Выбрать главу

-    Paveicies? Pirra gandrīz aizrijās ar gliemezi. Es viņu ienīstu, un viņa ienīst mani!

-     Jā, bet… Es par savējo atceros tikai to, kā viņa pameta mūs ar Izi. Dažreiz man šķiet, ka ir vēl kādas atmiņas, bet tās nekad nedodas rokā.

Pirrai bija žēl drauga. Viņa domāja, cik tas savādi, ka viņa pazīst savu māti, bet to ienīst, turpretī Hīlass savējo nepazīst, bet mīl.

-    Kā tev šķiet, vai viņa vēl ir dzīva? meitene jautāja.

-     Varbūt. Varbūt kādu dienu mēs visi būsim kopā viņa un es, un Izi. Hīlass sarauca uzacis un uzzīmēja smiltīs apli.

Postaža pamodās un pienāca paostīt gliemežu čau­las. Hīlass viegli pastūma mazo lauvu nost un uzrunāja Pirru: Ko tu biji nodomājusi darīt tad, kad atstāji Keftiu?

Pirra iepleta rokas. Tik tālu es patiesībā nebiju domājusi. Mēģināju tikai tikt prom. Kāpēc tu jautā?

Hīlass ievilka smiltīs vēl vienu apli. Tu varētu nākt man līdzi. Uz Likoniju. Mēs varētu dzīvot kalnos.

Meitene nosarka. Paldies.

Viņš paraustīja plecus.

Postaža izspļāva gliemeža čaulu un sāka klepot. Hīlass savāca atlikušos gliemežus un nolika zaru staklē, kur tos nevarēja aizsniegt.

Jau satumsa, bet Pirrai vēl negribējās gulēt, un viņa pajautāja Hīlasam, cik tālu viņš varot aizspļaut olīvas kauliņu.

Zēns atšiepa lūpu. Tālāk nekā tu.

-    Ak tā? Nedomāju vis!

Abi iebāza rokas olīvu maisiņā, košļāja un spļāva. Pirra Keftiu bieži bija spēlējusi šo spēli un jau gandrīz uzvarēja, bet tad Hīlass viņu sasmīdināja, viņa aizrijās un gandrīz nosmaka, no tā sāka smieties vēl trakāk un beigās tiešām zaudēja.

-    Tu blēdījies! viņa izdvesa.

-    Nu un tad? Hīlass spurdza. Es uzvarēju!

Bērni atgūlās uz muguras un košļāja kraukšķīgas,

sarkanas granātābolu sēkliņas, kuras Pirra beidzot bija pierunājusi Hīlasu pagaršot.

-    Kur tu iemācījies tā spļaut? Hīlass pajautāja.

-    To man iemācīja Jūzerrefs viņam tas ļoti labi pado­das.

Postaža uzrāpās Hīlasam uz krūtīm, un zēns paraus­tīja dzīvnieka ausis.

-                Jūzerrefam viņa šausmīgi patiktu, Pirra sacīja.

-      Vienai no viņa spēcīgākajām dievietēm ir lauvenes galva.

Hīlass ieskāja mazās lauvas skaustu. Vai dzirdēji, Postaža?

Postaža nožāvājās tik plati, ka nokrita zemē.

Pirra laiski apvaicājās Hīlasam, kāpēc pārējie zir­nekļi viņu saukuši par Blusu, un viņš pastāstīja, ka tas esot bijis pirmais vārds, kas viņam ienācis prātā. Tā mani pērnvasar nosauca tas svešinieks, vai atceries? Akastoss?

Meitene nodrebēja. Tas tur, kas tevi sasēja un atstāja… viņa pieklusināja balsi, …Niknajiem.

Abi apklusa. Pirra domāja par Vārnām, kuri pielūdza Niknos savos slepenajos, drausmajos rituālos. Viņa jau dzīrās par to pastāstīt Hīlasam, taču nolēma to nedarīt. Tagad ne. Tumsā ne.

Nakts kļuva arvien dziļāka. Bērni pusbalsī pārrunāja, ko darīs rīt. Hīlass gribēja uzkāpt obsidiāna kraujā un doties uz rietumiem apkārt kalnam, cerot sasniegt Jūru. Viņš aprakstīja vietu augstu virs kraujas, kur esot dīvai­nas, šņācošas plaisas, kurās mitinās uguns gari. Viņš sacīja, ka viņam šķietot Postaža tos redz un ka viņam neesot ne mazākās vēlēšanās vēl kādreiz tiem tuvoties.

-     Bet man šķiet, ka varam no tiem izvairīties, ja turēsi­mies zemāk nogāzē. Kaut kur noteikti būs taka uz krastu un kāds ciems, kur varēsim nozagt laivu.

-    Vai arī mēs varētu uzmeklēt ceļu uz Hekabi ciemu, ierosināja Pirra. Viņi mums palīdzēs. Un es aiz vienas no būdām esmu aprakusi mazliet zelta.

Hīlass klusēdams klausījās.

Pirra ar nepatiku apzinājās, ka nav pieminējusi ne Vārnas, ne dunci.

Viņas skatiens sastapās ar Hīlasa skatienu, zēns aši novērsās, un Pirra apjauta, ka arī viņš domā par to pašu.

24-

-     Tas LIkasa kalns, kur tu uzaugi, Pirra klusiņām jautāja, vai tas bija līdzīgs šim te?

-    Nē, Hīlass atsaucās.

Bērni bija gājuši uz rietumiem pār melnu nogāzi, ko izraibināja asas, sarkanas zāles kumšķi, bet nu apstājās, ieraugot, kas plešas tālāk. Varenais Kalna slīpums bija viscaur nodedzis un pārogļojies, it kā veselu meža strēli būtu skāris indīgs elpas pūtiens.

-    Vai te varētu būt plosījies meža ugunsgrēks? prā­toja Pirra.

-    Nesaprotu, kā tas noticis. Visas tās priedes ir sakri­tušas virzienā uz leju. Lai kas te būtu vainojams, tas nāca no augšas.

Abi nemierpilni staipīja kaklus, skatoties uz Kalna virsotni.

-     Paskaties, kāds tur izliekums, ieteicās Pirra. It kā kaut kas mēģinātu izspiesties laukā.

Vai arī kāds, Hīlass nodomāja.

Lejā mežā bija gluži viegli aizmirst par Kalnu. Šeit augšā nodegušās priedes šķita kā brīdinājums. Ziniet es esmu visspēcīga, viņiem sacīja Uguns Pavēlniece, un jūs esat dzīvi vien tāpēc, ka es to jauju.

Postaža izkūleņoja uz ogļu klātās takas, nošķaudī­jās un palūkojās atpakaļ uz Hīlasu. Mazajai lauvai bija

taisnība. Viņiem nebija citas iespējas kā vien šķērsot izpostīto joslu.

Bērni gausiem soļiem gāja pa nodeguļiem; karsts vējš savērpa pelnus un meta tos viņiem acīs. Uz pārogļotajiem zariem slīdēja kājas, bet rūgtais smārds atgādināja Hīlasam pērnvasar redzēto izdegušo ieleju un Niknos, kas apsēduši uguns nopostītās vietas.

Zēns klusām pajautāja Pirrai, vai viņai nešķiet, ka Niknie ir apsēduši arī šo Kalnu.

-     Domāju, ka pat Niknie to neuzdrošinātos. Mei­tene dzīrās sacīt vēl kaut ko, bet tai pašā brīdī Postaža izgrūda īsu, priecīgu ņurdu un pieskrēja pie apsviluša priedes stumbra.

-    Viņa kaut ko atrada, Hīlass teica.

Mazā lauva dedzīgi ošņājās. Viņa bija atradusi mēslu čupiņu. Tā bija pilna ar stirnu spalvu un kaulu šķembām, un Hīlass, pieliecoties tuvāk, saoda sīvu dvaku. Lauva, viņš sacīja.

Pirra nobālēja. Tik augstu?

-    Paskaties, redz, kur pēdas.

Zēns devās pa pēdām, un Postaža sekoja, apošņājot katru nospiedumu. Starp nospiedumiem ir liels attā­lums, Hīlass sacīja. Tas nozīmē, ka lauva skrēja… daži iespiedumi ir dziļāki nekā citi. Lauva bija ievainots un pievilka labo pakaļkāju… Pēdas pazuda apdegušu zaru mudžeklī.

Pirra izbijusies skatījās apkārt. Domā, ka tas lauva vēl ir te?

Hīlass papurināja galvu. Pēdas ir vecas. Tās droši vien atstāja vai nu Postažas tēvs, vai arī māte.

-     Kas gan lauvām meklējams tik augstu kalnā?

-    Kas zina? Varbūt mēģināja glābties.

Postaža jau bija devusies pāri izdegušajai joslai. Hīlass ievēroja, cik labi viņa tur ir pamanāma zeltaina svītra pret ogļmelnu zemi. Viņa paša mati droši vien ari kvēlo kā lāpa.

-      Ejam, viņš izlēma un, pagrābis riekšu pelnu, iesmērēja savu galvu. Jo ātrāk varēsim tikt kaut kur aizsegā, jo labāk.

Abi ceļinieki jutās atviegloti, kad tika otrā pusē, kaut gan ari tur nekāda aizsega nebija; viņi atalgoja sevi ar drusku līdz galam neizžuvušas kazas gaļas un dažiem malkiem no saviem ūdens maisiem.

-    Tās pēdas man par kaut ko atgādināja, Pirra iemi­nējās. Viņa izņēma kaut ko no savas somiņas un pastiepa Hīlasam. Visu laiku aizmirstu tev atdot šo.

Hīlass aplūkoja plaukstā ielikto lauvas nagu.

-     Iedomājos, ka tev tādu vajadzētu par amuletu, Pirra sacīja, jo tu pielūdz Dabas Pavēlnieci un… nu tāpēc, ka lauvas ir stipri tāpat kā tu. Un tu man iedevi to piekūna spalvu, tāpēc taisnīgi vien būs.