Vien nedaudzus soļus zemāk vecā lauvene stāvēja Vārnu un pēdējā suņa ielenkumā. No viņas sāniem rēgojās bultas; viņai strauji izsīka spēki. Suns metās virsū un iecirta zobus viņai rildē. Lauvene ierēcās un apstrādāja uzbrucēju ar nagiem. Suns neatlaidās, un abi dzīvnieki, zobiem un spalvām zibot, iegāzās krāterī.
Hīlass un Pirra atkal rausās augstāk, bet nu pats Kalns pavērsās pret viņiem, pūšot dūmus tieši sejā un liekot griezties atpakaļ.
Bērni klupšus krišus devās lejā, un jau nākamajā mirklī blakus Pirrai uzradās karotājs un sagrāba meiteni aiz matiem. Cits saķēra Hīlasa roku un nežēlīgi izgrieza to zēnam aiz muguras.
- Rokā ir! viņš iesaucās.
2 6
Karotājs sagrāba abas Pirras plaukstu locītavas kā spīlēs. Meitene locījās un spārdījās, bet tieši tāpat viņa varētu cīnīties ar klinti.
- Laid viņu vaļā! auroja Hīlass. Viņa ir zintnieces verdzene, viņa ir vajadzīga Kreona ārstēšanai! Par to viņš dabūja belzienu sejā ar naža spalu.
- Mēs viņus noķērām, kungs! Hīlasa sagūstītājs uzsauca no muguras nākošajiem.
Dūmos bija dzirdami soļi, un abi karotāji izslējās, izrādot cieņu. Pirra ieraudzīja šurp kāpjam jaunu vīrieti.
Arī Hīlass viņu pamanīja un nobālēja. Viņi ar Pirru saskatījās. Glābies pati, viņš klusītēm nomurmināja,
- man tu vairs nevari palīdzēt.
Jauneklis bija tumsnējs un izskatīgs; viņam bija augsti vaigukauli un garas karotāja pīnes. Pirra iztrūkusies sazīmēja viņā Telamonu to pašu zēnu, ar kuru viņai bija nolemts precēties.
Viss ir beidzies, viņa truli nodomāja. Viņš aizvedīs Hīlasu pie Kreona un zēnu izbaros vārnām.
Telamona skatiens pārslīdēja meitenei, un, kaut arī viņa sejas izteiksme nemainījās, Pirra nojauta, ka ir atpazīta. Tad Telamons pagriezās pret Hīlasu.
Hīlass izspļāva asinis un izaicinoši glūnēja pretī.
Telamona sejā nepakustējās ne vaibsts, bet Pirra redzēja, ka viņš ciešāk satver savu nazi.
- Vai mēs viņus nogalināsim tepat, iejautājās Pirras sagūstltājs, vai arī aizvedīsim uz raktuvēm, lai pārējie var noskatīties?
- Šis Kalns ir svēts, Pirra iejaucās, ja jūs mūs nogalināsiet, būsiet nolādēti uz mūžu! To viņa bija tikai sagudrojusi; tomēr karotāji kļuva nemierīgi.
- Laidiet skuķi vaļā, Telamons pavēlēja. Lai pati meklē ceļu atpakaļ.
Pirras sagūstītājs palaida meiteni vaļā tik spēji, ka viņa paklupa. Un ko iesākt ar ārpusnieku? vīrs vaicāja.
Telamona tumšās acis pievērsās Hīlasam. Viņš piepeši iebāza nazi makstī un aizgriezās. Tikai Pirra redzēja, kā zēna seja saspringst, cīnoties ar pretrunīgām domām.
- Tas nav viņš, Telamons pār plecu sacīja. Karotājiem palika vaļā mute. K-ko? viens izsto-
mīja.
- Kungs, vai esat pārliecināts? mulsi jautāja otrs.
- Viņš ir ģērbies ādās, es domāju, ka viņš…
- Tavas domas nav svarīgas, Telamons salti atcirta.
- Es to ārpusnieku pazinu. Tas nav viņš. Šitas ir tikai kaut kāds izbēdzis vergs.
Karotāji pārmija iztrūcinātus skatienus. Tad jau… vai mums vest viņu atpakaļ uz raktuvēm?
- Nē. Ja mēs viņu aizsūtīsim pie pārējiem, viņš izplatīs dumpības garu.
- Ko tad?
Telamons brīdi apdomājās. Smēde. Mēs viņu atdosim kalējam. Tur augšā viņš ilgi neizvilks.
- Ja es tevi tagad nogalinātu, Telamons sacīja,
- mani par to tikai slavētu.
- Bet tu nenogalināsi, Hīlass atsaucās, izklausīdamies pārliecinātāks, nekā jutās.
- To tu nevari tik droši zināt, Telamons nomurmināja.
-Ja tu gribētu, lai mirstu, jau būtu to izdarījis.
Telamons pielika rokas pie deniņiem. Es gribu, lai tu būtu tālu prom no manis, viņš sacīja. Es tevi vairs nekad negribu redzēt. Man tas riebj. Es meloju saviem radiem un kādēļ? Lai riskētu un palīdzētu kādam, kas reiz bija mans draugs.
Abi bija palikuši vieni biezoknī ierīkotajā Vārnu apmetnē; Telamons bija ticis vaļā no saviem vīriem, aizsūtot tos meklēt pazudušos suņus. Hīlass sēdēja zemē; viņa rokas bija sasietas aiz muguras. Tās jau sāka smelgt, un ari vaigs sūrstēja.
Hīlass skatījās, kā Telamons soļo šurpu turpu pa aukstajiem, pelēkajiem nometnes ugunskura pelniem. Karotāja pīnes šūpojās, un mazie māla aplīši to galos klusi klikstēja ar sāpīgi pazīstamu skaņu. Draugs bija izaudzis garāks, tomēr vēl aizvien bija tas pats zēns, kurš kādreiz bēga no mājām un nāca pie Hīlasa un Izi uz Līkasa kalnu.
- Ja netaisies mani nogalināt, Hīlass bilda, tad laid mani vaļā.
Telamons nospurcās. Un ko tad es teikšu pārējiem? Ka tevi nozūmēja uguns gari?
- Bet ko tad tu darīsi?
Telamons knibināja zīmogakmeni uz savas locītavas. -Joprojām nespēju tam noticēt, viņš sacīja. Tu. Šeit. Kāpēc?
- Es to neizvēlējos. Mani noķēra un pārdeva verdzībā.
Telamons uzmeta viņam pētīgu skatienu. Vai tas ir
tiesa?
- Protams man ir tetovējums, kas to apliecina. Hīlass pagriezās otrādi, lai parādītu zīmi uz apakšdelma.
- Bet kāpēc tu esi šeit, Talakrejā? Un kāpēc tieši tagad, kad Koronoss… kad šeit esam mēs visi?
- Es nezināju, ka jūs šurp brauksiet. Paklausies, Telamon. Man tavs nolāpītais duncis ir vienaldzīgs. Es tikai gribu tikt prom no šīs salas un atrast Izi!
Telamons vēroja Hīlasu ar neizprotamu izteiksmi sejā. Es gribu tev ticēt. Taču es tev jau agrāk noticēju, bet tu meloji.
- Tu tāpat.
Telamons sarāvās. Tad viņš piegāja pie apdzisušā ugunskura un iespēra, saceļot sīvu pelnu mākoni.
Vienu acumirkli, kamēr Telamons bija uzgriezis muguru, Hīlass apsvēra iespēju nogāzt viņu zemē; bet Telamons bija stiprāks, turklāt apbruņots. Hīlass sacīja:
- Tu, šķiet, neesi pārsteigts, ka esmu dzīvs.
- Es jau arī neesmu! Telamons atcirta. Es to zinu jau kādu laiku.
-Kā?
Draugs neatbildēja. Es lēju par tevi asaras, Hīlas, viņš klusi sacīja. Es skumu par savu mirušo draugu. Bet tu visu laiku par mani smējies.
- Es nesmējos, Hīlass noliedza.
-Nē?
-Nē.
Abi drūmi vērās viens otrā pār izpostītās draudzības drupām.
Biezoknī kļuva dzirdamas vīru balsis.
Telamons žigli notupās Hīlasam blakus un izlikās savelkam ciešāk saites. Kad sasniegsim smēdi, viņš čukstēja, tev visiem spēkiem jācenšas palikt dzīvam. Runā, ka kalējs esot skarbs vīrs ar savādiem ieradumiem. Viņš tevi slānīs, bet, ja es to neļaušu, radīsies aizdomas, un es jau tāpat pamatīgi riskēju. Nogaidi dažas dienas, un varbūt man izdosies tevi dabūt uz kuģa.
Hīlass pagriezās. Vai tu gribi teikt, ka palīdzēsi man bēgt?
- Kuš! Ne tik skaļi!
- Bet kāpēc?
- Kāpēc to ir tik grūti saprast? Tu biji mans draugs. Pat pēc visa notikušā es nespētu… es nespētu noskatīties, kā tevi nogalina. Ja dabūšu tevi prom no salas, tad būšu ticis no tevis vaļā uz visiem laikiem.
- Bet, ja tu man palīdzēsi, tu nodosi pats savu dzimtu.
Telamons nikni paglūnēja. Domā, es to nezinu?
Vīri atgriezās; viņiem uz papēžiem mina trīs iebiedēti suņi. Telamons mirklī pārvērtās augstprātīgā jaunā vadonī un uzrāva Hīlasu kājās. Kusties, viņš uzrūca.
* * *
Obsidiāna taka veda taisni pāri līdzenumam, un tāpēc viņi jau vēlā pēcpusdienā tuvojās Kaklam.