Pametot skatienu pār plecu, atklājās, ka abi ir uzkāpuši augstāk, nekā Hīlass bija domājis. Mežs, brikšņi, obsidiāna krauja un meža bumbiere bija palikuši tālu lejā.
Hīlass bija izlēmis neriskēt iet atpakaļ uz Kaklu pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis, tāpēc kāpa augšā, lai varētu izpētīt apkārtni no šejienes. Varbūt izdosies pamanīt, kā izvairīties no raktuvēm, kaut gan viņam pagaidām vēl nebija ne mazākās nojausmas, kā izglābt Pirru.
Viņam riebās domas par to, ka meitene ir ieslodzīta Kreona cietoksnī. Ja Kreons uzzinās, kas viņa tāda ir, tad izmantos to pats saviem nolūkiem. Hīlasam pat negribējās iztēloties, kādi tie varētu būt.
Viņi bija uzkāpuši pārāk augstu. Gājēji atradās raupju, melnu smilšu klātā nogāzē, ko izraibināja trauslas, sarkanas zāles kumšķi. Te nebija nekādu iespēju paslēpties, vien neliela klintsradze, bet augstāk līdz pašai virsotnei slējās ogļmelni akmens bluķi. Lejup strāvoja dūmi. Nāsīs iecirtās puvušu olu dvaka.
Tuvojoties radzei, smaka piepeši kļuva spēcīgāka un zeme zem kājām sakarsa. Zēns apstājās.
Divus soļus tālāk no plaisas zemē pikti sprauslāja dūmi. Plaisa bija apmēram dūres lielumā, un melnās
smiltis tai apkārt izraibināja brīnumaini, koši dzelteni kristāli. Tie atgādināja kāda ugunīga nezvēra izkārnījumus un veidoja ap plaisu grubuļainu garozu; no spraugas spēcīgi mutuļoja smirdīgi dūmi un nāca neganta, nerimtīga šņākoņa.
Prātā atausa kaut kas, ko bija sacījis Zens. Zemes plaisās dzīvo durstīgi, karsti uguns gari.
Hīlass sajuta versmi, it kā garām no sava midzeņa būtu paslīdējis kāds neredzams gars. Viņš atkāpās. Bet Postaža, zēnam par lielu izbrīnu, gluži bez baiļu soļoja tieši uz plaisu.
- Postaža, nāc lejā! zēns asi uzsauca. Viņš neuzdrošinājās ne pacelt balsi, ne doties mazajai lauvai pakaļ. Cilvēku pasauli no nemirstīgo pasaules šķir vien plāns plīvurs, un Hīlass zināja, ka ir pienācis tam pārāk tuvu.
- Postaža! viņš atkārtoja.
Piepeši vējš mainīja virzienu, un Hīlasu ietina smacīgi, karsti dūmi. Smaka bija tāda, ka likās kāds aizžņaudz rīkli. Viņš neko neredzēja un nevarēja paelpot.
- Postaža! viņš izdvesa, akli meimurodams lejup pa nogāzi.
Lauvenīte pielēkšoja klāt un pagrieza galvu, it kā sekodama kaut kam, ko viņš neredzēja.
- Kas ir? Hīlass elsa.
Dzīvnieka gaišbrūnajās acīs bija redzamas sīkas liesmiņas, lai gan nekur uz Kalna uguni neredzēja. Lauvenīte nošķaudījās un paberzēja galvu pret viņa stilbu.
- Esam uzkāpuši par augstu, viņš nomurmināja. -Jādodas atpakaļ.
Uguns gars viņu brīdināja. Te bija nemirstīgo teritorija cilvēkiem te nebija vietas.
Mazā lauva noskatījās, kā uguns gars paslīd zēnam garām viena astes vēziena attālumā taču viņš to kā par brīnumu neredzēja.
Visapkārt uz kalna sāna bija izkaisīti midzeņi; tur iekšā un ārā šaudījās uguns gari. Daži bija lieli un sprakšķoši, citi mazi un ldusi. Zēns, šķiet, neredzēja nevienu no tiem.
Lauvenīte prātoja, ko lai dara. Viņa atveda zēnu šurp, jo juta, ka tas grib uzkāpt Kalnā, bet nu raizējās, ka viņam iekodīs.
Re viņš jau teju, teju iekāps maza uguns gariņa migā!
Mazulīte aizjoņoja lejup un piespiedās viņa kājai. Uz turieni ne!
Uguns gars iesprauslājās, un zēns iedīkdamies atsprāga nost.
Pēc tam lauvenīte turējās blakus un darīja, ko spēdama, lai viņš neiekļūtu briesmās.
Tieši priekšā aizslīdēja liels uguns gars, un lauvenīte cieņā atglauda ausis. Gars aizsprakšķēja garām un ievējoja savā midzenī.
Zēns, neko nenojauzdams, aizsteberēja līdz klintīm turpat netālu un apstājās uzliet savai apdedzinātajai kājai mazliet slapjuma. Lauvenīte sekoja, juzdamās visai pieaugusi.
Nu Postaža aptvēra: kaut arī zēnam bija jāgādā par viņu, dažās jomās arī viņai bija jārūpējas par zēnu.
Hīlass beidza apmazgāt apdedzināto potīti un uzzieda tai pikuci stirnas tauku. Postaža pameta skatienu atpakaļ uz uguns garu midzeņiem un pierikšojusi iekārtojās blakus un apgūlās uz vēdera, izstiepusi priekšķepas taisni priekšā un augstu pacēlusi zeltaino galvu.
- Vai tu redzi uguns garus? zēns klusi pajautāja.
Mazā lauva pagrieza galvu un uzlūkoja viņu. Acis bija
dzidri dzeltenbrūnas ar tumšākām dzintarlcrāsas joslām, kas līdzinājās gadu gredzeniem kokā. Tajās vairs nedzirkstīja mazās uguntiņas.
- Vai tu redzi? viņš jautāja vēlreiz.
Lauvenīte tikai plati nožāvājās, beigās izdvešot klusu smilkstu, un paberzēja pieri viņam pret cisku.
Pirmo reizi kopš brīža, kad bija viņu atradis, Hīlass aizdomājās par spēku, kas bija viņus savedis kopā. Toreiz, kad lauvenīte izpostīja viņa apmetni, viņa bija apēdusi izliktās veltes. Ja savvaļas zvērs tā izdara, tas nozīmē, ka viņu ir sūtījis kāds nemirstīgais.
Bet Postaža? Mazais, palaidnīgais lauvēns dievu vēstnesis?
Un tomēr. Hīlass atcerējās lauvu, ko bija saticis tai dienā, kad viņu sagūstīja un padarīja par vergu. Ja nebūtu tā lauvas, viņu nebūtu noķēruši un atveduši uz Talakreju.
Vai lauva bija gribējis, lai viņu sagūsta? Vai tas gribēja, lai viņš atrod Postažu?
Viņš zināja tikai to, ka viņiem nez kāpēc ir lemts būt kopā.
Piepeši Postaža uztrūkās kājās un aizbrāzās pie klinšu pārkares. Viņa cieši vērās uz austramiem un saslēja ausis. Ieklausījās.
- Kas noticis? Hīlass čukstus jautāja.
Tad viņš arī sadzirdēja, un viņam sažņaudzās vēders. Suņu rejas.
20
Pirra iespruka aiz meža bumbieres un ieklausījās.
Vējš. Cikādes. Suņus nedzirdēja. Bet viņa bija saklausījusi rejas.
Aizrāpusies līdz akmeņu krāvuma malai, meitene pavērās lejā uz tveicīgo, melno lauku, kuru nupat bija ar mokām šķērsojusi. Nemanīja ne cilvēkus, ne suņus; tiesa gan, vietām ērkšķainie krūmi bija saauguši tik biezi, ka tiem nevarēja redzēt cauri.
Droši vien viņa bija izdzirdusi tikai kādu mednieku grupiņu, kas vajāja kalnu kazas, tomēr plaukstas bija gluži nosvīdušas. Kreons savus suņus badināja, lai tie būtu nikni, un tie uzbruka visam, kas gadījās ceļā. Vai arī suņu saimnieki bija atraduši Hīlasa atstātās zīmes? Galu galā ja jau tās varēja atrast viņa, to varēja arī citi.
īlarkoss noticēja Hekabi, kad tā sacīja, ka Pirrai jāiet vākt zālītes. Viņš pat bija iedevis meitenei ūdens maisu un maisiņu olīvu, kā ari māla gabaliņu ar savu zīmi, lai viņa tiktu garām sargiem, kas stāvēja uz Kakla. Pirra bija izpildījusi zalkšiem doto solījumu un palaidusi tos brīvībā, un jau drīz pēc tam kādā nelielā ceļmalas svētnīcā uzgājusi Hīlasa pirmo zīmi. Starp sažuvušām vītnēm un neveikli veidotiem māla vēršiem bija olis, uz kura bija ieskrāpēts kunkulītis ar spicu degunteli un adatām. Ezis.
Eža deguns rādīja uz rietumiem, tāpēc Pirra devās turp. Un patiesi viņa uzgāja vēl vienu ezi, šoreiz iezīmētu dubļos pie avota, kas izvirda dīvaini karstu ūdeni, un tad vēl vienu, kas bija ieskrāpēts sarkanā laukakmenī Kalna pakājē. Vēl trīs zīmes irbuleņu biezoknī bija atvedušas meiteni šurp, uz šo savādo, obsidiāna oļiem klāto nogāzi.
Saule kveldēja, un svelmains vējš pūta acīs putekļus; meitene samiegtām acīm nopētīja līdzenumu. Ja arī tur bija kādi mednieki, tie laikam nenāca šurp.
Atkal uzrāpusies augstāk, Pirra meklēja vēl kādu zīmi no Hīlasa. Nekā. Ko nu?