Zemāk bija saskatāms ogļmelnu smilšu klāts liedags starp diviem vienādiem zemesragiem, kas ieliecās uz iekšu kā izplesti žokļi. Kad kuģis ieslīdēja starp tiem, zēns sadzirdēja jūras putnu klaigas un veseru dunu. Degunā iecirtās savāda smirdoņa, kas atgādināja pūstošas olas.
Zēns izstiepa kaklu un aplūkoja rietumos esošo zemesragu; tur korē rēgojās neskaidras ugunis. Pretējā zemesragā krauju, akmeņainu pakalnu vainagoja pamatīgs akmens mūris ar lāpām, kas atgādināja visuredzošas acis. Tas noteikti bija vadoņa cietoksnis. No turienes visa sala būtu redzama kā no ērgļa lidojuma. Varētu redzēt pilnīgi visu.
- Kas šī ir par vietu? ievaidējās jūrasslimības mocītais zēns.
Vīrs ar lauzto degunu un vēja aprauto seju izskatījās gluži nobālis. Tā ir Talakreja. Mūs sūtīs lejā raktuvēs.
- Kas ir raktuve?
Jautātais uzmeta zēnam pētīgu skatienu, bet tai pašā brīdī uzraugs saķēra siksnu ap Hīlasa kaklu un uzrāva viņu kājās. Tā ir vieta, kur tu pavadīsi visu atlikušo mūžu.
2
- Kas ir raktuve? Hīlass klusītiņām pajautāja vīram ar lauzto degunu.
Pēc ļoti nogurdinoša gājiena gūstekņi bija nonākuši krustcelēs. Divas takas veda uz abiem zemesragiem, viena tālāk iekšzemē, bet ceturtā beidzās tepat pie raktuvēm: liela, sarkana pakalna, kur čumēja un mudžēja puskaili vergi. Vīri drupināja spilgti zaļas klintis, sievas un meitenes skaloja sadrupināto, zēni pārlasīja guvumu; darbs norisinājās uzraugu vērīgo acu priekšā. Augstāk pakalna sānos melnēja alas, un tur kā mušas vaļējā vātī iekšā ārā šaudījās vēl citi vergi.
- Raktuve, vīrs ar lauzto degunu paskaidroja,
- ir vieta, kur cilvēki iegūst bronzu. Jārok zeme tik ilgi, iekams tiek pie zaļā akmens. Tas jāatšķeļ, jāsadrupina un jādedzina ugunī, līdz tas sāk svīst varu. Pēc tam varš jāsapāro ar alvu. Viņš pamāja uz kūpošo pakalna kori.
- Krāsnis. Tā ir kalēja valstība.
Hīlass norija siekalas. Likonijā, kur viņš bija uzaudzis, zemnieki atvainojās zemei, pirms uzara savus miežu lauciņus, kaut arī aršana Viņu nemaz īsti nesavainoja, turklāt rētas drīz izzuda. Šis izmocītais pakalns bija sagraizīts par dziļu, lai sadzītu.
Beidzot gūstekņu saites atraisīja, un kāds uzraugs sāka soļot gar rindu, novērtēdams katru vergu.
- Skaldītājs, viņš noņurdēja, un vīru ar lauzto degunu aizveda prom. Nesējs. Drupinātājs. Uzraugs uzmeta skatienu Hīlasam. Zirneklis.
Kāds lielāks zēns pamāja Hīlasam ar galvu, lai seko, un abi sāka rausties augšup pāri sarkanīgu gružu kaudzēm, ko izraibināja spīdīga, melna akmens šķēpeles. Hīlass pazina šo akmeni tas bija obsidiāns. Vārnu kareivji tādu izmantoja saviem bultu uzgaļiem: pērnvasar Hīlass vienu bija izvilcis no sava augšdelma. Izlikdamies klūpam, zēns paķēra vienu šķembu un noslēpa to dūrē.
Zēni sasniedza zemāk nogāzē izcirstu iedobi, svešais piekodināja Hīlasam gaidīt te pārējos zirnekļus un nozuda.
Izskatījās, ka iedobē ir ierīkots tāds kā midzenis: Hīlass saskatīja četras nelielas skrandu kaudzītes četrās nomīdītās bedrītēs zemē. Viņš atšļuka zemē, juzdamies pārāk noguris, lai domātu par to, kur sēž. Zēns nespēja atminēties, kad pēdējo reizi bija ēdis vai dzēris, un no veseru dunas sāpēja galva, jaunais tetovējums sūrstēja. Pēc izbrišanas krastā kāds vīrs bija saķēris Hīlasu aiz apakšdelma un sadurstījis ādu ar kaula adatu, ieberžot brūcē pēc sodrējiem smirdošu pastu. Rezultāts bija izplūdis zigzags, kas līdzinājās kalnam ar dubultu smaili: viņa īpašnieka zīme.
Saule norietēja, un iedobe iegrima ēnā. Darba duna pieklusa izņemot viena vesera klaudzienus, kas skāņi atbalsojās krāsns kraujā.
Iedobes mutē parādījās četri puikas, kuri pablenza uz Hīlasu tik nikni, it kā viņš būtu kaut kas, ko tiem piemirsies izsviest mēslainē. Četrotne bija sarkani noputējusi, un kaulainos locekļus ldāja dīvainas, zaļganas rētas.
Zeņķiem nebija gandrīz nekāda apģērba, izņemot ap galvām, gurniem un ceļiem apsietas, sviedros izmirkušas lupatas.-
Garākais izskatījās pāris gadu vecāks par Hīlasu; viņam bija līks deguns un biezas, melnas uzacis, kas vidū bija saaugušas kopā. Saitītē ap kaklu karājās gabaliņš sakaltušas gaļas apmēram pirksta lielumā. Puika acīmredzot bija vadonis; viņš uzmeta Hīlasam izaicinošu skatienu.
Jaunākajam bija gadi septiņi, tievas kājas un tuvredzīgs skatiens. Viņš samiegtām acīm palūkojās augšup uz lielāko zēnu, meklējot iedrošinājumu.
Trešajam bija melni mati un augstprātīgi sejas vaibsti. Hīlasam viņš atgādināja iepriekšējā vasarā redzēto ēģiptieti.
Ceturtā skatiens šķita neprātīgs; puika bija izkāmējis kā skelets, un viņa atslēgas kauli izspiedās kā sprunguļi. Viņš pastāvīgi sarāvās un meta pār plecu bailīgus skatienus.
Ēģiptiešu puika paspēra soli uz Hīlasa pusi. Vācies, viņš ieņurdējās. Tā ir mana vieta.
Hīlass zināja, ka nedrīkst piekāpties. Tagad tā ir mana, viņš attrauca, parādīdams zēnam obsidiāna šķembu rokā.
Zeņķis košļāja lūpas. Pārējie nogaidīja. Ēģiptietis nošņācās, paķēra savas skrandas un sameklēja citu vietu.
Sīkais puišelis un bailīgais pameta skatienu uz vadoni. Tas izkraukāja sarkanu puņķu kamolu un pietupies sāka atraisīt galvas apsēju.
Hīlass aizvēra plakstus. Pagaidām sadursme bija galā, taču viņš sprieda, ka agrāk vai vēlāk puikas mēģinās uzklupt vēlreiz.
- Cik tev gadu? vadonis strupi pajautāja.
Hīlass pavēra vienu aci. Trīspadsmit.
- No kurienes esi?
- No kaut kurienes.
- Vārds.
Zēns brīdi vilcinājās. Blusa. Tā viņu pagājušajā vasarā bija nodēvējis kāds avarējuša kuģa jūrnieks; gan derēs. Un tavējais?
- Zens. Viņš ar galvu pamāja uz jaunāko puiku.
- Sikspārnis. Uz ēģiptieti. Vabole. Tad uz kaulaino.
- Slienā.
Slienā drebelīgi noņirdzās, atklājot siekalainu muti ar izdrupušiem zobiem.
- No kā šis tā raustās? Hīlass Zēnam pajautāja. Zens paraustīja plecus. Pirms pāris dienām šo gandrīz noķēra grābējs.
- Kas ir grābējs?
Pārējie tikai mēmi pablenza, bet Zens noirdzās. Tu neko nezini, ja?
- Kas ir grābējs? Hīlass rāmi pārjautāja.
- Ļaunie gari, Sikspārnis paskaidroja, cieši saķēris savu amuletu tādu kā saspiestu peli. Tie dzīvo lejā bedrē un tumsā tev seko. Viņi izskatās tādi paši kā mēs, saproti? Grābējs var stāvēt tev tieši blakus, bet tu pat nenojautīsi, kas viņš tāds ir.
-Ja jau tie izskatās tādi paši, Hīlass nesaprata, kā tad var zināt, ka kāds ir grābējs?
- Ēe… Sikspārņa sīkais ģīmītis mulsumā sakrunkojās. Ēģiptietis Vabole ar pirkstu piesita iedobītei starp
degunu un augšlūpu. Grābējiem te ir rieva. Bet viņus nekad nevar apskatīt tik ilgi, lai zinātu droši.
- Viņi dzīvo klintīs, Slienā bailīgi čukstēja. Viņi nāk un iet kā ēnas.
Hīlass apdomāja dzirdēto. Tad viņš pajautāja: Kāpēc jūs sauc par zirnekļiem?
Zens nošņaukājās. Gan uzzināsi.
Pēc šīs sarunas pārējie vairs nelikās par Hīlasu ne zinis un rosījās, noņemot ap galvu un ceļiem aptītās skrandas un izklājot tās žāvēties.
Zēnu pāršalca ilgas pēc mājām. Viņam pietrūka Izi un Škica viņa suņa, ko bija nogalinājuši Vārnas. Viņam pietrūka delfīna Gara un Pirras. Pietrūka pat Telamona vadoņa dēla, kas bija viņa draugs, līdz izrādījās, ka pats ir Vārna.