trāpīja sunim pa plecu, bet tas nelikās par to ne zinis. Hīlass atvēzējās vēlreiz, un suns metās viņam pie rīkles. Zēns sagrāba plēsoņu aiz kakla, bet suņa svars trieca viņu pret zemi.
Abām rokām saķēris suni aiz čupra, Hīlass cīnījās, mēģinot atgrūst žokļus prom no savas sejas. Zobi nošņakstēja pirksta platuma attālumā no viņa deguna; seja nošķīda siekalām. Vaigu karsēja pēc gaļas smirdoša elpa, un rūcieni sadrebināja visu zēna augumu. Hīlass ielūkojās mazajās, dzeltenajās ačelēs un ieraudzīja neslēptu asinskāri. Viņam sāka trīcēt rokas. Ilgi viņš to vairs nenoturēs.
Viņš izdarīja neiedomājamo iegrūda dūri sunim rīklē.
Nezvērs tā iztrūkās, ka neattapa kost. Hīlass ar brīvo roku sameklēja akmeni un trieca to sunim pa pakausi. Suns saļima viņam virsū un palika nekustīgi guļam.
Hīlass izrāva roku, cīnīdamies pēc elpas. Roku klāja slienas, taču tā bija tikai saskrāpēta. Kodums stilbā bija nejaukāks, tomēr tas vēl nebija sācis sāpēt. Viss augums drebēja.
Zēns paķēra savu cirvi un pielēca kājās. Brikšņos valdīja klusums. Kur palika otrs suns? Kur bija Pirra? Steberējot cauri biezoknim, Hīlass iztēlojās, kā meitene stāv, pagriezusi seju pret uzbrucēju, un viņai tuvojas milzīgs nezvērs.
Viņš jau dzīrās riskēt un uzsaukt, kad zem kājām pazuda pamats un viņš nokrita.
Šaušalīgi tuvu atskanēja rūciens. Hīlass drudžaini grābājās apkārt, meklējot cirvi, bet nevarēja to atrast. Šurp šāvās sarkana šautra.
Tai pašā bridi kā no zila gaisa uzradās grābējs ar rungu rokā, un suns piepeši pakrita beigts.
Hīlass piecēlās sēdus un iepleta acis.
No grābēja pilēja zaļas gļotas. Vai viss kārtībā? Pirra izdvesa.
22
- Noturēju tevi par grābēju, Hīlass izmocīja.
- Kas tas tāds? Pirra nesaprata.
- Tu esi vienos dubļos!
- Kur tas otrs suns?
- Es to nositu. Zēns piecēlās kājās un nopurināja putekļus. Neraugoties uz dažiem skrāpējumiem un asiņaino apakšstilbu, viņš izskatījās nesalīdzināmi labāk nekā iepriekšējā reizē, kad Pirra viņu bija redzējusi. Viņš vairs nebija tik izkāmējis, skrandainu lupatu vietā bija ieģērbies raupjos ādas svārkos un apjozies ar glītu pītu jostu. Satriecošākais bija tas, ka Hīlass bija tīrs. Mati vairs nebija pielēkšķējuši netīrumiem, bet spīdīgi un nobriedušu kviešu krāsā. Piepeši Pirra vēlējās, kaut nebūtu noskretusi ar dubļiem.
- Paldies par to, ko izdarīji, Hīlass sacīja, pieliekdamies pacelt savu cirvi.
Meitene saknieba lūpas un mēģināja pasmaidīt.
- Nespēju noticēt, ka tu mani atradi, viņš turpināja.
- Kā tu tiki ārā no cietokšņa?
- Par to parūpējās Hekabi. Es… es atradu tavas zīmes.
- Kāpēc tu esi tik dubļaina?
- Ē-e… lai sajauktu suņiem pēdas.
- Apķērīgi!
Pirra neatbildēja. Beigtais suns gulēja starp viņiem. Viena ķepa bija lauzta, un dzīvnieks izskatījās savādi vārīgs. Pirrai ļoti patika suņi. Viņai vienmēr bija gribējies pašai savu suni. Bet nu viņa bija izdarījusi kaut ko tādu.
Es to nogalināju, meitene domāja. Pirrai saļodzījās ceļi, un viņa apsēdās. Hīlass kaut ko sacīja, bet Pirra viņu nedzirdēja. Viņa mēģināja apspiest nelabumu.
- Es jautāju: vai tev ir kādas mantas?
- Ē-e… ūdens maiss un maisiņš ar olīvām. Tur tālāk.
- Es sameklēšu. Tu…
- Es to nogalināju, viņai izspruka. Nekad nebiju nevienu nogalinājusi.
Hīlasam palika vaļā mute. Tiešām nekad1
Viņi vērās viens otrā, un plaisa starp viņiem kļuva vēl lielāka. Hīlass visu mūžu bija medījis tas bija nepieciešams, citādi viņš mirtu badā. Pirra Dievietes Namā bija tikai sasitusi plaukstas, un vergi atnesa visu, ko viņa vēlējās.
Hīlass pieskārās viņas plecam. Dzīvajos varēja palikt vai nu suns, vai es, viņš saudzīgi bilda. Turklāt tagad viņam ir labāk. Varbūt viņš atdzims kā ganu suns un viņu gaida laba dzīve kalnos.
Pirra nedroši pasmaidīja.
- Es tev parādīšu, kas jādara, lai palīdzētu tā garam, Hīlass sacīja un, nometies ceļos, uzkaisīja purnam mazliet zemes un uzlika plaukstu dzīvnieka sānam. Tu vairs necietīsi badu, viņš runāja. Vairs necietīsi sitienus. Ej mierā. Tad viņš uzrunāja Pirru: Paliec tepat, es uziešu augšā uz klints.
- Kāpēc?
- Vārnas, Pirra, mums jāpārliecinās, ka viņi tiešām ir prom; un man vēl jāaiziet pakaļ… vai viss kārtībā?
- Viss ir labi, meitene sameloja.
Tiklīdz Hīlass bija nozudis skatienam, Pirra izvēmās. Tad viņa apraka vēmekļus, lai zēns tos neieraudzītu.
Pēc brītiņa Hīlass atgriezās, nesdams viņu mantas.
- Vārnas ir prom, zēns elsa. Viņi nomedīja stirnu, redzēju to nesam uz Kaklu. Laikam būs nosprieduši, ka suņi paši atradīs mājupceļu.
- Kas tas tāds? Pirra iebrēcās, atsprāgdama atpakaļ. Aiz Hīlasa kājām viņā vērās dīvains, dzeltens kaķis. Hīlass plati pasmaidīja. Viņu sauc Postaža. Viņa ir
maza lauva. Pieskati savas mantas, citādi viņa tās apēdīs. Kas tur ir, Postaža?
Mazā lauva kašņāja tieši to vietu, kur Pirra bija aprakusi savus vēmekļus. Pirra gaiņāja viņu prom, un mazulīte patvērās aiz Hīlasa.
- Viņa ir mazliet tramīga, Hīlass paskaidroja, kasīdams mazajai lauvai ausis. Gan viņa pie tevis pieradīs.
- Man šķita, ka tas ir kaķis, Pirra noteica.
- Kas ir kaķis?
Meitene ieplestām acīm pavērās jautātājā. Vai tad jums Likonijā nav kaķu?
- Domāju, ka ne.
- Ā. Nu, tie ir tādi kā kā ļoti mazi lauvas.
Hīlass sāka smieties. Tu to izdomāji!
Pirra plati smaidīja. Nē, neizdomāju vis! Pēkšņi viņa sajutās labāk.
- Nāc, Hīlass sacīja un, saķēris Pirru aiz rokas, piecēla viņu kājās. Apmetne ir pavisam netālu, un tur ir jauks, silts avots. Varēsi sakopties.
Viss bija noticis briesmīgi ātri. Lauvu mazulīte nobijās, ka suņi nogalinās zēnu, bet sajuta dziļu cieņu, kad viņš nogalināja tos. Tad viņš atrada šo smirdīgo cilvēku mātīti, un nu viņi bija atpakaļ savā migā, bet zēns bija devies medīt un atstājis viņas abas te.
Lauvenīte juta, ka zēnam tā mātīte ļoti patīk, kaut arī viņš negribēja to izrādīt; tomēr viņa nejutās par to pārliecināta. Viņa piesardzīgi paslēpās garā zālē un skatījās, kā mātīte novelk savu smirdīgo virsādu un iekāpj karstajā slapjumā. Viņa mērcējās veselu mūžību, priecīgi sprauslādama un smilkstēdama, un ienirdama zem ūdens.
Kad viņa izkāpa laukā, āda izrādījās nevis tādā krāsā kā lauvām un kā zēnam, bet gan bālgana un viņai bija garas, melnas krēpes. Lauvenīte bija dziļi izbrīnīta. Tātad cilvēku mātītēm bija krēpes?
Nu cilvēku mātīte uzvilka savu virsādu to viņa arī bija izmazgājusi. Viņa paripināja pīto bumbiņu vilinoši tuvu garām slēptuvei. Mazulīte nespēja pretoties kārdinājumam. Viņa uzklupa un cirta bumbiņai ar ķepu, bet tā, kā allaž, ripoja ātrāk, nekā lauvenīte spēja paskriet, kaut arī tai nebija kāju. Mātīte to veikli saķēra priekšķepās un pameta augstu gaisā, un lauvenīte vēlreiz lēca pakaļ.
Tā viņas spēlējās, līdz mazā lauva nogura. Viņa apvēlās uz muguras, un mātīte pakasīja viņu zem priekšķepas tieši tur, kur mazulītei vislabāk patika.