- Paldies, Hīlass nomurmināja. Vispirms tas lauva dienā, kad viņu sagūstīja, tad Postaža, tad lauvu mēsli un nu vēl šis. Zēnam bija uztraucoša sajūta, ka tas viss ir kaut kādā veidā saistīts.
- Uzliec, Pirra mudināja.
Hīlass apsēja siksniņu ap kaklu.
Meitene pamāja ar galvu. Izskatās labi.
Nags tiešām lika justies stiprākam, tomēr Hīlasam nepatika domāt par to, ka dievi viņu stumda kā tādu spēļu kauliņu.
Bērni uzgāja kazu taku un gāja viens aiz otra, mēģinot neskatīties uz virsotni, kas slējās augstāk, un uz
irbuleņu biezokni reibinoši tālu lejā. Viņi uzkāpa nākamajā korē, un sejā iecirtās spēja auka: viņi bija sasnieguši Talakrejas ziemeļu piekrasti.
Te nebija ne cilvēku apmetņu, pat ne niecīgākās būdiņas, un nebija arī ceļa lejup uz Jūru. Visur slējās vien vēja plosītas klintis, un lejā nevaldāmi bangoja Jūra.
- Te nebūs nekādu izredžu dabūt laivu, Pirra noteica, samiegusi acis, lai tajās nesabirtu gaisā virpuļojošie putekļi.
- Tālāk gan varētu būt, Hīlass ietiepās.
Bet viņi netika necik tālu, kad izdzirda tālu veseru dunu un turpat lejā jau bija melnais līdzenums un Kakls, bet aiz tā Talakrejas ņurdošā galva ar sarkano raktuvju brūci un Kreona cietokšņa visuredzošo aci.
Taka kļuva platāka, un Pirra uzgāja nelielu ieplaku, kur bija aizvējš. Viņa nometa savas mantas un apsēdās, atbalstījusi apakšdelmus pret ceļiem. Postaža nedroši paskatījās uz Hīlasu.
Zēns stāvēja kājās, karstajam vējam cērtoties sejā, un viņu kā liels vilnis pārskaloja bezcerība. Vienīgā cilvēku apmetne bija Hekabi ciems, bet tas atradās bīstami tuvu raktuvēm. Pat tad, ja viņi ar Pirru tur nokļūtu un samaksātu par braucienu kuģī kā gan viņi izvairītos no sagūstīšanas, ja Kreons no savas vanaga ligzdas redz visu, kas salā notiek?
- Hīlas, Pirra ldusi bilda.
Hīlass uzmeta viņai brīdinošu skatienu.
- Mēs nevaram vēl ilgāk vilcināties. Mums ir jāizlemj, ko darīsim.
- Tu runā par dunci, viņš caur zobiem izgrūda.
Meitene pamāja ar galvu. Ja mēģināsim bēgt, mēs
zaudēsim vienīgo izdevību to nozagt. Mums ir jāizvēlas.
Hīlass ar papēdi nikni spārdīja zemi. Tam duncim, viņš strupi noskaldīja, ar mani nav nekāda sakara.
Pirra sarauca tumšās uzacis. Pērnvasar tu biji apņēmības pilns neļaut viņiem to atdabūt. Kas ir mainījies?
- Ir pagājis gads lūk, kas. Un vēl dzīve raktuvē. Es tikai gribu atrast Izi.
- Bet ja nu dievi tev to neļaus?
- Ko viņi no manis grib? zēns iekliedzās. Ko tu gribi? viņš uzbrēca kūpošajam Kalnam, un tas atbalsoja: gribi, gribi, gribi…
- Tu biedē Postažu, Pirra bargi aizrādīja.
Hīlass uzgrieza meitenei muguru. Domās viņš redzēja Koronosa dunci: plato, stūraino rokas sargu un skaisto, nāvējošo asmens izliekumu. Viņam gribējās to sagrābt un likt tam iezvīļoties Saulē, sajust tā spēku savās dzīslās… viņam gribējās to iemest Jūras dibenā.
- Tas vienmēr būs kopā ar mums, Pirra bilda, it kā būtu dzirdējusi drauga domas. Lai ko mēs arī darītu un lai kur ietu. Nē, neej projām paklausies! Mēs nezinām, cik ilgi tas atradīsies šeit Talakrejā, bet viens ir skaidrs mūžīgi tas nebūs. To aizvedīs atpakaļ uz Mikēnām, un tad tas būs prom uz visiem laikiem. Šī ir mūsu vienīgā iespēja.
- Kas tev tur vispār par daļu? Hīlass attrauca. Ar tevi tam nav nekāda sakara!
- Ir gan! Keftiu ir mana zeme. Es nevaru nelikties ne zinis.
- Vakarnakt tu apgalvoji, ka miršot, ja tevi aizsūtīs atpakaļ. Vai tiešām tu domā, ka vari izglābt Keftiu un izvairīties no sagūstīšanas?
Meitene sarāvās. Es varu mēģināt. Viņa pieskārās zīmogakmenim pie savas plaukstas locītavas, un sīciņais ametista piekūns uzmirdzēja Saulē. Hīlas, es domāju, ka tā nav tikai sagadīšanās, ka tu te nokļuvi, tāpat kā nav sagadīšanās, ka te nokļuvu es un ka dunci ved uz Talakreju. Tā nav sagadīšanās, ka orākuls pieminēja tevi…
- Bet es nekad neesmu lūdzis, lai mani piemin kāds orākuls! Hīlass aizsvilās. Varbūt tas vispār nedomāja mani, es jau neesmu vienīgais ārpusnieks! Es to nedarīšu! Kopš es pazaudēju Izi, es tikai visu laiku no viņas attālinos! Bet vairs tā nebūs!
- Tu dusmojies tāpēc, ka zini, ka tā rīkoties būtu pareizi.
- Man ir vienalga, kas ir pareizi, man svarīga ir Izi!
- Un, ja tu viņu atrastu kā tu domā, cik ilgi jūs varēsiet dzīvot Līkasa kalnā, ja pie varas joprojām būs Vārnas?
Hīlass nikni pablenza. Vakarnakt tu jautāji par manu māti. Ja es viņu vēl kādreiz satikšu, ko lai es viņai saku, Pirra? “Vienīgais, ko tu man piekodināji, bija parūpēties par māsu, bet man nesanāca”? Man ir jāatrod Izi. Viss pārējais gan orākuls, gan Vārnas, gan duncis tikai traucē.
- Un es? Pirra rāmi pajautāja. Un Postaža? Vai mēs arī traucējam?
Hīlass ilgi viņā vērās. Tad pagriezās uz papēža un aizgāja.
Pēc laika viņš atgriezās.
Pirra sēdēja turpat ieplakā, kur viņš bija to atstājis. Blakus bija izlaidusies Postaža un laizīja no ķepām pelnus. Zēnam nākot, mazā lauva teciņiem metās pretī, sasveicinoties izdvešot klusus ng, ng. Pirra pat nepagrieza galvu.
- Man žēl, Hīlass sacīja.
Pirra pamāja ar galvu. Man tāpat. Jo es esmu izlēmusi. Lai ko tu arī darītu, es atgriezīšos. Man ir jāatrod veids, kā nozagt dunci un nosūtīt brīdinājumu Keftiu. Un, jā, Hīlas, es mēģināšu paveikt gan vienu, gan otru.
- Tas ir neprāts. Tu pati man stāstīji, kāds ir tas cietoksnis.
Meitene ar cirvja kātu bakstīja zemi. Viņai uz vaiga baloja rēta, bet nelokāmajā apņēmībā Hīlass saklausīja atbalsi no viņas mātes virspriesterienes rakstura.
- Un tu? Pirra pajautāja, nepacēlusi galvu.
- Nezinu. Hīlass piegāja pie takas malas un palūkojās lejā pa nogāzi. Viņš izklaidīgi aplūkoja melno klaju, kas tiecās lejup līdz irbulenēm aizaugušiem grāvjiem. Viņš saoda sausu zemi, timiānu un degoša koka dūmus. Viņš nezināja, ko lai dara.
- Es nevaru viņiem ļaut iebrukt Keftiu, Pirra sacīja.
- Man ir jāmēģina pat ja nespēšu neko vairāk kā brīdināt savu tautu.
Viņš saoda degoša koka dūmus…
Hīlass nokrita ceļos.
- Hīlas? Pirra samulsa.
Tādā attālumā bija grūti kaut ko skaidri saskatīt, bet viņš bija saskaitījis sešus vai septiņus suņus un kādus septiņus Vārnu karotājus. Izskatījās, ka viņi ierīko apmetni.
Pa kādu spraugu Hīlass ieraudzīja sava vecuma zēnu gara auguma, labi noaugušu un ar tumšiem, karotāja pīnēs savītiem matiem. Viņš ievēroja, kā tas ķimerējas ap zīmogakmeni pie savas plaukstas locītavas tādā satriecoši pazīstamā manierē. Ausīs iešalcās asinis. Tas bija Telamons.
Postaža pienāca paskatīties, ko viņš tur dara; pa nogāzi novēlās oļu birums. Telamons pacēla acis. Hīlass sagrāba Postažu aiz čupra un parāva tā, lai viņu nevarētu redzēt.
- Kas ir? Pirra nesaprata.
- Zemē! Hīlass čukstēja.
Meitene noliecās.
Par vēlu.
Telamons bija viņu pamanījis.
25
Suņi jau joņoja augšup pa nogāzi, un Vārnas izretinājās, lai nogrieztu bēgļiem ceļu. Hīlass pameta ar galvu uz virsotnes pusi. Vienīgais ceļš ved augšup.
Pirra pamāja. Es tur tālāk redzēju taku…
- …ja izdotos tikt apkārt otrā pusē un lejā līdz biezoknim…
Ja krauja nebūs pārāk stāva un ja suņi mūs nepanāks agrāk, Hīlass nodomāja. Pirras sejā viņš izlasīja, ka meitene domā to pašu.