Vienreiz Hīlass pamanīja Pirru, kura viņiem sekoja drošā attālumā. Viņš cerēja, ka meitenei pietiks prāta
doties uz ciemu, nevis mēģināt viņu glābt. No Postažas nebija ne miņas. Vai mazā lauva bija tikusi lejā no Kalna vai ari vēl aizvien maldījās augšā indīgajos dūmos?
Pie Kakla Telamons paņēma zirgu, un viņi devās augšā. Ejot garām raktuvēm, Hīlass redzēja, ka tur līkņā vergi viņi tīrīja šahtas. Drīz te izskatīsies tā, it kā nekāda nogruvuma nebūtu bijis. Hīlass iedomājās par dziļi pazemē mītošajiem grābējiem. Viņš gluži vai sajuta to niknumu, kas strāvoja cauri klintīm.
Ceļš uz smēdi bija stāvs, un tā malās slējās izdedžu kaudzes. Hīlass soļoja uz priekšu ar pārguruma apmiglotu prātu; viņam apkārt bija Telamona vīri. Iznākot korē, veseru duna kļuva skaļāka.
Telamons zirgs sāka dīžāties. Mierīgi, zēns ieņurdējās. Viņš mēģināja izskatīties bezrūpīgs, taču Hīlass nojauta, ka viņš nervozē. Kalēji ir citādi, bija sacījis Zens. Pat Vārnas no viņiem piesargās. Telamons riskēja, piespiežot kalēju pieņemt jaunu vergu.
Ap krāsnīm locījās netīri vergi kā skudras, kas tekā ap milzīgām kūniņām. Katra krāsns bija kā drukna māla kolonna ar caurumiem, kas izverda smirdīgus, brūnus dūmus. Vienu tādu vergi nupat bija pāršķēluši Hīlass pa spraugu ieraudzīja uz akmens pilam šķidru uguni. Saskaldīt zaļo akmeni, dedzināt tik ilgi, līdz tas sāk svīst varu…
Akmens būdās zvēroja uguns un dunēja veseri. Hīlass sprieda, ka šeit kādā noslēpumainā veidā krustojas varš un alva, lai radītu bronzu.
Tad viņi iznāca uz vēju plosīta zemesraga, izdzirda kaiju ķērcienus un ieelpoja sāļo gaisu. Piejūras krauja bija reibinoši stāva. Uz to pusi glābiņa nebūs, Hīlass nodomāja.
Zem kāda ērkšķaina koka četri vergi izkrāva ogles no vēršu vilktiem ratiem. Tālāk pašā zemesraga galā vientuļa slējās liela akmens būda. Hilass sadzirdēja viena paša vesera klaudzu. Viņam sažņaudzās vēders. Tā noteikti bija kalve.
Telamons nokāpa no zirga un pavēlēja vīriem atsiet Hllasu. Tad viņš uzrunāja vergus: Pasakiet savam saimniekam, ka vēlos ar viņu runāt.
Vergi saknieba lūpas un papurināja galvas.
- Viņi ir mēmi, kungs, kāds karotājs sacīja. Kalējs laiž smēdei tuvumā tikai tos, kas nevar parunāt.
Tas Hīlasam bija piemirsies. Viņš nemierīgi prātoja, ko tas nozīmēs viņam.
Karotājam bija ienākusi prātā tā pati doma. Kungs, es neesmu pārliecināts, ka kalējs…
- Viņš darīs tā, kā es likšu, Telamons noskaldīja. Bet viņš bija nosvīdis.
Viens no vergiem pieskrēja pie kāda koka un uzsita pa tajā iekārtajām vara bungām.
Vesera sitieni rimās. No būdas iznāca kāds vīrs un tuvojās viņiem. Vīrietim bija spēcīga miesasbūve, plati pleci un muskuļoti, apdegumiem klāti apakšdelmi. Viņš bija apjozis ādas skoteli, kas pasargāja no kalves svelmes, tumšā bārda bija apcirpta pavisam īsa, bet pusgaros matus saturēja sviedru plankumiem klāta jēlādas siksniņa. Sejas augšdaļu Hīlass neredzēja, jo to klāja ādas maska.
Telamons nolieca galvu.
Kalējs viņu sveicināja, pavisam viegli pamājot ar galvu.
- Kalēja meistar, Telamons bilda balsī, kurā jautās rūpīgs augstprātības un cieņas sajaukums, šis vergs
izbēga. Es gribētu, lai jūs viņu turat atstatu no citiem, lai viņš nevarētu sagādāt nepatikšanas.
Kalējs nopētīja Hīlasu caur spraugām savā maskā. Tad norūca, lai zeņķis viņam sekojot, un devās atpakaļ uz kalvi.
Hīlass uzdrīkstējās pamest skatienu uz Telamonu, bet tas jau atkal bija uzkāpis zirgā un jāja prom. Hīlass prātoja, vai tas, ko viņš sacīja par palīdzēšanu, bija domāts nopietni.
- Iekšā, kalējs ieņurdējās.
Hīlass sekoja savam jaunajam saimniekam, berzēdams locītavas, lai asinis atsāktu riņķot.
Viņš iegāja versmaini karstā telpā, kur gaisā jautās savādi salda jēlmetāla smarža, kas atgādināja svaigu asiņu smārdu. Uz paaugstinājuma akmens pavardā zvēroja ogles. Pavardam blakus bija masīvs akmens bluķis un jēlādas plēšas ar nokvēpušiem māla galiem; kaudzē sakrauti olekti gari bronzas lējumi vēršādu formā; cirvju galvu, nažu un šķēpu uzgaļu kaudzes laistījās jaunas bronzas sārtenajā spīdumā. Uz darbgalda rindojās akmens veidnes, veseri un kalti, šķīvis kaltētu anšovu un siera, kā arī puspavērts maisiņš ar kaut kādām lapām.
Hīlass samirkšķināja plakstus. Tās lapas viņam kaut ko atgādināja…
Kalējs paņēma raga kausu un iedzēra no spaiņa. Nu tā, viņš sacīja. Kāpēc tevi patiesībā atsūtīja šurp?
Balss. Skaidra. Spēcīga. Šo balsi Hīlass bija dzirdējis jau agrāk. Un lapas uz darbgalda bija krūkļa lapas. Tās košļāja, lai aizgaiņātu rēgus vai arī Niknos.
Hīlass saņēma dūšu. Vai tad tu mani nepazīsti?
Kalējs nolika kausu. Acis aiz maskas iedzallcstījās.
- Tas esmu es, Hīlass turpināja. Blusa. Pērnvasar tu mani sagūstīji. Toreiz tu nebiji kalējs, tavs kuģis bija uzskrējis klintīs, tu sevi nosauci par Ak…
Vīrs, vārdā Akastoss, veikli kā čūska piespieda plaukstu Hīlasam pie mutes. Mani sauc Damess, viņš izdvesa. Kalējs Damess. Saprati? Ja saprati, divreiz pamirkšķini ar acīm, citādi dabūsi nožēlot.
Hīlass divreiz pamirkšķināja plakstus.
27
Akastoss aizvilka Hīlasu līdz kalvei un turēja zēna dūri virs uguns. Zvēri, ka nekad neizpaudīsi nevienam manu īsto vārdu.
- Zvēru! Hīlass izdvesa.
- Pasaki. Pasaki savu zvērestu ugunij.
- Zvēru, ka nekad nevienam neizpaudīšu tavu īsto vārdu!
Akastoss iegrūda Hīlasa dūri ūdens spainī un, apsēdies uz soliņa, nospieda zēnu ceļos; tagad viņu sejas bija vienā augstumā. Hīlass zināja, ka nav jēgas spirināties; viņa plecs atradās tvērienā, kas varētu sadrupināt viņa kaulus kā olas čaumalu. Viņš īsti nezināja, vai jūtas nobijies vai atvieglots par to, ka atkal nonācis Akastosa žēlastībā. Šis vīrs bija atstājis viņu par ēsmu Niknajiem, tomēr reizēm viņš tomēr izrādīja laipnību.
Kalējs novilka masku un caururbjoši vērās zēnā. Viņa mati bija īsāki un asajā bārdā vairs nežuva sāls plēksnes, taču satraucoši gaišpelēkās acis bija tikpat mīklainas kā arvien.
- Ko tu te dari? viņš uzrēja.
Hīlass norija siekalas. Es esmu vergs. Es aizbēgu.
- Nemānies, puika, tu staigā pa naža asmeni. Vēlreiz. Ko tu te dari?
- Tas ir tiesai
Akastoss nošņaukājās. Pērnvasar tu uzradies Spuru Ļaužu salā. Apgalvoji, ka tevi vajājot Vārnas, ka viņi nogalinot ārpusniekus, un tu nezināji, kāpēc tā. Tu teicies esam kazu gans tomēr zināji par Koronosa dunci. Un nu tu atkal tā vienkārši gadies man ceļā?
- Es mēģināju tikt mājās. Mani noķēra un atsūtīja šurp.
- Kāpēc tevi vienkārši nenogalināja?
- Viņi nezina, ka tas esmu es… tas ir, ka es esmu tas ārpusnieks.
- Tu tātad gribi, lai es noticu, ka esi uzpeldējis te Talakrejā vienlaikus ar Koronosa dzimtu bet viņi par to nezina?
Hīlass pamāja ar galvu. Nenodod mani. Mani nogalinās.
Akastoss spēji palaida zēnu vaļā un piegāja pie kalves. Uguns izgaismoja viņa seju, veidojot gaismas un ēnas joslas.
Hīlass uzdrīkstējās pamest skatienu uz durvīm.
- Es tavā vietā to nedarītu, Akastoss sacīja, nolasījis viņa domas. Tu nemūžam netiktu garām krāsnīm, bet no klintīm lejā var tikt tikai vienā veidā; tas gan būs ātri, bet tu nepaliksi dzīvs.
Vīrs atkal apsēdās uz soliņa un atbalstīja muskuļotos apakšdelmus uz ceļiem. Tad viņš uzrunāja Hīlasu klusā balsī, kuru dzirdot šķita, ka visa kalves apkārtne pagaist.