sikspārņi lidoja augšup.
Zēns apstājās. Ko dzīvnieki bija sajutuši?
Zem plaukstām viņš sajuta klinti viegli notrīsam. Viņu sagrāba saltas bailes. Zen! viņš ieaurojās. Sikspārni! Vabole! Šurp!
-Ko?
-Joziet šurp zem sijām, ātri! Sākas nogruvums!
Ausīs iešalcās rēkoņa, un lampa izdzisa.
Tad tumsa nogruva.
1 2
- Zen? Vai tu mani dzirdi?
- B-blusa? Kur tu esi?
- Tepat lejā pie šahtas. Un tu?
- Ē-e… Eja ir aizbērta. Es neko neredzu.
- Es ari ne. Vai pārējie ir kopā ar tevi? Zen?
-Ē-e… jā.
- Te, kur es esmu, ir daudz vietas. Vai varat tikt lejā?
- Es… man šķiet, ka jā.
- Redz, kur sprauga, vai vari aizsniegt manu roku? Te tu esi. Vai vari izspraukties cauri? Zen. Atbildi! Vai vari izspraukties?
- V-varbūt.
- Labi. Sikspārni, nāc tu pirmais, tu esi vismazākais. Tā, viņš tika cauri, Zen. Sikspārni, lien aiz manis, tikai uzmanies no šahtas. Vabole, tu nākamais. Te Blusa, es tevi turu. Tava kārta, Zen.
- N-nē, nākamais ir Slienā.
- Slienā? Hīlass nebija rēķinājies ar to, ka turpat būs ari Slienā; viņš taču bija tas, kurš izraisīja nogruvumu, izsitot balstu.
- P-palīdziet man, Slienā stomījās.
Hīlass tumsā juta, kā kaulaini pirksti sagrābj viņa roku. Viņš vilcinājās. Viņš bija iesprostots astotajā lokā
kopā ar traku, grābēja apsēstu zēnu. Bet tagad nebija īstais brīdis plēsties. Viņš žigli izvilka Slienu un tad Zenu. Visi pieci sakņupa kopā; tumsā skaļi atbalsojās viņu elpas vilcieni.
- Ko mēs tagad darīsim, Zen? Sikspārnis bailīgi iejautājās.
Zens neatbildēja. Hīlass juta, kā viņš dreb. Zenu uzskatīja par vadoni, bet nu viņš bija pilnīgi sastindzis bailēs.
Hīlass bilda: Kā tev šķiet, Zen? Galvenā eja ir ciet vai mums ir kādas izredzes izrakties?
- Nekādu, Zens strupi attrauca.
- Nūja. Tad mēs sameklēsim citu ceļu. Palīdziet man meklēt spraugas.
Šķita, ka vecākais zēns saņemas, un visi kopā sāka taustīties tumsā.
- Kā tu zināji, ka būs nogruvums? Zens klusi pajautāja.
- Ko? Hīlass samulsa.
- Tu mūs brīdināji, mirkli pirms tas notika. Kā tu zināji?
- Pajautā Slienam, Hīlass noburkšķēja. Mēs esam ķezā viņa dēļ.
- Es n-nemūžam! Slienā izmocīja.
- Tā nevarēja būt, Zens apgalvoja. Viņš bija man tieši priekšā un neko nedarīja.
- Mēs velti izšķiežam laiku, Hīlass noteica. Pēc brīža viņš sacīja: Man šķiet, ka es kaut ko atradu. Vai jūtat gaisa plūsmu? Aiz šīm klintīm. Vai tur ir sāneja?
Zens strauji ierāva elpu. Nu, protams! To gan nelieto, bet…
- …ja mēs varētu atbrīvot ieeju, Hīlass prātoja, pa to varētu tikt laukā.
Salta roka saķēra viņu aiz pleca. No tā nav jēgas, sacīja Vabole.
Hīlass sadusmots nokratīja tvērienu.
- Nav jēgas, Vabole atkārtoja.
Lejāk atskanēja vīrieša balss: Kas tur augšā ir? Nolaidiet virvi!
Zēni sastinga. Viņi bija piemirsuši par vīriem zemākajos lokos.
Hīlass aizrāpās līdz šahtai un pablenza lejā. Pretī vērās vīrietis ar lāpu rokā. Viņš bija netīrs un izdēdējis, bet Hīlass sazīmēja jau pazīstamo vīru ar lauzto degunu.
- Nolaid virvi, vīrietis sacīja.
Hīlass paķēra rituli, bet Zens viņu atturēja. Nespodrajā, no lejas nākošajā gaismā zēna seja izskatījās nosvīdusi un bāla. Ja nu tas patiesībā vispār nav cilvēks? viņš izdvesa. Ja nu tas ir grābējs?
Hīlass vēlreiz ielūkojās šahtā. Blakus vīrietim ar lauzto degunu tagad stāvēja vēl trīs citi. Visus klāja netīrumi, un visu acīs plaiksnījās neprāts. Viņi neizskatījās pēc cilvēkiem. Vai pinkainās bārdas slēpa raksturīgo kroku?
- Mēs nevaram viņus atstāt nomirt, Hīlass sacīja.
- Ja nu Zēnam ir taisnība? Slienā čukstēja; viņa acis šausmās gandrīz izspiedās no dobumiem.
Hīlass norija siekalas un uzsauca vīram ar lauzto degunu: Kā tevi sauc?
- Perifāss. Un tevi?
- No kurienes tu esi?
- Kāda starpība? Pamet virvi!
- Atbildi!
- No Mesēnijas tu taču zini! Virvi!
- Tas neko nepierāda! šņāca Zens.
- Tev taisnība, Hīlass piekrita. Bet mums viņi ir vajadzīgi. Mēs nevaram paši saviem spēkiem atbrīvot eju. Mums vienkārši būs jāriskē.
* * *
Pazemē laiks nepastāv. Hīlasam nebija ne jausmas, cik daudz laika ir aizritējis kopš brīža, kad no šahtas izkāpa vīri.
No zemākajiem lokiem bija tikai četri izdzīvojušie; no to pārmītajiem skatieniem Hīlass gan noprata, ka laikam bija izdzīvojis arī kāds uzraugs, bet to bija žigli piebeiguši.
Viņi nebija nekādi grābēji. Vismaz Hīlasam tā nešķita, tomēr viņi strādāja ar tādu spēku kā desmit vīriem, zēni tikmēr palīdzēja, cik spēdami.