Viņa iedzēra malku silta, pēc kazas garšojoša ūdens un apēda dažas olīvas. Viņa bija ceļā jau kopš rītausmas, bet nu jau bija pāri pusdienlaikam. Meitene jutās nogurusi, āda bija apdegusi saulē, un kājas noberztas. Piepeši viņa izbīlī atskārta, ka varbūt paliks te vairākas dienas bet cietoksnī viņai bija atņēmuši nazi.
Pirra žigli paķēra gabalu obsidiāna, uzmeklēja zem bumbieres zaru un ar tunikas strēmeli piesēja akmeni pie tā, izveidojot rungu. To pavēcinot, gaiss patīkami nošalca. Lai pateiktos kokam par zaru, viņa uzlēja mazliet ūdens tam uz saknēm, un bumbiere atzinīgi nočabināja lapas.
Turpat netālu uz klints nolaidās putns un izgrūda griezīgu kliedzienu. Pirra sastinga. Tas bija piekūns. Viņa skatījās, kā putns sakārto spalvas un paceļas debesīs. Piekūns apmeta vairākus lokus, lūkodamies lejup uz meiteni, un tad aizlaidās, izdvesis vēl vienu trīsuļojošu saucienu.
Šķiet, ka kāda daļa no Pirras aizlaidās putnam līdzi. Viņa iedomājās par to piekūnu, kuru reiz bija redzējusi
iznirstam no Saules, un pieskārās maciņam uz krūtīm, kurā glabājās spalva un lauvas nags.
Reiz Hīlass bija sacījis: Tu esi drosmīga un nepadodies. Saņemies, Pirra. Kaut kur taču viņam ir jābūt.
Meitene nosprieda, ka zēns nebūs kāpis augstāk Kalnā, tātad būs devies vai nu uz rietumiem tur, kur rēgojās mežs, vai arī uz dienvidiem uz krastu. Hīlasam labi padevās zvejošana, tāpēc Pirra nolēma, ka zēns devies uz dienvidiem.
Viņa atrada taku, kas veda lejā no kalna cauri brikšņiem. Iztrūcināti blējieni liecināja, ka tā ir kazu iemīta taka. Ļoti labi. Kazas noteikti zināja, kā tikt lejā.
Acīmredzot tomēr nezināja. Taka izrādījās bīstami stāva un izbeidzās pie kraujas. Reibinoši tālu lejā mutuļoja jūra.
No šejienes Pirra ieraudzīja, ka tālumā redzētais mežs tiecas lejup līdz baltu smilšu pludmalei. Viņa bija kļūdījusies. Hīlass noteikti aizgāja uz rietumiem. To viņai bija mēģinājis pateikt piekūns arī tas bija aizlaidies uz rietumiem.
Rāpdamās kalnā, meitene atskārta, ka iet pa citu taku, jo šī atkal pavērsās lejup un izbeidzās vissavādākajā alā, kādu viņai jebkad bija gadījies redzēt. Alas sienas baloja krītaini baltas ar spilgti oranžām svītrām, bet dziļi alas dibenā burbuļoja neliela lāma šķidru, smirdīgu, zaļu dubļu.
Sēra dvaka ieķērās rīldē. Pirru darīja nemierīgu Kalna Dievietes klātbūtne; viņa uzkavējās alā tikai tik ilgi, lai pārliecinātos, ka klintīs nekur nav ieskrāpēts neviens ezis.
Šoreiz tās pavisam noteikti bija suņu rejas.
Pirra cieši sažņaudza rokā rungu un skriešus metās augšā pa nogāzi. Pa spraugu irbulenēs viņa pamanīja bumbieri un joza turp.
Atkal nonākusi ar obsidiānu nosētajā piekalnē, viņa pierāpās pie kraujas.
Tur. Tālu lejā, biedējoši tuvu tai vietai, kur viņa bija atradusi sarkanajā klintī ieskrāpēto Hīlasa zīmi, bija trīs Vārnu karotāji un vairāld neganti suņi. Vīriem bija mugurā melnas ādas tunikas un zābaki līdz potītēm; katram uz muguras rēgojās bultu maks un pie gurna karājās duncis, bet pār plecu bija pārmests loks tikpat garš kā nēsātājs. Suņi mīņājās turpat, piegrūduši degunus zemei.
Pirra bija nokasījusi Hīlasa zīmi no klints; bet ja nu medīja viņu? Viņu māca šaubas par to, vai īlarkosa zīme garantēs drošību īpaši, ja suņi tiks viņai klāt pirmie.
Piepeši suņi sāka riet kā neprātīgi un pa galvu pa kaklu metās uz ziemeļiem, vīriem sekojot pa pēdām; tie aizbrāzās prom no viņas. Pirra manīja krūmos pazibam viņu medījumu. Stirna. Viņa ldusībā mudināja medniekus doties tālāk.
Bet nu, viņai par šausmām, divi suņi joņoja atpakaļ.
Viņai aizsitās elpa.
Suņi atkal riņķoja ap sarkano ldintsbluķi un dedzīgi ošņāja. Viens pacēla galvu un izdvesa asinis stindzinošu kaucienu. Tad abi metās augšup pa nogāzi.
Tie bija saoduši Pirru.
21
Tālu lejā, līdzenumā, Hīlass redzēja Vārnas. Viņš pamanīja divus suņus skrienam augšup pa nogāzi. Viņš ieraudzīja klintīs kādu stāvu. Nē, nē, nē! Tā bija Pirra.
Viņš paķēra Postažu un steigšus rāpās lejā. Lauvenīte sajuta, ka tā nav nekāda spēle, un nepretojās, bet viņa bija nobijusies un izlaida nagus.
Kad Hīlass nonāca pie kraujas, Pirras tur vairs nebija meitene laikam bija patvērusies brikšņos. Zēns iegrūda Postažu augstākajā bumbieres zaru staklē; lauvenīte trīcēdama palika tur tupam.
- Paliec, kur esi, Hīlass elsoja. Nekāp lejā, tevi saplosīs gabalos! Mirkli viņš apsvēra, vai nevajadzētu piesiet mazuli pie zara, taču tad viņa varētu nokrist un nožņaugties, un tam arī nebija laika.
Zēns nometa visas mantas, izņemot ieročus, un pārmeklēja ceļu uz brikšņiem, lūkojoties pēc Pirras pēdām. Viņš tās atrada bet meitene bija devusies uz dienvidiem. Kur viņai prāts? Tā viņa nonāks pie kraujas.
Irbulenes bija saaugušas pārāk augstas, lai tām ko redzētu pāri, un Hīlass neuzdrošinājās kliegt, lai nepievilinātu Vārnas. Viņš atkal sadzirdēja drudžainas rejas šoreiz daudz tuvāk nekā pirmajā reizē. Zēns mēģināja nedomāt, ko suņi izdarīs ar Pirru, ja viņu noķers.
Ceļu aizsprostoja asi zari, bet suņiem tas nebūs nekāds šķērslis. Lai cik ātri viņš skrietu, tie nezvēri būs klāt pirmie.
* * *
Pirra lauzās cauri brikšņiem; sirds teju lēca laukā pa muti. Viņa dzirdēja suņu rejas, bet nespēja noteikt, kur tie atrodas.
Piepeši rejas norima. Klusums bija šaušalīgs.
Suņi saoda smaržu.
Viņas smaržu.
Meitenei radās kāda doma. Viņa klupšus krišus rausās lejā pa nogāzi, cerēdama, ka atradīs alu.
Ērkšķaini zari ieķērās ūdens maisā un olīvu maisiņā; Pirra nometa tos zemē un paturēja tikai rungu. Viņa neuzdrošinājās ne skatīties atpakaļ, ne apstāties, lai ieldausītos. Suņi varēja būt jebkur.
Beidzot tikusi cauri biezoknim, meitene pamanīja baltu klinti. Viņa ātri noskrēja atlikušo gabalu un ierāpās alā. Dziļi iekšā kā dzīva radība gaidīja dubļainā lāma. Varbūt tā arī bija dzīva, varbūt zem zaļajām duļķēm uzglūnēja kāds briesmonis. Bet tā bija vienīgā iespēja.
Dubļi bija silti un kārīgi iesūca viņas kājas. Pirra iegremdējās visā augumā; acis, ausis un degunu piepildīja gļotas. Kāja atsitās pret akmeni, un viņa atspērusies izlīda laukā, spļaudama dubļus un ar rokām slaucīdama tos nost no sejas. Smaka bija tik drausmīga, ka viņa tikko spēja paelpot, ja tā nesajauks suņiem pēdas, to neizdarīs nekas.
Meitene paķēra rungu un metās bēgt, sprauslādama dubļus un mēģinādama iet pa citu ceļu, nekā bija nākusi. Pirms tam šķita, ka kazu taku ir par daudz, bet tagad tā vien rādījās, ka nav palicis nevienas. Pirrai bija jālaužas cauri krūmu biežņai, un irbulenes nemaz negribēja padoties.
Pēkšņi viņa aiz muguras izdzirda elsas un nagu ldakstus. Viņu sagrāba bailes. Viltība nebija izdevusies.
Dubļainās sandales vienā laidā slīdēja, bet nebija laika tās noraut. Elpa sēca krūtīs. Pirra bija galīgi pārgurusi; viņa vairs nespēja turpināt ceļu.
Meitene sasniedza seklu, kadiķiem aizaugušu grāvi un ierāpās tur iekšā. Labāk paslēpties te, kur aiz muguras ir cieta zeme, un cīnīties nekā tikt noķertai bēgot.
Atkal noskrapstēja nagi.
Pirra saspringa. Viņa dzirdēja elsas; nākamajā mirklī pāri grāvim pārlēca milzīgs, pinkains dzinējsuns… bet tas aizskrēja tālāk.
Pirra neuzdrošinājās elpot. Vai bija izdevies?
Un kur palika otrs suns?
* * *
Hīlass lauzās cauri brikšņiem. Pēc mirkļa viņam krūtīs ietriecās suns.
Cirvis aizlidoja pa gaisu, bet Hīlasam nez kā izdevās palikt kājās un nogrūst nezvēru nost. Tas vienā acumirklī atkal klupa virsū un iecirta zobus zēnam stilbā. Hīlass ieldiedzās un pasniedzās pēc naža. Aiz jostas tā nebija. Viņš paķēra akmeni un atvēzējies sita; akmens viegli