Piepeši viņa sajuta briesmas un steigšus metās zem krūma.
Šoreiz tas tiešām bija klijāns. Lauvenīte noskatījās, kā putns piezemējas ērkšķainā kokā nieka lēciena attālumā no turienes, kur slēpās viņa. Plēsoņa zināja, ka viņa tur ir.
Viņa bija slazdā. Maitu lijas bija izdevies aizbaidīt, izliekoties par pieaugušu lauvu, bet klijānu tā nevarēs apmuļķot.
Lauvu mazulīte jau sāka zaudēt cerību, kad klijāns piepeši izpleta spārnus un aizlaidās.
Kaut kas bija putnu iztrūcinājis. Vai tas varēja būt lauva? Vai tas varēja būt tēvs, kas atgriezies viņai pakaļ?
Bet tad viņa vējā saoda savādu, šaušalīgi pazīstamu smaku. Viņai izbailēs pārskrēja tirpas.
Klijānu nebija aizbiedējis lauva.
Tas bija cilvēks.
15
Hīlass vēlreiz meta klijānam ar akmeni. Vācies! viņš iesēcās. Nevarēja riskēt, ka tas izstāstītu Vārnām, kur viņš atrodas.
Tālumā lejup glūnēja Kreona cietoksnis. Vai tie domā, ka Hīlass gāja bojā bedrē? Vai arī bija atraduši pēdas un jau dzinās pakaļ aizbēgušajam vergam?
Nogruvums un grābēji viss bija saplūdis vienā nelāgā putrā. Hīlass bija iznācis no ejas un attapies uz Kakla, tik tuvu sargu apmetnei, ka varēja dzirdēt to elpu. Viņš atcerējās, kā gaidīja līdz tumsai, aizrāpās prom pa kādu grāvi un saļima.
Pēc tam līdz ausmai nebija vairs nekādu atmiņu.
Vai Zens un pārējie tika laukā dzīvi? Un kas notika ar Pirru? Ejot Hīlass atstāja meitenei zīmes, bet… kā gan viņa tiks ārā no Kreona cietokšņa?
Norāpies no Kakla, viņš klupšus krišus steberēja pār svelmainu līdzenumu, kur auga ērkšķaini krūmi un indīgie oleandri. Zemi klāja trauslas, melnas klinšu šķembas: izskatījās, it kā pamats reiz būtu burbuļojis tā kā dubļi, bet tad kāds dievs to sastindzinājis akmenī.
Saule neganti kveldēja, kaut arī Hīlass bija apsaitējis ceļu apsējus ap kājām un galvu. Viņš bija izslāpis, bet, kad, pienākot pie strauta, izrādījās, ka ūdens ir karsts,
turklāt tik sāļš, ka bija vien jāizspļauj ārā, jutās gauži pārsteigts. Dūša saskrēja papēžos. Talakreja viņu negribēja. Te ir ūdens, bet dzert to nevar.
Turpat blakus drūmi slējās kalns. Pakājē tā nogāzes zaļoja, jo bija klātas ar ērkšķainu krūmāju puduriem, bet augstāk melnēja kailas klintis. No savādās, nošķeltās virsotnes nerimtīgi stīdza dūmi. Hīlass iedomājās par uguns gariem un bargo Dievieti, kas mita tur iekšā. Bet tālumā aiz muguras uz viņu joprojām glūnēja Kreona cietoksnis. Hīlasam bija vien jālien iekšā brikšņos. Viņš klusi lūdzās, lai Uguns Pavēlniece to atļauj.
Pēc brītiņa viņš ar akmeni nosita ķirzaku. Ēdamā tur vairāk par kumosu nesanāca, taču zēns to uzskatīja par zīmi, ka Viņa ir ļāvusi iet. Viņš iestūķēja ķirzakas ādu savā gurnautā, lai vēlāk kaut kā izmantotu, un sajutās mazliet labāk. Saņemies, Hīlas. Dievi palīdz tiem, kas palīdz paši sev.
Ejot zēns juta, ka uz viņu skatās, un pamanīja nozibam kaut ko, kas pēc krāsas atgādināja lauvas kažoku. Gājējs sajuta atvieglojumu, kad tas izrādījās vien zāles kušķis.
Beidzot Hīlass sasniedza biezo krūmāju un Kreona cietoksnis nozuda skatienam. Vietvietām brikšņi bija īstu koku augstumā ar ķer ainām saknēm un grāvjiem pa starpu, kuros viņš varēja paslēpties. Zēnam jau atkal likās, ka viņu vēro. Un atkal tur nekā nebija.
Ceļā gadījās dažas nīkulīgas priedes un maitēdāju rūpīgi noskrubinātas lauvenes atliekas. Tas labi. Lauvām ir vajadzīgs medījums, tātad te noteikti ir kaut kas ēdams.
Zēns turpināja ceļu pa taku, kas veda augšup pa kalna kamiesi, cerēdams, ka atradīs vēl kādu avotu. Nekā. Nu viņš atradās virs brikšņiem vēja plosītā nogāzē.
Plašu melna obsidiāna oļu vālu ielenkumā par vietu zem saules sīksti cīnījās vientuļa bumbiere. Starp melnajiem akmentiņiem šur tur mētājās marmora rokas cērtes. Izskatījās, ka šurp jau izsenis nāk cilvēki, atšķeļ no nogāzes obsidiānu un izgatavo no tā ieročus. Tas Hīlasu iedrošināja. Nu bija viņa kārta.
Mājās Likonijā viņš bija taisījis ieročus no krama. Obsidiāns bija asāks un trauslāks un mēdza sašķīst griezīgās šķembās; tomēr lūzuma līnijas bija gludas, un jau drīz zēns bija izveidojis cirvja galvu savas plaukstas lielumā. Strādājot viņš juta, kā sen mirušo ieroču taisītāju rēgi atzinīgi noraugās viņa darbā. Varbūt tie bija tādi paši ārpusnieki kā viņš pats, kuri dzīvoja savvaļā.
Kātam viņš nocirta zaru no bumbieres, aši nomurminādams atvainošanos koka garam, un, ierobījis to vienā galā, iespieda cirvja galvu vietā. Nostiprināt varēs ar kumšķi ugunspuķu, kas auga netālu no krūmāja. Zēns pāršķēla puķu kātus ar īkšķa nagu, izrāva serdi un atlikumu savija virvē, ar kuru droši nostiprināja cirvja galvu kātā.
Gatavs. Cirvja draudīgās, melnās malas spīguļoja saulē, un Hīlass mazliet atguva drosmi. Bija labi atkal turēt rokā ieroci. Tagad viņš bija mednieks, nevis vergs.
Zēnam vēl aizvien bija arī ķirzakas āda, un viņš izdomāja no tās uztaisīt lingu. Ar obsidiāna šķembu izgriezis no ādas taisnstūri, Hīlass noskrāpēja to gludu, lai izveidotu kabatiņu, kurā ielikt akmeni. Abos taisnstūra galos viņš iegrieza caurumus, izvēra tiem cauri ugunspuķu stublāju virvi, kurai vienā galā iesēja mezglu, lai būtu ērtāk satvert, bet otrā cilpu, ko uzmaukt uz īkšķa.
Ar lingu viņš sajutās vēl pārliecinātāks par sevi. Zēns nespēja pat atminēties laikus, kad nebūtu zinājis, kā ar tādu apieties.
Saule laidās uz rietu. Rietumu pusē Hilass pamanīja no kalna slienamies vēl vienu kori; to klāja koki. Viņš atstāja vēl dažas zīmes Pirrai un devās turp. Ceļā gadījās rūtu cers, un zēns ierīvēja locekļus, lai maskētu savu smaržu un aizbaidītu mušas; viņš negribēja, lai sīkās lidones sēstos uz ādas un tad aiznestu viņa smaržu medījumam.
Priežu paēnā bija vēsāks un gaiss smaržoja svaigi un patīkami. Zēns košļāja balandu lapas un sīkos, kraukšķīgos muskaru sīpoliņus. Viņš ievēroja kalnu kazas spīdīgās spiras un sagulušu zāli vietā, kur bija tupējis zaķis.
Hīlass uzgāja vēl vienu karstu avotu ar koši oranžiem dubļu krastiem. Ūdens nebija gluži tik karsts kā iepriekšējā un garšoja pieņemami. Zēns kāri padzērās, un dzīslās ieplūda spēks. Varbūt Talakreja tomēr nebija pret viņu sazvērējusies. Varbūt vienkārši bija jāiemācās ar to saprasties.
Divdesmit soļus tālāk no kazenājiem izļepatoja zaķis.
Hīlass sastinga.
Zaķis bija jauns un dumjš. Tas pacēlās pakaļkājās ar muguru pret zēnu un salika priekšķepas uz vēdera.
Neuzdrošinādamies pat elpot, Hīlass atvēzēja savu lingu un palaida akmeni.
* * *
Nebija ieteicams kurt uguni, jo Vārnas varēja pamanīt dūmus, tāpēc Hīlass apēda zaķi tāpat jēlu, izdzēra asinis un aprija gardās, glumās aknas. Viņš sakošļāja sīko, cīpslaino sirdi un notiesāja tik daudz gaļas, cik vien varēja, taču Hīlass mēnešiem ilgi nebija baudījis tādu maltīti, tāpēc jau drīz viņam sametās šķērmi.
Viņš steigšus pateicās zaķim par to, ka tas bija ļāvies sevi apēst, un uzkaisīja uz purniņa zemi, lai palīdzētu dzīvnieka garam aizcilpot un atrast jaunu ķermeni. Priekšķepas viņš nolika uz klintsbluķa kā ziedojumu Dabas Pavēlniecei, bet ļipu iebāza krūmā sen mirušajiem nogāzes akmeņkaļiem. Viņš vēl nekad nebija bijis tuvāk Senčiem.
Atliekas viņš pakāra zarā, lai apstrādātu rīt. Tagad tik tikko pietika spēka nomazgāt rokas.
Karstais ūdens apdzēla ādu, bet sajūta bija laba. Varbūt tas bija burvju avots. Piepešas vēlmes vadīts, zēns ieslīdēja iekšā ūdenī.