- Es pie viņa nākšu, kad vien viņš vēlēsies, Hekabi stingri paziņoja, taču šeit nepalikšu. Man jāļauj brīvi nākt un iet.
īlarkoss jaunā cieņā nolieca galvu. Kā vēlies.
Kad karotājs bija prom, Hekabi noslaucīja no sejas sviedrus. Ko es sacīju, kad biju transā? Izstāsti man vārdu pa vārdam.
Pirra vilcinājās. Tu sacīji, ka ārpusnieks ir dzīvs.
Hekabi sarauca pieri. Ārpusnieks… bet kas tas tāds ir? Un kāpēc Kreons no viņa baidās?
Pirra atkal saminstinājās. Viņa pierāpās tuvāk Hekabi.
- Bija tāds orākula pareģojums, viņa čukstēja, kas skanēja tā: Ja ārpusniekam būs duncis, Koronosa dzimta ies bojā. Esmu visai droša, ka to viņi paturēja noslēpumā. Viņu karotāji zina tikai to, ka jānogalina ārpusnieki.
Hekabi acis iedzalkstījās. Tas zēns, ar kuru tu runāji pie dīķa. Tas bija viņš, vai ne? Ārpusnieks. Neliedzies, es to redzu tavās acīs.
Pirra aplaizīja lūpas. Tu sacīji, ka viņš ir dzīvs. Tu teici, ka redzēji viņu izlienam no zemes. Tas noteikti nozīmē, ka viņš izdzīvoja nogruvumā.
- Ej pie viņa. Pateikšu, ka man vajag, lai tu savāc zālītes. Uzmeklē viņu. Brīdini, ka viņi zina. Atrodi viņu, zintniece piekodināja. Ja viņš ir Kreona ienaidnieks, tātad ir mans draugs! Ej!
19
Lauvu mazulīte iegrūda galvu zēnam zem rokas un nepacietīgi ieņaudējās. Zēns turpināja gulēt, tāpēc viņa uzkāpa tam uz vēdera un izlaida nagus nu gan viņš ar kaucienu pamodās.
Zēns žāvādamies un ņurdēdams aizrāpās līdz karstajam slapjumam. Pirmīt viņš bija izķeksējis zaķa ķepas un ļipu un aizmetis krūmos, lai viņa tos varētu sameklēt. Tagad lauvenīte ziņkārīgi noskatījās, kā viņš dzer nevis lok tā kā lauvas, bet pasmeļ slapjumu savās garajās, tievajās priekšķepās.
Pēc tam viņš paķēra žagaru un ierakās zem kāda auga. Viņa gribēja paošņāt, bet zēns neļāva. Viņš izvilka sakni un to apēda. Mazulīte juta dziļu bijību.
Viņa visu laiku prātoja, kāpēc cilvēks nenolaiza viņas kažoku spodru, bet nu apjēdza, ka viņam ir pārāk gluda mēle: no tādas nebūtu nekādas jēgas, ja gribētu tā jauki paieskāt un notīrīt kādam spalvu. Arī viņa zobi nebija nekādi izcilie, bet nagi vispār nebija pieminēšanas vērti tos pat nevarēja ievilkt un izlaist. Astes viņam nebija, tātad viņš nevarēja to vicināt dusmās, turklāt bez pušķīša astes galā arī nevarēja dot ziņu garā zālē. Dīvainākais bija tas, ka viņam nebija ne ūsu, ne kažoka, vien kaut kādas lēkšķainas krēpītes, kas pat neiekļāva visu seju. Tas lauvenīti uztrauca. Kā tad viņš nenosala?
Zēns sēdēja zemē un sarunājās ar viņu. Viņai patika tā balss mierīga un stipra tāpēc viņa pieslējās pakaļkājās, uzlika priekškājas viņam uz pleciem un nolaizīja viņa degunu. Zēns iesmilkstējās, bet viņa nojauta, ka tie ir viņa smiekli, tāpēc nolaizīja vēl stiprāk. Abi sāka vārtīties un rotaļīgi cīkstējās. Lauvenīte jutās tik labi, kā vēl nekad pēc mātes nāves nebija jutusies.
Pēc tam zēns apšļakstīja viņu ar ūdeni, lai nomazgātu pret to lauvu mazulītei nebija iebildumu; bet tad viņš satvēra viņas ievainoto ķepu tas gan nebija patīkami. Viņš izrāva no pēdas spilventiņa ērkšķi. Lauvenīte iespruka zem krūma un iešņācās. Tas bija sāpīgi.
Juzdamās gauži satraukta, lauvenīte skatījās, kā viņš sakošļā kaut kādas lapas un sajauc tās ar dubļiem. Ko viņš tagad bija izdomājis?
Zēns klusi runāja un, pierāpies klāt, atkal pasniedzās pēc ievainotās ķepas. Lauvenīte ieņurdējās, bet cilvēks, viņai par lielu izbrīnu, saķēra ķepu un iesmērēja to ar dubļiem, kas smaržoja pēc lapām. Lauvenīte tā iztrūkās, ka aizmirsa pat kost un nolaizīja smēri. Zēns uzsmērēja vēl. Viņa atkal visu nolaizīja. Brīdi viņi tā rotaļājās, bet tad viņš sadusmojās un sakošļāja citas lapas, kas garšoja tik atbaidoši, ka viņa lika tās mierā.
Pēc tam viņa nosnaudās, un pamostoties ķepai jau bija labāk.
Vēlāk zēns izslējās savā garajā, kokam līdzīgajā augumā un uzrunāja viņu. Lauvenīte uzreiz modri ieklausījās. Viņš grasījās doties medībās un gribēja, lai viņa nāk līdzi.
Lauvu mazulīte lepni rikšoja blakus garajam bezspalvas radījumam, kurš bija ieņēmis viņas bara vietu. Viņš
nebija lauva, bet tā krēpes bija tādā pašā krāsā kā lauvu krēpes un savādās, šaurās acis arī bija lauvu krāsā.
Lauvenīte sirds dziļumos juta kaut arī zēns neizskatās pēc lauvas, viņa garā gan mīt īsts lauva.
* * *
Iepriekšējā dienā Hīlass bija slazdā noķēris divas irbes, bet šorīt veiksmīgi mests akmens nogalināja nelielu stirnu.
Postaža piebāza purnu papētīt.
- Nē! Hīlass stingri sacīja.
Lauvu mazulis lūdzoši vērās viņā.
Zēns iespurdzās. Pēc tam kad tu tā izrīkojies ar zaķi?
Viņš pārmeta stirnu pār plecu un devās atpakaļ uz apmetni; Postaža sekoja viņam pa pēdām.
Pēc vairākām krietnām maltītēm un pietiekama miega lielākoties guļot Hīlasam virsū lauvenīte bija apbrīnojami ātri atkopusies. Vēders bija apaļš, spalva pūkaina un mīksta. Pats labākais mazulīte bija iemācījusies viņam uzticēties. Viņa cilpoja pretī, izdvešot īsus, dedzīgus ņurdienus ng, ng, ng -, tad apmetās uz muguras un tirināja plankumainās kājās, lūdzot, lai pakasa viņai vēderu.
Šķita brīnišķīgi, ka viņam ir kāds, ar ko sarunāties un par ko rūpēties. Lauvenīte mazliet atgādināja Hīlasa suni Škicu. Viņai piemita nepiepildāma ziņkārība: tā allaž rausās klēpī, lai piedalītos visā, ko zēns darīja, un vienmēr alka pēc uzmanības. Bet viņai piemita arī lauvu biedējošā spēja nozust garā zālē, un lauvenīte atšķirībā no suņiem neluncināja asti, kad jutās apmierināta, viņa to vicināja
dusmās. Visvairāk lauvenīti kaitināja, ja par viņu nelikās zinis. Tas bija neciešami.
Lauvenīte vēl aizvien piekliboja, tāpēc Hīlass apmetnē uztaisīja vēl vienu rūgtu vībotņu kompresi un uzsmērēja to uz viņas pēdas un uz skrāpējuma degunā. Tad viņš pameta lauvenītei stirnas iekšas, lai tā būtu nodarbināta.
Kamēr lauvu mazulīte līksmoja un atkal nosmērējās, Hīlass ar jauno obsidiāna nazi sadalīja medījumu. Daļu gaļas viņš sažāvēs, bet pārējo ieraks karstajos dubļos pie avota; zemē bija tik daudz karstuma, ka nebija nekādas vajadzības riskēt kurt uguni. Tad Hīlass nomazgās ādu, ierīvēs to ar samīcītām smadzenēm un pakārs zarā: varbūt tā būs gana liela, lai uztaisītu ūdens maisu un svārkus.
Tam visam būs nepieciešams laiks, bet viņam patiesībā vajadzēja doties pa pēdām Pirrai. Tomēr, ja Hīlass ceļā nomirs no slāpēm, tad nekāds lielais palīgs viņai nebūs.
Ap mijkrēšļa laiku viņš attaisīja caurumu dubļos un apēda sulīgo, maigo gaļu. Postaža bija nomodā un uzglūnēja zarā pakārtajai stirnas ādai. Hīlass skaidri redzēja, ka tā dziras kāpt kokā, tāpēc, lai novērstu lauvas uzmanību, nopina vienkāršu klūgu bumbiņu no ugunspuķu stublājiem. Skaties, Postaža! Ķer!
Par ķeršanu mazā lauvene neko nezināja, taču bumbiņa viņai ļoti patika. Abi no sirds izspēlējās pa visu apmetni un avotu. Tad Postaža pēkšņi sajutās nogurusi un aizmiga.
Hīlass sēdēja, košļāja stirnas ribu, bet lauvenīte tikām gulēja viņam blakus un miegā kustināja asti. Savādi. Vēl pirms dažām dienām Hīlass pat nezināja, ka viņa vispār ir. Nu bija tāda sajūta, ka viņi vienmēr bijuši kopā.
Postaža rikšoja tālāk un pameta skatienu atpakaļ uz Hīlasu. Turies līdzi! Uz kalna viņa šķita pārsteidzoši mierīga un bija uzgājusi kazu iemītu taku, kas veda augstāk.
Hīlass kāpa lauvenītei pakaļ. Zēnu cepināja pusdienlaika saule, un viņš bija apkrāvies ar ūdens maisu, gaļas saini un Postažas mīļoto klūgu bumbiņu, kuru mazulīte nebija ar mieru atstāt apmetnē.