Ja tas izdosies, tad jumts varētu iebrukt, nenogalinot viņus, turklāt uz visiem laikiem nosprostojot dziļākos lokus.
Zēns nonāca pie tilta; pārējo balsu murda pagaisa tālumā. Apkārt valdīja neomulīgs klusums. Ēnas bēga no lāpas gaismas un noslēpās aiz akmens žokļiem otrā pusē. Ne grābējus, ne Vaboli nekur nemanīja, taču Hīlass juta, ka viņu novēro.
Zēns atrada balstu izturīgu baļķi, kas balstīja ejas griestus netālu no tilta. Tas izskatījās neizkustināms. Hīlass klusībā lūdzās, kaut tā nebūtu.
Iespraudis lāpu kādā plaisā, viņš apmeta virves galu apkārt balstam.
Ar acs kaktiņu viņš šķita saskatām, kā viens no akmens ilkņiem sakustas, bet piespieda sevi neskatīties.
Pītā jēlādas virve bija resna, un Hīlasa rokas bija nosvīdušas un slīdēja. Viņš nopūlējās ar mezgla sasiešanu.
Sienas atbalsoja smieklus, kas līdzinājās krītošu akmeņu dunai.
- Mēs darām to, ko jūs gribat, zēns elsa. Mēs jums atdodam dziļos lokus…
Smiekli pārvērtās niknā šņākoņā.
- Blusa? Perifāss uzsauca. Vai esi jau pabeidzis?
- Gandrīz! Hīlass atsaucās. Tā. Nu gan vajadzētu izturēt.
Otrā tilta pusē atskanēja vēl viens šņāciens. Hīlass ieraudzīja akmens žokļu priekšā sakņupušu stāvu. Tas bija Vabole. Viņš māja, lai Hīlass nāk tuvāk.
- Blusa, nāc taču! Perifāss mudināja.
Hīlass sastinga. Vai starp akmens ilkņiem vējoja gaiss un atvēsināja sviedros izmirkušo ādu? Vai tur starpās tipināja peles? Un kas tā par tādu nespodru gaismu, kas tur vīd?
Tumsā grimstošajā Vaboles sejā nebija nekādas izteiksmes; tomēr viņš turpināja aicināt pie sevis. Šurp…
Hīlass aizturēja elpu. Tā gaisma… Vai tas bija garu pasaules pelēcīgais gaišums vai arī dienasgaisma? Vai Vabole izspēlēja vēl pēdējo nāvējošo viltību vai arī rādīja citu ceļu uz āru?
Domas šaudījās kā trakas. Ja viņš atgriezīsies pie pārējiem, viņi gan izkļūs laukā, bet arī atgriezīsies raktuvēs viņi tik un tā būs vergi. Bet šis tunelis veda prom no raktuvēm. Ja tas kaut kur ved, tad varbūt izvestu viņu brīvībā.
- Hīlas… Vabole čukstēja. Uz īsu mirldi viņa vaibsti izmainījās, un viņš atkal pārtapa par zēnu. Uz šo pusi, Hīlas, viņš mudināja. Brīvība…
Hīlass paskatījās uz viņu un tad uz virvi. Tad uzsauca Perifāsam: Velciet!
- Ko? Un tu?
- Velciet! Velciet! Hīlass auroja.
Virve pret viņa stilbu nostiepās. Koka balsts iečīkstējās. Zēns rāpus devās pāri tiltam pie Vaboles.
Kad viņš nonāca pie akmens žokļiem, baļķis nokrakšķēja, sasvērās un dārdēdams novēlās. Pa tiltu Hīlasam aiz muguras sāka bungot akmeņi, pārlaužot to uz pusēm un aizmetot dziļi prom šahtā.
Akmens žokļi notrīsēja; Hīlass iespraucās iekšā. Vabole bija nozudis. Pēdējās peles skrēja augšup pa tuneli.
Ceļš bija nebeidzami garš un stāvs, un Hīlass kāpa, līdz elpa krūtīs sāka čerkstēt.
Tālu augšā viņš pamanīja žilbinošu gaismas atspīdumu.
Lejā bija dzirdama apdullinoša dārdoņa, tad kaut kas skaļi noblīkšķēja, un Hilasam pretī brāzās gaisa strāva. Viņam šķita, ka caur viļņojošajiem putekļu mākoņiem un trokšņiem sadzird spalgus smieklus. Pametot skatienu lejup, viņam pavīdēja miglaini apveidi, kas griezās un virpuļoja līksmā dejā. Grābēji bija atguvuši dziļos lokus.
Hīlass sēkdams un klepodams rausās pretī gaismai.
14
Gaismai pieņemoties spēkā, lauvu mazulīte beidzot saprata, ka māte vairs nemodīsies. Ap mātes purnu spindzēja mušas, un, kad sakustējās spalva, tās nebija viņas ķermeņa kustības tie bija tārpi. To ieraugot, mazulītei pārskrēja drebuļi.
Atstājusi koku puduri, viņa izlepatoja ārā, kur pār galvu liecās augsti zāles stiebri un acīs spoži spīdēja Dižais Lauva.
Lauvenīte izdzirda spārnu švīkstus. Klijāns.
Viņa pašāvās zem krūma.
Tas nebija klijāns, bet maitu lija.
Agrāk lauvu mazulītei nekad nebija bail no maitu lijām. Maitu lijas nemedī lauvas, un to ķērcieni var izrādīties noderīgi, jo pavēsta, kur meklēt maitas; bet nu lauvenītei bija bail pilnīgi no visa.
Viņa sakņupa zem krūma un noskatījās, kā maitu lija ar knābi saplosa mātes vēderu. Nolaidās vēl viena. Jau drīz māti aizsedza ķērcošu, kustīgu putnu bars.
Mazulīte tupēja zem krūma, juzdamās pavisam nelaimīga un gaidīdama, kad viņai atnāks pakaļ tēvs vai vecā lauvene. Karstums pieņēmās spēkā. Acīs spindzēja mušas, un, lai kā tās gaiņātu ar ķepām un asti, mušas nepadevās.
Beidzot atausa atskārsme. Tēvs un vecā lauvene neatgriezīsies. Tie šaušalīgie cilvēki un viņu suņi bija notvēruši arī tos. Viņa bija viena pati.
Tas bija tik biedējoši, ka lauvenīte saslēja purnu žēlam brēcienam. Taču viņu jau neviens nesadzirdēs.
Nu būs jārīkojas pavisam pretēji tam, kas viņai bija mācīts, un jādodas ceļā vienai.
Viņai būs pašai jārūpējas par sevi.
* * *
Lauvenīte klumpačoja uz priekšu, viņai visu laiku uzplijās mušas, un divreiz mazulīte gandrīz iekrita bedrē, jo raižpilni skatījās apkārt, vai nemanīs klijānus.
Kalns bija palicis aiz muguras, un nu viņa atradās bīstamā vietā, kur slējās asas, melnas klintis un auga ērkšķaini krūmi, tomēr kaut kas viņu piespieda turpināt ceļu.
Lauvenīte uzmeklēja prāvu klintsbluķi un uzrausās augšā, lai paošņātu gaisu. Viņa sajuta slapjumu. Kaut kur tepat tuvumā.
Lauvenīte dedzīgi aizcilpoja pa klintīm. Lūk, mazs, mirdzošs dīķītis!
Ar sajūsmas ņaudieniem lauvu mazulīte laka ūdeni, līdz atdzērās, un tad krietni izvārtījās, līdz jutās brīnišķīgi dubļaina un atvēsinājusies. Ērkšķainie krūmi iedrošinoši šalca, un viņa turpat netālu sadzirdēja maitu liju ķērkāšanu.
Lijas plēsās par brieža līķi. Lauvenīte saņēma visu drosmi un metās uz priekšu, rēkdama un mētādama ķepas. Viņai par izbrīnu, maitu lijas pacēlās augšā.
Gaļa bija sīksta, un lauvenīte bija pārāk nogurusi, lai ilgi ar to cīkstētos. Gan viņa pagulējusi uzēdis vēl.
* * *
Lauvenīte atmodās no sapņa, kurā viņu bija saukusi vecā lauvene. Bija satumsis. Mirkli viņai šķita, ka vēl dzird tālus ņurdienus, taču tas izrādījās vien vējš.
Lauvu mazulītes drosme saplaka. Brieža atliekas bija aizvilkušas lapsas un maitu lijas, bet dīķītis bija izsusējis.
Viņa cilpoja uz priekšu un mēģināja medīt pielavījās zebiekstei, bet tā izrādījās pārāk veikla. Ar ezi veicās labāk, bet, kad lauvenīte klupa tam virsū, dzīvnieks savilkās kamolā un nemaz negribēja, lai viņu apēd. Galu galā medniece tikai ierāva priekšķepā adatu un, mēģinot to izvilkt ar zobiem, piedevām vēl nolauza, un asais gals palika ķepā.
Viņa jutās tik izsalkusi, ka smeldza vēders. Vēl sliktāk bija tas, ka viņa jutās vientuļa.
Dziļajā, melnajā Augšā sudrabaini mirdzēja Dižais Lauva ar savām vizuļošajām mātītēm un daudzajiem mazuļiem apkārt. Viņam bija vislielākais bars, kāds jebkad redzēts, taču tas bija tik tālu prom, ka lauvenītei no tā kļuva vēl vientulīgāk.
Viņai pietrūka mātes. Kad viņa bija maziņa, māte nesa viņu žokļos, dažreiz ar lielu, mierinošu ķepu pieturēdama zem pakaļgala; lauvenīte šūpojās tvērienā, un viņu apdvesa silta, pēc gaļas smaržojoša elpa…
Sāka svīst gaisma. Lauvenīte gurdi piecēlās kājās. Viņa uzmeklēja zaru un mazliet paskrāpēja, bet pēdas spilventiņš smeldza no eža adatas, tāpēc viņa pārstāja.