Beidzot viņa saoda zēna smārdu, bet viņš bija kopā ar ļaunajiem cilvēkiem, tāpēc mazulīte slēpās. Viņa sekoja zēnam uz drausmīgo, trokšņaino vietu, kur cilvēki uzbruka zemei, it kā tā būtu izdarījusi kaut ko sliktu, un zeme ņurdēja uz viņiem tikai viņi to laikam nedzirdēja. Lauvenītei tur nepatika, bet bija jāpaliek zēna tuvumā.
Nu viņš aiznesa mazulīti uz klintīm aiz midzeņa. Tur oda pēc putekļiem un vabolēm. Pēc lauvām ne. Lauvenīte bailīgi pietipināja pie malas. Tālu lejā milzīga, vizuļojoša radība ar krunkainu, pelēku kažoku glaudīja klintis un klusi, nerimtīgi rēca. Mazā lauva atglauda ausis un iespruka atpakaļ klintīs.
Zēns klusi runāja un iestūma mazo nelielā ieplakā aiz kāda krūma. Ieplaka smaržoja draudzīgi. Lauvenīte
sajutās mazliet drošāk. Zēns aizskrēja un atgriezās ar zivīm. Kamēr viņa ēda, viņš atkal aizskrēja prom. Mazā gurdi piecēlās, lai viņam sekotu.
Kaut kas parāva viņu atpakaļ. Lauvenīte sašutumā iekaucās un mēģināja izrauties. Atkal tas pats. Mazā bija pārsteigta. Kaut kas bija aptīts viņai ap kaklu. Šis kaut kas bija piesiets pie krūma, tāpēc viņa nevarēja tikt prom. Bet nevajadzētu necik ilgu laiku, lai to pārgrauztu. Taču piepeši viņa jutās pārlieku nogurusi.
Galvai nolaižoties uz ķepām, mazā lauva domāja par cilvēku ar tumšajām krēpēm. Viņa īsti nesaprata, ko lai par viņu domā. Viņa juta, ka cilvēks allaž ir modrs kā lauva medībās un ka viņa sirdī ir savijies labais un ļaunais.
Visvairāk lauvenīti biedēja tas, ka viņa līdz ar cilvēka smārdu bija uztvērusi vēl kaut ko melno, kodīgo dvaku no šaušalīgajiem gariem, kuri viņai rādījās pašos ļaunākajos murgos.
* * *
Kausētā bronza trīsuļoja kā sašķidrinātas Saules lāma.
Hīlass strādāja pie plēšām. Akastoss aptina tīģelim klūgu un izcēla to no kvēlojošajām oglēm. Hīlass pameta plēšas un paķēra nūju ar galā iestiprinātu plakanu slānekļa gabalu. Akastoss ielēja veidnē žilbinošu uguns straumi, bet Hīlass tikām turēja slānekļa malu tieši virs tīģeļa malas, lai uz bronzas nenosēstos ogļu puteklīši. Pār veidni plandīja spoži baltas liesmas, un Hīlass manīja pazibam pulsējošo, sarkano masu tās dziļumā. Akastoss noslaucīja pieri. Bija dzimis kārtējais cirvis.
Hīlass bija kalvē jau trīs dienas. Telamons vairs nebija rādījies, un arī Pirra nebija redzēta. Hīlass cerēja, ka ar meiteni viss ir kārtībā; viņš tai nekādi nevarēja palīdzēt.
Postaža bija pārgrauzusi trīs saites, bet ceturtajai, ko Hīlass iesmērēja ar mēsliem, vairs nepieskārās. Dienas laikā bailes no klijāniem un vesera duna no kalves lika lauvenītei palikt paslēptuvē. Naktī viņa kļuva nemierīga, un Hīlass raizējās, ka dzīvnieks nožņaugsies, tāpēc bija pierunājis Akastosu kurš joprojām izturējās pret mazulīti piesardzīgi atļaut viņai nākt smēdē ar noteikumu, ka viņa neradīs nepatikšanas. Hīlass nodarbināja lauvenīti, pametot tai maisaudelda strēmeles un jaunu pītu bumbiņu, kura Postažai patika tikpat labi kā vecā.
Akastoss smagi izdzina Hīlasu, liekot gan uzraudzīt uguni, gan spodrināt jaunos ieročus, bet viņš arī labi baroja zēnu un daudz iemācīja. Akastoss stāstīja, ka visvērtīgākais metāls esot sudrabs, bet visretākais dzelzs, kas krītot no zvaigznēm, savukārt visiekārotākais esot zelts. To atrada upēs un varēja iegūt, skalojot smiltis uz aitādām, lai metāla graudiņi aizķertos vilnā un āda kļūtu zeltaina.
Dažbrīd Akastoss izprašņāja Hīlasu. Cik ilgi duncis bijis pie viņa? Ko viņš atceroties par nogruvumu un par Perifasu? Tādos brīžos Hīlass prātoja, vai tikai kalējs viņu netur drošībā kādam noslēpumainam mērķim.
Hīlass cerēja, ka kļūdās. Akastoss bija nežēlīgs, taču Hīlasam viņš patika un zēns ilgojās pēc skarbā vīra atzinības. Ja viņam būtu tēvs, viņš gribētu, lai tas līdzinātos šim kalējam.
- Mosties, Blusa, Akastoss ieņurdējās. Uguns tūlīt izdzisīs.
Zēns atkal ķērās pie plēšām. To māla sprausla bija iebāzta caurumā akmens plāksnē, kas pasargāja Hīlasu no zvērojošajām oglēm, tomēr sviedri vienalga plūda aumaļām.
Uzšņāca tvaiks; Akastoss atdzesēja veidni ūdens silē, tad apmeta to otrādi un uzsita pa dibenu ar vesera kātu, lai jaunā cirvja galva izkristu laukā. Jaunā bronza bija skaistā, spīdīgā, tumši zeltainā krāsā.
- Kāpēc cilvēki taisa bronzu? Hīlass gribēja zināt.
- Kāpēc nevarētu vienkārši ņemt varu?
Akastoss atšiepa lūpu. Tu mūždien uzdod jautājumus, Blusa. Bronza ir cietāka par varu, un to var uztrīt asāku.
- Vai tāpēc Vārnas…
- Jā. Kalējs pieklusināja balsi. Vārnas izkala savu dunci no bronzas tāpēc, lai iegūtu tās izturību un spēku. Viņš nopētīja cirvi. Bronza nekad nenoveco. Tā dzīst tāpat kā dzīva miesa un pievelk no debesīm zibeni. Un tāpēc, kalējs vēl sausi piebilda, negaisa laikā ir prātīgi necilāt ieroci.
Šķita, ka viņš ir atsaucīgā omā, tāpēc Hīlass uzdrīkstējās uzdot jautājumu, ko jau sen bija ilgojies pārrunāt.
- Kā tu iemācījies kalēja amatu?
- Tēva saimniecībā, Akastoss strupi attrauca. Viņš atvēzēja veseri un uzsita pa cirvi, atkārtojot kustību vēl un vēlreiz, it kā lai izdzēstu domas. Hīlass zināja, ka vairāk prašņāt nedrīkst.
Kad strādāja Akastoss, kalšana izskatījās pavisam viegls darbs, bet reiz viņš ļāva Hīlasam iemēģināt roku. Veseris bija tik smags, ka zēns to ar vienu roku tik tikko spēja pacelt, un ari viņa sitiens tikai nošķindēja un atlēca
nost. Stiprāk, Blusa, metālam pāri nenodarīsi! Bronza ir izdzīvotāja tāpat kā mēs ar tevi. Jo stiprāk tu sitīsi, jo izturīgāka tā kļūs.
Nu jau cirvis bija norūdīts un gatavs lietošanai. Akastoss pievērsās tīģelim, kurā karsa atlikusī bronza, un abi sāka darbu no jauna. Kad bija sakrājusies kaudzīte cirvju, šķēpu uzgaļu, bultu uzgaļu un nažu, bija aizritējusi vēl viena diena.
Hīlass bija žigli apķēris, ka Akastoss ir nevainojami nomaskējies, izlikdamies par kalēju. Mēmie vergi nelaida citus tuvumā kalvei un brīdināja Akastosu, kad jāuzliek maska; un, tā kā viņš bija visas nogāzes pavēlnieks, tad varēja ik dienas pavēlēt aizvest pelnus no smēdes un izdedžus no krāsnīm tā, ka nevienam ij prātā neienāca, ka tas tiek darīts tāpēc, lai nepievilinātu Niknos.
Bet kāpēc viņš bija atbraucis uz Talakreju? Un kas tas bija par briesmīgu noziegumu, ko viņš bija pastrādājis, kura dēļ viņu vajāja atriebes gari?
Sabiezēja krēsla, un krāsnis apklusa tomēr kalvē Hīlass un Akastoss pēc kārtas visu nakti uzturēja uguni un murmināja senus buramvārdus pret Niknajiem.
Bija Hīlasa reize palikt nomodā. Akastoss savā lāviņā pie sienas gulēja nemierīgāk nekā parasti; todien viņš bija ar veseri trāpījis pa īkšķi, un nu nags vērtās melns.
Hīlass sēdēja pie kalves, un viņam pie kājām gulēja Postaža. Mazā lauva šķita nomākta; tā zvilnēja, ar nagiem klusiņām plosīdama gabaliņu maisaudekla.
Hīlass murmināja burvestību, un viņam aiz noguruma klanījās galva. Smēdē visās malās tinās ēnas. Viņš iedomājās par to apsēsto grāvi pērnvasar, kur Niknie viņam lika teju sajukt prātā aiz šausmām. Viņus pievilka
viss, kas bija sadedzis. Un Vārnas zieda uz vaigiem pelnus… Vai varētu būt, ka tie Niknos pielūdza?
Zēna galva nokārās uz krūtīm. Burvju vārdi saplūda neskaidrā murmulēšanā.
No sijas kaut kas nolēca zemē un klumpačoja uz viņa pusi…
Zēns iztrūcies pamodās.
Akastoss savā lāviņā sagrozījās un miegā kaut ko nomurmināja.