- Es varu tās padzīt, Hekabi apgalvoja.
- Nu tad dari tā, viņš aizsmakušā balsī atvēlēja.
Hekabi šķērsoja istabu, piegāja pie loga un norāva
priekškaru. Telpā ieplūda mēness gaisma, un Kreons sarāvās. Par to man vajadzētu likt tevi nogalināt!
- Bet tad tevi nekad neviens neizdziedētu. Tonī, kas necieta nekādus iebildumus, Hekabi lika īlarkosam aizvākt ogļu pannu un atnest tādu, kas nedūmo.
īlarkoss uzmeta skatienu Kreonam; tas īgni pamāja ar galvu.
Kad pa logu brīvi brāzās nakts vējš un telpā ienesa tīras priežu malkas uguni, dūmaka izklīda un visiem kļuva vieglāk elpot.
Kreons atšļuka uz melnām aitādām noklāta sola un ar aizdomām paglūnēja uz groziņu Pirras rokās. Kas tas?
- Čūskas, Hekabi atsaucās.
- Čūskas? vīrietis pietrūkās kājās. Kas tas ir? Aizvāciet tās!
īlarkoss jau dzīrās paklausīt, bet Hekabi viņu ar skatienu apturēja. Jūs sapņojāt, ka jums iekoda čūska, viņa sacīja Kreonam.
Tas samirkšķināja plakstus. Kā tu to zināji?
Viņa nezināja, nodomāja Pirra. Vairums cilvēku laiku pa laikam sapņo par čūskām.
- Tāpēc jums sāp, Hekabi paziņoja. Tās ieperinājušās jūsu galvaskausā. Mana verdzene izpildīs čūsku rituālu, lai tās izdzītu.
Pirra šausmās blenza uz zintnieci.
- Uz priekšu, Hekabi keftiešu valodā mudināja.
Pirra trīcēdama nolika groziņu salmos. Tā saturs iečabējās un iešņācās. Meitene noņēma vāku. Hekabi bija taisnība tie bija zalkši taču tiem nepatika ieslodzījums.
- Tā ka lai tas iedarbotos, Kreons draudēja, vai arī mēs jūs abas izbarosim vārnām.
- Uz priekšu, Hekabi vēlreiz skubināja Pirru.
Meitenei ausīs šalca asinis. Viņa žigli sagrāba divas
čūskas aiz skaustiem tā, kā bija redzējusi darām māti, un pacēla tās gaisā. Viņa juta ap delmiem aptinamies mīkstus vijumus. Sīkās mēlītes šaudījās kā melnas zibens šautras. Kreons vēroja ikvienu viņas kustību, un vīrieša bailes un naids apdvesa Pirru kā ugunskura versme.
- Ej tuvāk vadonim, Hekabi pavēlēja.
Pirra ar paceltām rokām paspēra soli pretī vīrietim; tas sagumis sēdēja uz sola un ar plaukstām žņaudzīja ceļus.
Tuvumā Pirra redzēja, ka Kreona bārdu un garos, taukainos matus caurvij bronzas diegs. Viņa redzēja, kā no vaigiem lobās pelnu plēksnes. Sajuta baiļu skāņo dvaku. Bet apsarkušās acis lūkojās tā, it kā viņas tur nemaz nebūtu. Vadonis redzēja tikai čūskas.
Hekabi meta lokus pa istabu, kaisīdama zālītes. Lai padzītu sapņu čūskas, viņa rāmi skaidroja, mums
jāzina, kāpēc tās nāca. Viņa uztvēra Pirras skatienu. Paliec, kur esi. Gari man saka, ka esat rakuši par dziļu. Jūs esat aizvainojuši Uguns Pavēlnieci.
Kreons nošņaukājās. Mēs pielūdzam spēkus, kuriem pat Viņa nespēj pretoties. Taču viņa deniņos pulsēja resna vēna.
- Gari man sūta dunča vīziju, Hekabi turpināja.
Vadonis aplaizīja lūpas. Mans tēvs to ved šurp, lai
jaunā mēnesī veiktu rituālus. Niknie pakļaus Pavēlnieci mūsu gribai. Tad Talakreja beidzot patiesi piederēs man.
Hekabi pamāja ar galvu, un Pirra apjauta, cik zintniece ir gudra viņa izmantoja čūskas uzmanības novēršanai un izlikās, ka zina vairāk nekā patiesībā, lai liktu viņam runāt.
- Redzu, kā pēc dunča sniedzas vēl citas rokas, Hekabi klusītēm sacīja.
Kreona seja pietumsa. Mans brālis un mana māsa. Viņi vērpj intrigas, lai iegūtu Talakreju sev.
Piepeši Pirra pamanīja, ka viena čūska bija izbēgusi no groziņa un slīdēja vadonim tuvāk. Meitene mēģināja rāpuli aizbiedēt ar kāju.
Par vēlu. Kreons ar naidpilnu brēcienu sagrāba čūsku, sašķaidīja dūrē un iemeta ugunī.
Pirra šausmās noskatījās, kā zalktis noraustās un sastingst. Čūskas viņas rokās sajuta māsas nāvi un kļuva nemierīgas. Meitene saudzīgi berzēja tām zodus ar īkšķiem un klusībā nosolījās tās palaist vaļā.
- Ko vēl gari tev saka? Kreons elsa.
- Tie man teic, ka Kreons ir Talakrejas pavēlnieks, Hekabi mierinoši runāja. Kreons noslēgs vienošanos ar Keftiu…
- Keftiu! Vadonis nospļāvās. Mums nav vajadzīgas vienošanās. Mēs paņemsim Keftiu, un tad visi tās dārgumi piederēs mums.
Pirra gandrīz izmeta no rolcām čūskas.
Hekabi viņai uzmeta brīdinošu skatienu.
- Viņi lūkojas uz mums no augšas kā uz mežoņiem, ICreons turpināja, bet kuram tad ir karotāji? Kam pieder vara? Drīz mēs… Viņš aprāvās un pielika rokas pie deniņiem. Sāpes. Tās ir pārgājušas.
īlarkosam palika vaļā mute.
Kreons apbrīnā lūkojās uz Hekabi.
- Es taču teicu, tā paziņoja un izņēma no sava maišeļa kazas raga dozīti un sačervelējušos sakni. Divreiz dienā ierīvējiet deniņus ar šo eļļu un pirms gulētiešanas sakošļājiet granātābola sēkliņas lieluma gabaliņu no šīs saknes. Ja čūskas atgriezīsies, sūtiet pēc manis.
* * *
-Jums izdevās, īlarkoss nomurmināja, kad viņi bija izgājuši gaitenī.
Pirra tik tikko dzirdēja, ko viņš saka. Vārnas bija nodomājuši iebrukt Keftiu. Tad tāpēc viņi tā alka pēc bronzas lai karotu ar viņas tautu.
Hekabi viņai priekšā sagrīļojās un noslīga ceļos.
- Hekabi? Pirra apjuka.
Zintniece locījās uz grīdas; viņas seja bija nosvīdusi un bāla.
- Kas lēcies? uztraucās īlarkoss.
- Kas notika? durvīs stāvēdams, uzbrēca Kreons.
Hekabi mugura izliecās, un viņa svaidījās te uz vieniem sāniem, te otriem. Lūpas bija nošķiestas ar putām
un acis pārgrieztas baltas. Es viņu redzu… zintniece čukstēja dobjā, it kā ne savā balsī. Viņš izlien no zemes… sarkana upe aprij Talakreju… ārpusnieks ir dzīvs…
- Ko? Kreons ierēcās. Ko viņa tur saka?
- Viņa trako, kungs, īlarkoss steigšus runāja. Sargi! Aizvediet viņas uz celli!
- Ārpusnieks ir dzīvs, Hekabi sēca.
- Ārpusnieks ir miris! Kreons iekaucās. Brālis ar pēdējo elpas vilcienu sasauca Niknos, un Tie viņu sadzirdēja, ārpusnieks ir miris! Miris!
Miris! Miris! Atbalsis aizskanēja pa gaiteni.
Cellē Pirra nolika čūsku groziņu zemē un sašļuka, piespiedusi plaukstas pie mutes. Koronosa duncis būs Talakrejā. Vārnas uzbruks Keftiu. Hīlass bija dzīvs.
Hekabi iekunkstējās un piecēlās sēdus. Seja bija dzeltenīga kā vasks, bet viņa šķita atguvusies. Kas notika? viņa nomurmināja. Cik ilgi tas bija?
- Tu neesi viltvārde, Pirra bilda.
Zintniece atspiedās pret sienu un aizvēra acis.
- Protams, neesmu. Tas sākās tad, kad biju tavā vecumā. Pakritu un sasitu galvu. Tā es dabūju šo. Viņa pieskārās baltajai matu šķipsnai.
- Kāpēc tu izliecies par viltvārdi?
- Padomā labi.
Pirra brīdi gudroja. Tev vajadzēja, lai es noticu, ka es tevi piespiežu sev palīdzēt lai man nerastos aizdomas, ka tu jau pašā sākumā gribēji mani dabūt šurp.
- Ļoti labi, Hekabi sausi paslavēja.
- Tu zināji, ka Vārnas gatavo uzbrukumu Keftiu…
- Man bija tikai aizdomas. Nu es to zinu.
- …un tu gribēji, lai es to dzirdu, lai pateiktu savai mātei.
- Un viņa tad izdarīs to, ko Keftiu vajadzēja izdarīt jau pirms desmit gadiem. Viņa atbrīvos salas no Vārnām.
Gaitenī atskanēja soļi, un telpā ienāca īlarkoss; viņš neticībā šūpoja galvu. Man likās, ka viņš liks jūs nogalināt, bet viņš jūtas iespaidots. Viņš grib, lai paliekat.