Zālē iestājās klusums. Zēns vilcinādamies iesāka, un Koronoss visu laiku nenovērsdamies skatījās kādā punktā viņam virs galvas. Viņš nepamirkšķināja ne aci tad, kad Telamons izstāstīja par viņa pirmdzimtā dēla Krātosa nāvi. Kad stāsts bija galā, viņš ar stingru roku pacēla pie lūpām zelta kausu un ledaini sacīja: Es varu radīt vēl citus dēlus.
Kad pārbaudījums bija galā, Telamons priecājās, ka sarunas pievēršas raktuvēm: runa bija par kādu jaunā mēnesī veicamu rituālu bet nu jau viņš bija pārstājis klausīties.
Zēns iztrūkās, kad Koronoss, piecēlies uz iešanu, vēlreiz viņu uzrunāja: Mazdēl, mums jādodas uz Talakreju. Vai brauksi līdzi?
Šaušalīgākais bija tas, ka Testors to jau bija paredzējis un uzsvēris, ka dēls nedrīkst turp doties. Koronoss to noteikti zināja. Viņš zināja visu. Viņš gribēja piespiest Telamonu izvēlēties.
Klusums šķita ilgstam mūžību. Telamons mēģināja kaut ko sacīt, bet rīkle bija izkaltusi gluži sausa.
- Padomā par to, virsvadonis pavēlēja. Izlem drīz.
Divas dienas Telamons mocījās, bet nu, soļojot uz zāli, piepeši zināja, ko atbildēt. Bija tāda sajūta, it kā ausī čukstētu dievi. Hīlass tev tagad neko nenozīmē. Tu esi no Koronosa dzimtas.
Telamons acu priekšā ieraudzīja, kā šķērso jūru vectēva lieliskajā melnajā kuģī. Viņš ieraudzīja no viļņiem paceļamies tēvoča Kreona cietoksni. Jā. Viņš dosies uz Talakreju.
Talakrejā viņš reizi par visām reizēm atstās Hīlasu pagātnē.
1 8
Divas dienas Pirra bija pavadījusi, kopā ar Hekabi ieslodzīta bezlogu cellē, klausīdamās, kā pie mūriem ķērkā vārnas, un prātodama, vai Hīlass ir dzīvs vai miris.
Drīz pēc viņu ierašanās cietoksnī bija pienākušas ziņas par nogruvumu. Atskanēja kliedzieni, kņada; kāds vīrs auroja kā satrakots bullis. Vēlāk Pirra pamanīja, kā blakuscellē ievelk kādu vergu. Tas bija tas pats zēns ar līko degunu, kuru viņa bija redzējusi pie dīķa. Viņa dzirdēja gabaliņus no nopratināšanas. Zirnekļus nogalināja vai apraka dzīvus… Vaboli, Blusu. Meitene pūlējās noslēpt šausmas.
- Vai tu to ēdīsi? Hekabi pajautāja.
Pirra pablenza uz zīļu grūdeni un papurināja galvu.
Viņa visu laiku sev centās iegalvot: ja tas zēns varēja izdzīvot nogruvumā, to varēja arī Hīlass.
- Tev vajadzētu ieēst, Hekabi pilnu muti nomurmināja.
- Cik ilgi vēl? Pirra vaicāja. Viņu cellē oda pēc mīzaliem, un viņa juta, ka matos rāpo kukaiņi.
Hekabi paraustīja plecus. Viņš liek mums gaidīt, lai izrādītu savu varu.
Tas nu gan viņam nav īpaši vajadzīgs, Pirra nodomāja.
Cietoksnī pilnīgi viss uzkrītoši liecināja par varu. To apjoza divēji akmens mūri, katrs krietnā divu roku biezumā, un iekšā varēja tikt tikai pēc galvu reibinoša kāpiena pa sarkanā klintī izcirstiem pakāpieniem. Izrādījās, ka Kreona kaujas rati paredzēti, tikai lai dižotos,
- ceļš beidzās pakalna pakājē.
Pirra atcerējās gauso kāpienu pusdienas svelmē un svilstošas miesas smārdu. Meitene pagāja garām apdegušām čūsku paliekām: vai tie bija ziedojumi Niknajiem? Un viņa atsprāga atpakaļ, pamanījusi kaut ko, kas reiz bija cilvēks. Tukšie acu dobumi glūnēja Saulē, bet krūškurvis melnēja, vārnu apsēsts, raustoties un cilājoties kā drausmā elpā…
Cellē ienāca karotājs. Pirra iztrūkusies sazīmēja īlarkosu vietnieku tam Vārnu vadonim, kurš viņu pērnvasar piekāva.
Meitenei par atvieglojumu, vīrietis viņu neatpazina.
- Kājās! nācējs uzsauca. Ir laiks.
* * *
- Viņam riebjas gaisma, un čūskas iedveš viņā šausmas, īlarkoss stāstīja, pavadīdams abas pa gaiteņu labirintu. Tāpēc tas, ko jūs esat nodomājušas…
- Vai dabūjāt? Hekabi pārtrauca.
Karotājs deva zīmi vergam, kurš pasniedza zintniecei aizvāztu groziņu.
- Tā ir kļūda, viņš nomurmināja. Tas beigsies tāpat kā ar iepriekšējo gaišreģi.
- Kas ar viņu notika? Hekabi pajautāja.
-Jūs pagājāt viņam garām, kāpjot augšā.
Pirrai iekšā viss sagriezās. Bet kā gan Hekabi spēs izdziedēt Kreonu, ja patiesībā bija viltvārde?
- Dzirdēju, ka viņam esot viesi no Mikēnām, Hekabi bilda.
- Kā tu to zini? īlarkoss asi noprasīja.
- Tā ļaudis runā.
Pirra atskārta, ka Hekabi runā akejiski. Domāju, ka tu neproti akejiešu valodu, viņa pačukstēja.
Hekabi mute sašķobījās. Laikam būsi pārklausījusies.
- Kāpēc tad liki man nākt līdzi?
Zintniece neatbildēja. Viņu, šķiet, it nemaz nesatrauca izredzes satikt Kreonu. Patiesībā Hekabi pat šķita priecīga satraukuma pārņemta it kā tieši to arī gribētu.
Viņi pienāca pie durvīm, ko aizsedza košsarkans aizkars; abās pusēs stāvēja ražena auguma sargi. Hekabi pasniedza groziņu Pirrai. Tajā kaut kas iešņācās. Pirra tā iztrūkās, ka gandrīz nometa nešļavu.
- Tie ir tikai zalkši, Hekabi nomurmināja, tie tev neko neizdarīs.
- Ko? Bet viņš sacīja…
- Dari, kā lieku, un tev nekas nenotiks.
Caur aizkaru kļuva dzirdamas balsis. Man jūsu palīdzība nav vajadzīga, ņurdēja kāds vīrs.
- Man vienalga, atmeta cits. Tu esi aizdevis Kalnam dusmas, brāl. Tikai viens spēks var to vērst par labu.
- Talakreja ir mana! Es to izlemšu!
- Izlems mūsu tēvs, salti ierunājās sieviete.
- Vācieties, pirmais vīrietis uzsauca. Abi!
- Pagaidām, sieviete noteica.
Aizkars noplandīja, un gaiteni iznāca divi cilvēki. īlarkoss parāva Pirru un Hekabi nost no ceļa. Malā nāk kungs Farakss un kundze Alekto.
Pirra uzreiz pamanīja, ka Farakss ir no tiem vīriem, kas dzīvo, tikai lai cīnītos. Viņa tunika bija no vienkārša, tumši asinssarkana vilnas auduma, un pāri krūtīm bija pārlikta zobena siksna. Spēcīgos locekļus klāja rētas, un kreisā pleca āda bija cieti sarepējusi no vairoga nēsāšanas. Tumšais skatiens pārslīdēja meitenei pāri, it kā viņa būtu gaļas gabals.
Alekto bija jauna. Viņa bija ģērbusies zīda ldeitā ar iežmaugtu vidukli un dzelteni melnu zigzagu rakstu; seja bija nevainojama un tīra. Pirrai Alekto šķita kā skaista lapsene. Tumšās acis pavērās uz Pirras rētu, un sieviete nepatikā noskurinājās.
Kad abi bija prom, īlarkoss noslaucīja no pieres sviedrus. Tad viņš iztaisnoja plecus un pavilka aizkaru malā.
- Esmu atvedis zintnieci, kungs. Vai jūs vēl…
- Ved viņu iekšā.
īlarkoss iestūma telpā Hekabi un tad Pirru ar čūsku groziņu rokās.
Istaba bija ēnaina un piedūmota. Pirra saskatīja ar sarkanu audumu aizklātu logu, bronzas ogļu pannu, kurā zvēroja ogles, un sajuta deguma dvaku. Pie sienām karājās bronzas cirvji un šķēpi. Stūrī zvīļoja bruņas: lielu aizsargi, krūšusargs, roku aizsargi un vēršādas vairogs krietna vīra augumā, kā arī mežakuiļa ilkņu bruņucepure ar melnu zirga saru pušķi.
Kreons, liels kā vērsis, nikni soļoja šurpu turpu. Viņam uz pleciem bija uzmesta lauvāda. Caur garajām, tumšajām karotāja matu pīnēm Pirra pamanīja zibam acu nemierīgo spīdumu.
- Nu? viņš uzrēja.
- Esmu nākusi atbrīvot jūs no sāpēm, Hekabi bezbailīgi paziņoja.
- Tā jau visi saka, viņš atcirta.
- Starpība tāda, ka es to tiešām varu.
Kreons iespieda pirkstu kauliņus deniņos. Čūskas! viņš ieņurdējās. Tās ložņā manā galvā un skrāpē manu galvaskausu ar saviem zobiem…