Postaža bija piecēlusies kājās un saspringusi modri ieldausījās.
- Kas ir? Hīlass čukstus jautāja.
Mazā lauva pagrieza galvu; zeltainās acis atstaroja uguni.
Hīlasam kļuva salti, kaut ari kalvē bija pavisam karsts. Kaut kas tiešām bija nobūkšķējis uz jumta.
Zēns trīcošu roku paņēma degošu pagali un pārlaida skatienu smēdei. Ēnas bēga no gaismas. Nekā cita tur nebija. Taču Hīlasam pārskrēja šermuļi un matiņi uz skausta sacēlās stāvus.
Hīlass strauji pukstošu sirdi izgāja ārā. Šoreiz Postaža nespraucās viņam garām, bet palika iekšā smēdē.
Jumta apveids tumši iezīmējās pret zvaigžņotajām debesīm. Hīlass atminējās, ka nākamajā dienā būs jauns mēness laiks, kad Niknie ir visspēcīgākie.
Kaut kas melns atdalījās no jumta un aizlidoja.
Hīlass iekliedzies atsprāga atpakaļ un atkāpies uzskrēja virsū Akastosam.
- Tie nav viņi, kalējs sacīja.
- T-tu droši zini?
- Ak, Blusa, es jau nu gan zinu.
Hīlass izpūta elpu. Cik vēl ilgi jāgaida, līdz viņi tevi atradīs?
- Kas to zina? Akastoss pieskārās siksniņai ap roku.
- Man ir kalēja zīmogakmens tas palīdzēs viņus kādu laiku atvairīt.
- Kas notika ar īsto Damesu?
Akastoss saminstinājās. Teiksim tā viņš man to iedeva.
Atgriezies smēdē, Hīlass izbaroja Postažai kazas siera garoziņu un apsēdies apskāva ceļus, lai tie nedrebētu.
Akastoss sarušināja uguni kalvē un kārtīgi iekurināja. Šaudīgajā gaismā Hīlass pamanīja rētas viņam uz pleciem un krūtīm. Viņš ne pirmo reizi prātoja: vai tās dabūtas kādā kaujā? Viņš bija ievērojis, ka kalēja labā roka ir mazliet muskuļotāka par kreiso. Vai tas bija no vesera cilāšanas vai varbūt tomēr zobena?
- Kāpēc Niknie tev seko? zēns klusītēm jautāja. Ko tu nogalināji?
29
- Savādi, Alcastoss sacīja, vērodams liesmas. Viņi nīst uguni, jo tā dod gaismu, un tomēr tos vilina viss sadegušais. Rūgts kā vainas apziņa.
- Man šis tas ir zināms par vainas apziņu, bilda Hīlass.
- Tavā vecumā? Par to es šaubos.
Hīlass pastāstīja, kā viņš aizvilinājis Vārnas prom no Izi, bet pēc tam nav varējis māsu atrast.
- Tu biji tikai puika pret karotājiem, Akastoss noteica. Tu nebiji vainīgs.
- Bet viņa noteikti domā, ka esmu viņu pametis. Hīlass nokasīja no ceļa kreveli. Dažreiz es domāju: ja es gādāšu par Postažu, tad Dabas Pavēlniece parūpēsies par Izi.
Akastosa sejai pārslīdēja žēluma ēna. Uzmanies, Blusa, tu tai lauvai sāc pārāk pieķerties. Ja kaut kam pieķeries, tevi sāpinās.
Hīlass norija siekalas. Vai tu joprojām domā, ka Postaža ir zīme?
Akastoss sabikstīja uguni ar zaru. Nu, ļaudis tiešām dēvēja Mikēnu virsvadoni par Lauvu es domāju, īsto virsvadoni, to, kas valdīja, pirms varu pārņēma Koronoss. Un mana saimniecība bija līdzenumā tieši citadeles
pakājē. Un nu pēc daudziem gadiem manā smēdē ienāk zēns ārpusnieks ar lauvas nagu kaklā, kam uz pēdām min lauvu mazulis. Tāpēc jā, Blusa, es domāju, ka viņa ir zīme kaut ari nezinu, kā tieši tā jāsaprot.
Postaža pienāca un atspiedās pret Hīlasu, it kā zinādama, ka runā par viņu. Zēns pakasīja lauvenītes skaustu, un tā nolaizīja viņam celi, apgūlās uz kājām un iemiga.
- Man šķita, ka tu netici zīmēm, Hīlass apjuka.
- Es teicu, ka nepaļaujos uz orākuliem. Orākulu pareģojumi ir gaišreģu izteiktas mīklas; zīmes ir dzīvnieku doti mājieni. Gaišreģi melo. Dzīvnieki ne.
Hīlass sacīja: Tur, no kurienes es nāku, zemniekiem ir kumpas muguras un līkas kājas. Tu man neizskaties pēc zemnieka.
Akastoss paraustīja plecus. Mikēnu līdzenumi ir visauglīgākie visā Akejā, tur zemi kopt ir viegli. Man bija miežu lauki un olīvu birzes. Un vīnogulāji… mans vīns bija pats tumšākais un pats stiprākais… Vārnas atņēma visu.
- Vai tev bija ģimene?
Kalējs vilcinājās. Ja mans dēls būtu palicis dzīvs, viņš tagad būtu tavos gados. Vīrieša sejā parādījās atsvešinātības izteiksme; viņš gremdējās atmiņās. Sākumā bija tikai Koronoss un viņa radi ar nelielu pulku karotāju. Viņi ieradās no saviem senču valdījumiem Likonijā un atveda līdzi dāvanas. Virsvadoni tas nepiemuļķoja, bet pārējos gan līdz bija jau gandrīz par vēlu. Kādu laiku svaru kausi cīņā par varu varēja nosliekties tiklab uz vienu, kā uz otru pusi. Visam bija jāizšķiras kalnos ap Mikēnām. Tur mita kāda ārpusnieku cilts…
- Ārpusnieku? Hīlass iesaucās.
- Viņi nebija tādi izraidītie kā tur, no kurienes tu nāc, viņi bija lepni ļaudis un nepārspējami veikli apstrādāja koku. Kalnus viņi pazina tā kā neviens. Vai nekad neesi par viņiem dzirdējis?
Hīlass papurināja galvu. Kas ar viņiem notika?
- Virsvadonis devās pie viņu vadoņa un lūdza palīdzību cīņā ar Vārnām. Akastosa balsī ieskanējās skarba nots. Ārpusnieku vadonis negribēja tur iejaukties. Pateica, ka viņa tautai tur neesot nekādas daļas. Drīz situācija pavērsās Vārnu labā. Virsvadoni nogalināja. Mikēnas nonāca Koronosa rokās. Kalējs pieklusa. Ap to laiku pie manis ieradās Niknie.
Hīlass gaidīja, neuzdrīkstēdamies pat elpot.
- Man bija brālis, Akastoss turpināja. Viņš bija mans labākais draugs. Vārnas viņam sastāstīja melus par mani, un mēs sakāvāmies. Vīrietis papleta rokas, kā ļaujot nokrist kaut kam, ko redzēja tikai viņš viens. Es viņu nogalināju. Es nogalināju savu brāli.
Uguns sprakšķēja. Smēdē šķita smacīgi un karsti.
- Niknie uzklupa kā mēris, Akastoss uzrunāja liesmas. Izpostīja manus sējumus, nokāva lopus. Man bija jāatstāj saimniecība, citādi tur vispār nekas nepaliktu pāri. Viņš ievilka elpu. Tā. Tāpēc es aizvien dodos tālāk uz nākamo paslēptuvi, aizvien no jauna maskējos. Jo es nogalināju savu brāli.
Hīlass piespieda sevi ielūkoties Akastosam acīs. Tur bija vainīgi Vārnas, nevis tu. Viņi tevi piespieda to izdarīt.
- Vainīgs biju es, Blusa.
- Varbūt tāda bija dievu griba…
- Tas ir gļēvuļu glābiņš. Nazis bija manā rokā. Es izlēju viņa asinis. “Izliet” gan izklausās ļoti tīri, bet cilvēka
nogalināšanā nekā tīra nav. Kad nogalini cilvēku, Blusa, tu jūti, kā tavs nazis ieduras viņa miesā. Tu dzirdi viņa nāves mokas, saod viņa bailes mirklī, kad tas saprot, ka mirs. Tad tu redzi, kā upura acis aizplīvurojas, un sajūti šausmas par to, ko esi izdarījis, bet ir jau par vēlu, tu jau esi atņēmis viņam dzīvību un nekad vairs nevarēsi to atdot… Akastoss pārlaida roku pār muti, un Hīlass redzēja, kā tā dreb.
- Dažreiz tie nāk pie manis sapņos, Akastoss čukstēja, un tiem ir mana brāļa seja. Es viņu redzu, no viņa acīm līst asinis. Viņš ir dusmīgs. Viņš mani apsūdz. Kalējs apklusa. Es tev neizdaru nekādu pakalpojumu, paturot tevi šeit, Blusa.
- Tu mani noturi pie dzīvības. Bet kāpēc tu esi te, Talakrejā? Man šķiet, ka Vārnas pielūdz Niknos, kā tad tu vari sevi piespiest palikt šeit, kur viņi varētu būt pavisam tuvu?
Akastosa gaišpelēkās acis caururbjoši vērās Hīlasā, un zēns juta, kā veiklais prāts izsver, ko atklāt. Es bēguļoju jau četrpadsmit gadus. Pirms nāves esmu nozvērējies paveikt divus darbus. Nekam citam nav nozīmes. Man jāiznīcina Koronosa duncis un jānomierina brāļa gars. Tā dēļ esmu gatavs riskēt ar visu. Pat ar to, ka mani varētu noķert Niknie.
Kalvē sakustējās pagale, un Hīlass salēcās. Kā var nomierināt rēgu?
- Iebarojot viņam atriebes asinis augstdzimuša Vārnas asinis. Tikai tad viņa gars radīs mieru. Tikai tad es tikšu vaļā no Niknajiem.