Dzīvnieks bija galīgi sapostījis viņa medījumu, taču Hīlass nevarēja to atstāt šeit nomirt badā, un šahta jau nebija dziļa. Purpinādams viņš nošļūca lejā pa kociņu.
Bedrē bija šauri un oda pēc lauvu mēsliem. Mazā lauva atkāpās stūrī un iešņācās. Hīlass sagrāba to aiz čupra, uztupināja uz koka un pagrūda spalvaino dibenu.
- Uz priekšu, kāp!
Lauvenīte atvēzēja ķepu un iecirta ar nagiem, kas bija tik asi kā adatas. Tad tā atkal nokrita no koka.
- Stulbais zvērs, es mēģinu tev palīdzēti Zēns paņēma dzīvnieku, uzmeta plecos un saķēra ķepas, kas karājās pie krūtīm, tā, it kā nestu kazu. Lauvenīte cīnījās un skrāpējās. Hīlass nometa to zemē.
- Nav taču mana vaina, ka tu te iekriti! viņš uzbļāva.
- Domā, ka man gribas būt šai smirdīgajā caurumā?
Lauvenīte patvērās zem koka. Tā ņurdēja un vicināja asti, bet sāni smagi cilājās, un dzīvnieks drebēja.
Hīlass ar plaukstu paberzēja seju. Nu labi, viņš klusi sacīja. Zinu, tu nebiji vainīga. Tas ir, tu biji gan, bet tu jau tikai biji izsalkusi.
Mazā lauva mitējās vicināt asti un saslēja ausis, lai ieklausītos.
Augumā tā bija Hīlasam apmēram līdz ceļiem tai varēja būt trīs vai četri mēneši. Kā jau visiem lauvu mazuļiem, arī viņai ķepas bija pārāk lielas salīdzinājumā ar visu pārējo ķermeni un vilna uz vēdera, kājām un gurniem bija gaišāka, ar tumšiem raibumiem. Ķepu spilventiņi nebija melni kā pieaugušiem lauvām, bet maigi gaišbrūni. Degungals arī nebija melns, bet raibi sārts; tieši virs deguna rēgojās gara, asiņaina skramba. Un lauvu mazuļiem būtu jābūt apaļīgiem. Šī te bija tik tieva, ka Hīlass varēja saskatīt ribas.
- Nu labi, zēns vēlreiz noteica un notupies sāka runāt ldusā, mierinošā balsī: viņš stāstīja visādus niekus, ļaujot dzīvniekam pēc balss toņa noprast, ka nevēl tam ļaunu.
Pēc krietna brīža lauvenīte piezagās tuvāk un apostīja Hīlasa kāju pirkstus. Viņš turpināja runāt.
Mazā lauva mēģināja saņemt zobos zēna papēdi. Hīlass saviebās. Dzīvnieks atrāvās. Hīlass turpināja runāt.
Saule cēlās augstāk, un cikāžu čirksti skanēja citādi. Hīlass turpināja runāt.
Mazliet vēlāk lauvenīte pienāca tuvāk un apošņāja zēna celi. Kad viņš nepakustējās, tad paberzēja vaigu pret viņa stilbu. Tā nolaizīja viņam roku. Mēle bija apbrīnojami raupja, bet zēns palika mierīgi sēžam, ļaujot dzīvniekam pierast pie savas garšas un smaržas.
Beidzot mazā lauva nolika galvu viņam uz ceļiem. Hīlass maigi noglāstīja pūkaino aizausi. Lauvenīte pievēra acis un sāka murrāt. Zēns lēnām paņēma to rokās. Mazulīte knosījās un mazliet saskrāpēja viņam krūtis, bet viņš juta, ka tas nav aiz ļaunuma, vien tāpēc, ka mazā vēl nav iemācījusies ievilkt nagus.
Hīlass neveikli izkāpa no bedres, turēdams rokā mazo lauvu. Tā, viņš elsa, nolikdams to zemē. Tagad tu tiešām esi viena. Es nevaru par tevi rūpēties, man jāiet sameklēt Pirru.
Viņš devās atpakaļ uz apmetni, bet mazulīte sāka klibot viņam pa pēdām.
Hīlass aizdzina dzīvnieku prom. Tas iespruka brikšņos. Taču, kad viņš iegāja mežā, tas parādījās atkal.
Zēns apstājās un nolūkojās uz mazo, plušķaino lauvu mazuli, un viņa krūtīs kaut kas sāpīgi sakustējās. Dzīvnieks bija viens un pārāk mazs, lai patstāvīgi medītu.
- Labi jau labi, zēns nopūtās.
Lauvēns sasniedza viņa guļvietu pirmais. Tas apostīja papardes, uz kurām Hīlass bija gulējis, divreiz apgriezās ap savu asi un tad iekārtojās un aizmiga.
17
Auļojot uz Mikēnām, Telamons sajutās lepns. Mēs neesam nekādi vārnas, viņš domās sacīja Hīlasam. Mēs esam lauvas.
Taka bija gana plata, lai blakus varētu braukt divi kaujas rati, un tā plašā lokā veda uz diženo, pakalnā uzcelto citadeli, aiz kuras slējās kalni. Mikēnas zelta bagātību pilsēta. Viņa dzimtas sirds.
Telamons pārjāja pār tiltu, kas veda pāri aizai, un aizjāja garām ceļmalā kluknošiem kapakmeņiem, kas apzīmēja uzveikto cilšu vadoņu kapus. Priekšā viņš redzēja lielus, masīvus vārtus ar augšpusē uzgleznotiem lauvām. Telamons iedomājās, ka te ir viņa vieta. Viņš tam gandrīz noticēja.
Bija aizritējušas vien dažas dienas, kopš viņš bija uzzinājis, ka Hīlass vēl ir dzīvs, bet šķita, ka ir pagājuši vairāki mēneši. Pirmais pārsteigums, prieks un neticamais atvieglojums par to, ka viņš nebija nogalinājis draugu, ātri vien bija pārvērties mulsumā un sāpēs. Garā, sērās pavadītā ziema bija veltīga. Hīlass un tā keftiešu skuķe par viņu visu laiku bija tikai smējušies.
Zirgs dīžājās, izbijies no kapakmeņiem, un Telamons to bargi savaldīja.
Kad Telamons atcerējās, kā bija raudājis Pirras acu priekšā, zēns sajuta svelošu kaunu. Viņa noteikti zināja, ka
Hllass vēl ir dzīvs. Vai tiem abiem viņa piemuļķošana bija sagādājusi prieku? Vai viņi sabāza galvas kopā un smējās?
Telamonam nez kādēļ šķita, ka Hīlass nebūtu spējīgs uz tādu nodevību. Bet Pirra ar savām gudrajām, melnajām acīm, kam nekas nepaslīdēja garām nepamanīts un kas šķita saskatām visas Telamona vājās vietas un bailes?
Zirgs atsāka dīžāties, gandrīz izmetot viņu no segliem. Telamons nikni parāva dzīvnieka galvu sāņus un piespieda griezties šaurā lokā, līdz tas apstājās drebošs un uzveikts.
- Tā, Telamons nomurmināja. Tagad tu zini, kurš te ir kungs.
Pakaviem klaudzot, viņš iejāja pagalmā; sargi vārtu abās pusēs atsprāga atpakaļ. Zēns pameta grožus vergam un devās uz durvīm.
Aiz muguras zirgs smagi elpoja; sāni cilājās. Telamons dzirdēja, kā vergs nosodoši paklakšķina mēli. Viņš apcirtās. Kas tas bija? viņš noprasīja.
Vergs nobālēja. Nekas, kungs.
Telamons pamāja. Tad lai tā arī būtu.
Ieejot lampu izgaismotajā gaitenī, uz visām pusēm pašķīda vergu pulciņi. Telamons mēģināja priecāties par abās pusēs izvietotajiem pieliekamajiem kambariem, pilniem ar vīnu, miežiem un vilnu, priecāties par bronzas ieročiem un bruņām piekrāmēto arsenālu. Viņš vēl un vēlreiz sev sacīja, ka te ir viņa īstā vieta.
Tēvs tā nedomāja. Saņemot ziņu, kurā Telamonu izsauca uz Mikēnām, Testors atteicās ļaut dēlam turp doties.
- Kāpēc? Telamons iekliedzās. Viņš ir mans vectēvs, bet es viņu nekad neesmu redzējis!
- Tu viņus nepazīsti tā kā es, Testors norūca.
- Ļauj man izlemt pašam.
Beigās Testors padevās, kā jau tas pēdējā laikā notika, bet Telamons klusībā jutās vainīgs. Viņš nebija tēvam pateicis īsto iemeslu, kāpēc gribēja tikt prom no Likonijas tāpēc, ka tur ik akmens un ik koks sāpīgi atgādina par Hīlasu.
Pirmā nakts Mikēnās…
Telamons sēdēja uz sola starp karotājiem un jutās gluži apstulbis no plašās, apgleznotās zāles krāšņuma. Vergi atnesa ceptus vēršus un medījumus un lēja kausos tumīgu, melnu vīnu ar drupinātu sieru un medu. Uz sienām un balstiem Senči medīja mežakuiļus un lēca no kuģiem kaut savus ienaidniekus. Visās malās zvīļoja zelts. Lapitosa salīdzinājumā ar Mikēnām bija zemnieka būda.
Telamons jutās atvieglots, kad uzzināja, ka Farakss un Alekto ir devušies pie sava brāļa uz Talakreju, bet Mikēnās tomēr bija palicis viņa biedējošais vectēvs Koronoss.
Virsvadonis sēdēja savā diženajā marmora tronī gandrīz kā zirneklis; viņš dzēra maz un ēda vēl mazāk. Koronoss bija vecs, bet, kad viņš ierunājās, pat pieredzējušākie karotāji nodūra acis. Telamonu pārņēma šausmas, kad Koronoss viņam pavēlēja izstāstīt, kā atgūts duncis.