- Ko tu zini par dunci? Stāsti visu, neko neizlaižot.
Hīlass ievilka elpu. To man kapenēs iedeva kāds mirstošs vīrs. Viņš sacīja, ka esot to nozadzis, un piekodināja, lai to slēpju.
Kalējs palika sēžam gluži nekustīgi. Kāds viņš bija?
- Jauns. Keftietis. Es domāju, ka bagāts. Vai tu viņu pazini?
Akastosam pat nenotrisēja skropstas, bet Hīlass juta, ka viņa domas strauji virmo. Tātad, Akastoss noteica,
- tu turēji dunci rokās.
- Tad Krātoss to atdabūja. Mēs cīnījāmies. Viņš noslīka. Dunci pievāca Vārnas.
Akastoss pacēla uzacis. Krātoss ir pagalam? Beidzot kāda laba ziņa. Bet kāpēc Vārnas tevi joprojām vajā?
- Orākuls izteica pareģojumu tas teica: ja nazis būs rokā ārpusniekam, Koronosa dzimta degs. Viņi domā, ka tas ārpusnieks esmu es. Bet man tas viss ir vienalga. Es tikai gribu sameklēt savu māsu.
Akastoss klusēdams klausījās. Tas noteikti ir slazds, viņš prātoja. Viņi noteikti zina, ka tu esi te.
- Nezina es zvēru! Vismaz… Telamons gan zina, bet viņš…
- Telamons?
- Tas zēns, kas mani te atveda, viņš ir Testora dēls. Kādreiz mēs bijām draugi kad es vēl nezināju, ka viņš ir Vārna.
Kalējs pasniedzās pēc vīna maisa, kas karājās uz vadža, līdz pusei piepildīja māla biķeri un atšķaidīja ar ūdeni no spaiņa. Hīlass kāri noskatījās, kā viņš dzer.
- Likonijas Testors, Akastoss novilka, ar plaukstas locītavu noslaucīdams muti. Tas puika ir viņa dēls?
Hīlass pamāja ar galvu. Viņš apgalvo, ka palīdzēšot man aizbēgt.
- Un tu viņam uzticies.
Hīlass neatbildēja.
Akastoss grozīja biķeri garajos pirkstos. Nu, ko lai es ar tevi daru, Blusa? Varu iedomāties tikai vienu drošu veidu, kā aiztaupīt sev lielas nepatikšanas.
- Bet tu to nedarīsi, Hīlass žigli sacīja. Tu mani nenogalināsi.
- Kāpēc tu tā domā?
Bija grūti kontrolēt elpu. Tu man liki apzvērēt, ka nevienam neizpaudīšu tavu vārdu. Ja tu grasītos mani nogalināt, tad nebūtu pūlējies.
Grumbas ap Akastosa muti iegula dziļāk it kā viņš gribētu pasmaidīt, tikai būtu zaudējis prasmi to darīt.
Piepeši Hīlass atcerējās mēmos vergus pie ērkšķu koka. L-lūdzu, viņš izstomīja. Neizgriez man mēli!
Tas, šķiet, Akastosu sadusmoja. Kāpēc tu domā, ka es kaut ko tādu darītu? Tie tur vergi jau piedzima mēmi, es tikai viņus savācu no raktuvēm.
- Piedod, Hīlass atvainojās. Viņš uzlūkoja biķeri.
- Vai drīkstu padzerties?
Akastoss atkal nošņaukājās. Droši.
Hīlass lieliem malkiem izdzēra trīs biķerus ar vīnu un ūdeni un pajautāja, vai var apēst kādu anšovu.
Akastoss paraustīja plecus.
- Vai tad tu nemaz nepriecājies mani redzēt? Hīlass pilnu muti jautāja.
- Kāpēc lai es priecātos? Tu nes nelaimi, Blusa, es tev to teicu jau pērnajā vasarā.
- Tu teici arī, ka mēs esam līdzīgi. Mēs abi esam izdzīvotāji.
- Un tad? Vai tu tāpēc iedomājies mani pazīstam?
- Nē, bet…
- Kā tu domā, ko tu par mani zini, Blusa?
Hīlass aprija pēdējās siera drupatas un nosprieda, ka visdrošāk būs neko nenoklusēt. Tu biji jūrnieks. Varbūt ari karotājs, jo esi spēcīgs. Tu esi apķērīgāks par jebkuru citu, ko es savā mūžā esmu saticis, un tu bēguļo no Vārnām ilgāk, nekā es vispār esmu šai pasaulē. Un vēl tu bēguļo no, zēns pieklusināja balsi, Niknajiem. Un tas nozīmē, ka tu esi izdarījis kaut ko šaušalīgu, bet es nezinu, kas tas ir.
Uguns uzsprakstēja, un uzšķīlās dzirksteles. Hīlass baidījās, ka būs aizgājis par tālu.
Akastoss pakasīja bārdu un nopūtās. Nu kāpēc tev atkal vajadzēja gadīties man ceļā, Blusa?
- K-kāpēc tu tā jautā? Hīlass stomījās. Ko tu iesāksi?
Akastoss piecēlās kājās un soļoja šurpu turpu pa kalvi. Tad viņš rejoši iesmējās. Dievi nu gan ir visīstākie jokupēteri!
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Tu taču arī pats noteikti saproti, ka man vislabāk būtu aizvest tevi pie Kreona?
- Bet… tu to nevari!
-Ja es viņam izsniegšu ārpusnieku, iegūšu viņa uzticību un tikšu iekšā viņa cietoksnī.
- Bet orākuls! Es tev varētu palīdzēt viņus uzveikti To taču tu gribi, vai ne? Tāpēc taču tu esi te?
- Orākuli ir viltīgi, Blusa, es uz tiem nekad nepaļaujos. Šī orākula sacītais varētu nozīmēt, ka dievi ir nolēmuši tevi izmantot; vai ari varbūt tu esi tikai kazu gans, kas iekūlies milzu ķezā. Nekādi nevar zināt, kā ir īstenībā.
- Bet, ja tu mani paslēpsi no Vārnām un es tiešām izrādīšos tas, kuru orākuls domāja, tev būs labākas izredzes viņus sakaut!
- Tiesa. Bet, ja es tevi paslēpšu, viņiem ari būs lielākas izredzes tevi atrast un piespiest pateikt manu īsto vārdu.
- Zvēru, ka to nekad nedarītu!
- Nu, nu, Blusa. Salauzt var ikvienu ir tikai jāzina,
kā.
Viņa balsī izskanēja kaut kas tāds, ka Hīlasam tapa skaidrs viņš to zina.
- Biju domājis, ka tev patīku, Hīlass drūmi sacīja.
- Tam nav nekāda sakara ar to, ko darīšu, Akastoss noskaldīja. Lieta tāda… Viņš aprāvās un skatījās uz durvīm.
- Kas ir? Hīlass bez skaņas jautāja.
Akastoss rādīja, lai viņš ldusē.
Ārā bija dzirdama kāda skaņa. Tur kāds paslepšus lavījās. Ieklausījās.
Akastoss piezagās pie durvīm, sargādamies mest ēnu, kas varētu brīdināt nācēju. Viņš strauji kā čūska metās uzbrukumā un ievilka iekšā ķepurojošos kunkuli.
- Nedari viņai pāri! Hīlass iekliedzās.
Akastoss nometa kunkuli zemē un piegrūda sakosto roku pie mutes.
Postaža iespruka aiz Hīlasa un ieņurdējās.
2 8
- Nedari viņai pāri, Hīlass atkārtoja. Viņš pacēla mazo lauvu rokās un juta, ka tā trīc aiz bailēm un sirds strauji sitas viņam pie krūtīm. Akastoss draudīgi slējās abiem pāri ar nazi rokā. Ko tas nozīmē? viņš skarbi prasīja.
- Lūdzu! Viņa ir pavisam maziņa!
Zēns iztrūcies ievēroja, ka Akastosam uz pieres ir sariesušās sviedru pērlītes. Lauva, kalējs nomurmināja un uzrunāja Hīlasu: Vai tā ir kāda viltība? Lai es domātu, ka tā ir zīme?
- Nē! Es viņu atradu Kalnā. Kreons nogalināja viņas vecākus, un viņa nespēj pati par sevi parūpēties!
Akastoss bargi uzlūkoja Hīlasu. Vai tu nekad neesi dzirdējis par Mikēnu Lauvu?
Hīlass papurināja galvu.
- Tā ļaudis agrāk dēvēja virsvadoni. Man netālu no Mikēnām bija saimniecība. Un nu uzrodas šis mazulis. Tas kaut ko nozīmē.
- Bet… viņa tur nav vainīga!
Akastoss lēnām iebāza nazi atpakaļ makstī. Dabū to prom no šejienes, viņš piesmakušā balsī sacīja.
Hīlass ātri domāja. Es viņu varētu paslēpt aiz kalves. Es varētu viņai nest ēdamo…
-Ej.
Hilass vilcinājās. Viņš gandrīz neuzdrīkstējās atgadināt Alcastosam par to, ko sacīja pirms Postažas parādīšanās, tomēr bija jāzina. Tu taču… tu mani neatdosi Kreonam, vai ne?
Akastoss ar plaukstu nobraucīja seju. Vienkārši aizvāc to radījumu.
*
Lielais cilvēks ar melnajām krēpēm glūnēja abiem nopakaļ, kad zēns ar lauvenīti priekšķepās grīļodamies izgāja no midzeņa.
Mazulīte bija tik nobijusies, ka pat nepretojās. Viņai sāpēja ķepas, un viņa bija izsalkusi. Kalnā meitene viņai bija nogalinājusi ķirzaku, bet līdzenumā viņas bija pašķīrušās, un mazā lauva palika izmisusi un viena.