Ja Hīlasam kāds nebija vienaldzīgs, viņš to zaudēja. Mūždien viņš beigu beigās izrādījās viens. Viņam tas bija apnicis.
Nu un tad, zēns sev dusmīgi sacīja. Vispirms svarīgākais -jātiek no šejienes prom.
- Par bēgšanu pat nedomā, Zens klusi nomurmināja, it kā Hīlass būtu paudis savas domas skaļi.
- Kas tev tur par daļu? Hīlass atcirta.
-Ja izgāzīsies, mūs sodīs un tad mēs sodīsim tevi.
Hīlass nopētīja zēnu. Varu derēt, ka neesat pat mēģinājuši.
- Nav jau, kur iet, Zens attrauca, vēlreiz paraustīdams plecus. Salinieki ir pārāk iebiedēti, lai palīdzētu, Jūrā čum un mudž haizivis. Iekšzemē nekā nav, tikai verdoši strauti un cilvēkēdāji lauvas. Ja tie tevi nenomedīs, to izdarīs Kreona vīri.
- Kas ir Kreons?
Zetts Strupi paņieta ar galvu turp, kur lejup drūmi XolŪ&$ā3 biҐ№Rsnis. Kreonam pieder sala. Bedre. Mēs.
- Es nevienam nepiederu, Hīlass sacīja.
Četrotne izplūda smieklos un sāka ar dūrēm dauzīt
pa zemi.
Tai pašā brīdī griezīgi nopļerkstēja svilpe, un viņi izrausās laukā no iedobes. Hīlass sekoja, cerot, ka svilpiens nozīmē maltīti.
Par ēdamo cīnījās veselas vergu ordas. Zirnekļi paķēra kādu grozu un jēlādas spaini, un Hīlass ar elkoņiem izlauza ceļu līdz dažiem malkiem etiķaina ūdens un saujas rūgtas, pelēkas pļuras, kas garšoja pēc sastampātām zīlēm un dubļiem.
Viņš pašlaik laizīja putras paliekas no pirkstiem, kad izdzirda kāju dipoņu un riteņu grabēšanu.
- Stāties rindā! Zens uzbļāva.
Uz rietumu takas sacēlās sarkani putekļi, un nogāzi pāršalca bailes, kā vējš pāršalc miežu lauku. Hīlass redzēja vergus noliecam galvas un piespiežam rokas pie sāniem; uzraugi ar pātagām pliķēja sev ciskas un slaucīja nosvīdušos žokļus.
Vispirms no ceļa līkuma iznira dzinējsuņu bars. Tiem bija pinkaini, rudi kažoki un kaklasiksnas ar bronzas dzelkšņiem. Acis truli gailēja kā zvēriem, kas sisti un mērdēti badā, lai tos padarītu par slepkavām.
Sekoja pulks karotāju šaušalīgi stāvi krūšusargos un melnas jēlādas svārkos, ar smagiem šķēpiem un briesmīgiem bronzas nažiem kā murgu tēli. Par spīti tveicei, tiem mugurā kā spārni plīvoja melni apmetņi, un sejas bija pelēkas no pelniem.
Hīlass sagrīļojās. Tādus karotājus viņš bija redzējis arī agrāk.
Vidū divu melnu zirgu vilktos kaujas ratos brauca vadonis. Ratiem aizdārdot augšā pa taku uz cietoksni,
Hīlass manīja pazibam acis ar smagiem plakstiem un spurainu, melnu bārdu. Tajā sejā bija kaut kas briesmīgi pazīstams.
- Galvu lejāl Zens izdvesa, ar elkoni iebakstīdams Hīlasam ribās.
Hīlass šausmās pavērsa skatienu no vadoņa uz tetovējumu savā delmā. Tas nav nekāds kalns, viņš nočukstēja. Tā ir vārna.
- Skaidra lieta, ka vārna! Zens uzšņāca. Tas ir Kreons, Koronosa dēls viņš ir Vārna!
Hīlasam bija tāda sajūta, it kā viņš kristu no liela augstuma.
Viņš bija vergs Vārnu raktuvēs.
Ja tie uzzinās, kas viņš tāds ir, Hīlass viens un divi būs pagalam.
3
Kad Hīlass iztrūkās no miega, vēl pat nebija uzlēkusi saule, tomēr pārējie jau posās ceļā. Tie nebija papūlējušies viņu modināt. Zeņķiem bija vienalga, ka viņu noslānīs.
Zēns steigšus nogrieza dažas strēmeles no savas tunikas, apsaitēja galvu un ceļus, vēl vienu gabalu apsēja ap gurniem un kādā krokā pie vidukļa iebāza obsidiāna šķembu.
Vabole ieteica paņemt vēl vienu skrandu. Lejā bedrē uzčurā tai un aizsien degunu un muti. Tā netiks iekšā putekļi.
- Paldies, Hīlass pateicās.
“Bedre” izrādījās divas pakalnā izraktas šahtas. Viena bija tik plata kā izplestas rokas; tai pāri bija pārmests baļķis, kuram savukārt virve. Hīlass nosprieda, ka tas varētu būt tāds kā trīsis. Otra šahta bija šaurāka pie tās vīri rindā gaidīja, kad varēs kāpt lejā. Daudzus klāja zaļganas rētas; ne vienam vien trūka pa kādam roku vai kāju pirkstam. Visiem bija asinīm pierietējušas acis un sakāves apziņā nocietinājušās sejas.
- Kas tie tādi? Hīlass pajautāja Vabolei.
- Skaldītāji, ēģiptietis nomurmināja. Netrāpies šiem pa kājām.
Stāvot rindā, Hīlass ievēroja, ka raktuves apsargā kareivji. Kreona cietoksnis glūnēja lejup uz viņu. Zēns
sev iegalvoja, ka Vārnas domā: viņš ir miris pagājušajā vasarā noslīcis Jūrā. Tas nepalīdzēja.
Pamanījis, ka vergu ir vairāk nekā uzraugu un sargu, viņš pajautāja Zēnam, kāpēc tie nedumpojas.
Vecākais puika tikai noblisināja acis. Redzi, bedrei ir deviņi loki. Ja mēģini bēgt, tevi sūta lejā uz dziļākajiem.
- Un tad?
Zens neatbildēja. Viņš pārmeta pār plecu vairākas šķipsnas gružu un trīsreiz nospļāvās.
- Tas atbaida grābējus, Sikspārnis pačukstēja, cieši saķēris savu saspiesto peli. Slienā knibināja savus atslēgkaulus un svīda baiļu sviedrus. Vabole murmināja burvestību ēģiptiešu valodā.
Hīlass pajautāja Sikspārnim, vai viņa pele ir amulets, un puišelis pamāja. Alu peles ir gudras, tās vienmēr aizbēg, pirms ala iebrūk. Zēnam arī ir amulets skaldītāja pirksts.
- Aizveries, Sikspārni! Zens apsauca.
Kāds no priekšā stāvošajiem skaldītājiem ievēroja Hīlasu. Tu esi likonietis, viņš klusi secināja.
Hīlasam sagriezās iekšas.
- Neliedzies, to es dzirdu pēc tavas valodas. Dzirdēju, ka Vārnām tur pagājušajā pavasarī esot sanākušas ziepes. Esot novākuši ārpusniekus, bet nav varējuši noķert visus.
- Tu dzirdēji nepareizi, Hīlass nomurmināja, vairīdamies no zirnekļu ziņkārīgajiem skatieniem.
- Nedomāju vis, vīrs nočukstēja. Es esmu no Mesēnijas tur ari viņējos vajāja, bet dažiem izdevās izbēgt. Kāpēc Vārnas medī ārpusniekus?
Mesēnija. Turp bija devusies Izi. Tie, kas aizbēga, Hīlass tikko dzirdami dvesa. Vai starp viņiem bija aptuveni desmit vasaras veca meitene?
Uzraugs uzbrēca svešajam, lai kustas, un tas nozuda lejā šahtā, vēl uzmetis Hīlasam mīklainu skatienu.
- Kas ir ārpusnieks? Zens īgni pajautāja.
- Tāds, kas piedzimis ārpus ciema, Hīlass paskaidroja.
- Tu tātad esi kas īpašs? zeņķis noirdzās.
- Es neesmu ārpusnieks, Hīlass sameloja.
Pārējie paņēma pa jēlādas maisam no turpat sakrautās
kaudzes, un Zens pameta vienu arī Hīlasam. Tas atkārtoja vecākā zēna kustības un uzmeta maisu mugurā, izmaucot rokas cauri siksnām. Tad viņš pārmeta pār plecu zemi, trīsreiz nospļāvās un lūdza Dabas Pavēlnieci viņu sargāt. Šķita, ka viņa ir tālu prom, Akejā. Zēns prātoja, vai dieviete maz sadzirdēs lūgumu.
Sikspārnis iekāpa šahtā pirmais, viņam sekoja Zens, Slienā un Vabole.
Ēģiptiešu puika izskatījās gandrīz tikpat iztrūcies kā Slienā. Sargi galvu, viņš Hīlasam piekodināja, un elpo caur muti.
- Kādēļ?
- Gan redzēsi.
* * *
Hīlass cīnījās lejā pa glumām virvju kāpnēm. Rīklē ieķērās tāda kā mēslu čupas dvaka. Viņš elpoja caur muti.
Piecdesmit pakāpieni… simts… beidzot nonākot lejā, viņam jau bija sajucis skaits.
Hīlass atradās ejā ar tik zemiem griestiem, ka nebija iespējams izslieties taisni. Bija tumšs, un sienas atbalsoja paša sēcošo elpu. Kāds no koka griestu balstiem
iečīkstējās. Hīlass ar šausmām juta, kā virs galvas gulst neiedomājamais pakalna svars. Šur tur uz klintsradzes lipinājās pa kādai māla lampas gaismiņai, metot dūmakainus atspīdumus alā. Ēnas te lēca virsū, te parāvās atpakaļ. Zēns iedomājās par grābējiem un žigli devās pakaļ pārējiem.