- Tev šķiet? Pirra saniknota čukstēja.
Paskaidrojumiem nebija laika. Hilasam griezās galva. Vispirms ziņa no Telamona, tad Pirra, un nu uz viņu nikni glūnēja Akastoss.
- Kas te notiek, Blusa? Akastoss dusmīgi noprasīja.
- Tu manā smēdē ielaid sievietes? Vai tad tu nezini, ka tas ir visdrošākais veids, kā piesaukt nelaimi?
- Un Damess par nelaimi zina daudz, iestarpināja Hekabi. Vai ne, Dames? Ja tevi tiešām tā sauc.
Vīrietis pagriezās pret zintnieci. Ko tas vēl nozīmē?
Viņš bija krietni garāks, bet sieviete neļāvās iebiedēties. Tev kaut kas seko, viņa sacīja. Es to saožu. Gaisa un tumsas gari.
Akastosa sejā nepakustējās ne vaibsts.
- Es tev varētu iedot amuletu, kas viņus atvairīs uz kādu laiciņu.
Kalējs izslēja bārdu. Es nepieņemšu palīdzību no sievišķa, kas dod zāles Kreonam.
- Bet es neļaušu sevi izrīkot vīram, kurš viņam taisa ieročus. Atdod man puiku, un es aiziešu.
- Kāpēc lai es tev atdotu puiku? Viņš paliks pie manis.
- Tev viņš nav vajadzīgs. Man gan. Atdod viņu man. Es būšu pateicīga un varbūt atstāšu kādu ziedi tavai rokai. Viņa pameta ar galvu uz kalēja īkšķi, kas bija piepampis un krāsojās violets.
- Man tavu palīdzību nevajag, kalējs rimti attrauca un, paņēmis īlenu, iedūra īkšķa nagā; izšļācās asinis. Tā jau ir labāk, viņš noteica. Un nu taisieties, ka tiekat.
Pēkšņi Pirra aizspraucās garām Hīlasam un nostājās starp zintnieci un kalēju. Par ko jūs vispār ķildojaties? meitene iesaucās. Mēs visi gribam vienu un to pašu!
- Kas tā tāda? Akastoss noprasīja.
- Mana draudzene, Hīlass atsaucās. Viņa…
Pirra ar skatienu apklusināja zēnu. Hekabi grib
padzīt Vārnas no savas salas, viņa sacīja. Damess grib atgūt savu saimniecību.
Akastoss uzmeta Hīlasam vēl vienu niknu skatienu.
- Bet es, Pirra turpināja, gribu nepieļaut, ka viņi iebrūk Keftiu. Tikai Hīlass grib mukt prom, viņa piebilda tik nicīgi, ka Hīlass juta, kā rīklē sakāpj karstums.
- Kāpēc tad mēs strīdamies? Mums ir jānozog duncis. Mums būs labākas izredzes to paveikt, ja darbosimies kopā, nevis atsevišķi.
- Kas tu tāda esi? Akastoss jautāja vēlreiz.
Pirra neatbildēja. Viņa bija pietvīkusi, un rēta koši iezīmējās viņai uz vaiga. Meitene bija uz pusi mazāka par kalēju, tomēr lepnā stāja to atsvēra.
- Viņai ir taisnība, ierunājās Hekabi. Un es zinu, kā mēs varam to izdarīt.
Akastoss sakrustoja rokas uz krūtīm. Un jūs gribat, lai es noticu, ka esat šurp nākušas ar gatavu nodomu azotē, kaut arī nemaz nezinājāt, vai mēs vispār satiksimies?
Hekabi viegli pasmaidīja. Es taču esmu pareģe, vai jau aizmirsi?
Akastoss nopētīja sievieti. Un kāda ir maksa par tavu plānu?
- Tu man atdosi puiku.
- Neviens mani nevienam nedos! Hīlass iebļāvās.
Akastoss uzmeta skatienu Hekabi, tad Pirrai un, atvēris maciņu pie savas jostas, izvilka krūkļa lapu un sakošļāja to. Es tev neuzticos, viņš sacīja Hekabi, un par to tavu nodomu mēs vēl redzēsim. Bet palīdzi man iekļūt cietoksnī, un pārējo es paveikšu pats.
31
Pirra un Hekabi bija aizgājušas pa priekšu un jau bija pie cietokšņa kāpnēm. Hīlass staipīja kaklu un skatījās uz vārnām, kas lidinājās gar celtni kā melnas pelnu plēksnes.
Viņam metās šķērmi no šausmām. Tajos mūros bija Kreons un viņa briesmīgais brālis un māsa Farakss un Alekto -, kā arī pats virsvadonis. Koronoss. Jau no vārda vien sirdij pārklājās ēna.
- Neatpaliec, Akastoss klusi nomurmināja. Un pat nedomā mēģināt bēgt. Uzraugi tevi aizstieps lejā bedrē ātrāk, nekā noplīkšķ pātaga. Akastosam uz sejas bija viņa maska, un, lai Vārnas neatpazītu viņa balsi, viņš bija palaidis baumas, ka nelaimes gadījumā ir apsvilinājis rīkli. Tāpēc līdzi nāc tu, viņš paskaidroja Hīlasam.
- Tu runāsi manā vietā.
- Lūdzu, neņem mani līdzi, Hīlass lūdzās jau desmito reizi. Ja es tur ieiešu, tad nekad vairs neiznākšu laukā.
- Iznāksi gan.
- Kāds mani pazīs.
- Telamons ir vienīgais, kurš zina, kā tu izskaties, un tu apgalvo, ka viņš tevi nenodošot.
Hīlass dzīrās iebilst, bet tai brīdī abi gāja garām grupiņai Vārnu karotāju, un Akastoss uzmeta viņam brīdinošu skatienu.
Hīlass bija slazdā, un ari visas zīmes bija nelāgas. No Kalna stīdzošie dūmi bija sabiezējuši un satumsuši pelēki. Pat saulriets neizskatījās tāds, kā vajadzētu, debesis bija šķebīgi dzeltenā krāsā ar indīgi zaļām svēdrām. Nebija jābūt pareģim, lai apjēgtu, ka tas vēsta par katastrofu.
- Pirmajā jauna mēness naktī, viņiem bija izstāstījusi Hekabi, Koronoss mēģinās izsaukt Niknos, vilinot viņus uz Talakreju, lai pakļautu Pavēlnieci. Rituālam būs trīs daļas. Vispirms būs upurēšana tā notiks slepeni un tai sekos dzīres. Visbeidzot tiks nolasīti dūmi. Esmu likusi Kreonam noticēt, ka dzīrēs upura gaļa jāsadedzina uz īpašas uguns tādas, kura iedegta šeit smēdē un kuru atnesis pats kalējs.
Tātad plāns bija šāds. Akastoss ar savu vergu Hīlasu aiznesīs uguni Koronosam, bet Hekabi un viņas verdzene Pirra tikmēr palīdzēs nolasīt dūmus. Akastoss dos zīmi, un Hekabi izliksies, ka viņu sagrābj lēkme, tādējādi novēršot Vārnu uzmanību. Tad Akastoss kaut kā nozags dunci un viņi visi kaut kā aizbēgs, iekams Vārnas atklās, ka tas ir pazudis.
Pēc Hīlasa domām, šim plānam trūkumu bija vairāk nekā zvejas tīklam acu, bet viņš nekādi nespēja piedabūt Akastosu to apjēgt. Pēdējā brīdī kalējs gan laikam tomēr apdomājās, jo paņēma līdzi divus no saviem mēmajiem vergiem, kuri nesa lielu, apsegtu kasti. Kad Hīlass pajautāja, kas tur iekšā, Akastoss izturējās izvairīgi. Teiksim tā ja zintniece mūs pievils, es pats parūpēšos par uzmanības novēršanu.
Pakāpieni uz cietoksni bija stāvi, un Akastoss gāja pa priekšu. Kalējam rokās bija ādas cimdi, un viņš nesa
keramikas bļodu, kurā iekšā bija bronzas bļodiņa ar zvērojošām oglēm no kalves. Hīlass pamanīja, ka vīrieša pleci ir saspringti. Hekabi bija viņam iedevusi maisiņu ar amuletu, kas viņu noslēps no Niknajiem, taču Akastoss tam neko daudz neuzticējās. Viņš baidījās satikties ar gariem, kuri viņu jau tik ilgi bija vajājuši.
Hīlass pameta skatienu lejup un iztrūkās, ieraugot, ka raktuves jau ir palikušas tālu lejā. Tajās kā izjauktā skudru pūznī čumēja un mudžēja vergi. Kreons bija pavēlējis iztīrīt visas vecās ejas un izrakt vēl dziļākas. Pēdējā laikā bija piedzīvotas vairākas vieglas zemestrīces. Visi zināja, ka Kalns ir sadusmots. Taču Kreons uzskatīja, ka Uguns Pavēlnieci var nomierināt ar varu.
Hīlass klusi pajautāja Akastosam, vai viņam šķiet, ka Vārnām ar savu rituālu izdosies izsaukt Niknos.
- Tā varētu būt, Akastoss drūmi atsaucās. Bet, ja Vārnas iedomājas, ka varēs iegūt to labvēlību, tad kļūdās. Nikno labvēlību nevar iegūt neviens.
Hīlass kāpa tālāk nokārtu galvu un juta nāsīs cērtamies maitas dvaku un no Kalna vēdījošo sēra smārdu. Viņš nesaprata, kā lai izkuļas no ķezas dzīvs. Un viņš raizējās par Postažu. Zēns bija atstājis lauvenīti piesietu aiz smēdes; ja viņš neatgriezīsies, tā nomirs badā. Taču, ja arī viņš kādas brīnumainas sakritības pēc tiktu atpakaļ uz smēdi un, kā nodomāts, satiktos ar Telamonu, kā gan viņš nonestu lejā pa klinti ķepurojošos lauvu mazuli?
Augstāk atskanēja kāds troksnis, un Hīlass iztrūkās, uz nākamā pakāpiena ieraudzījis Pirru. Meitene pastiepa viņam ādas cepuri. Tavi mati, viņa paskaidroja. Ogle ir gandrīz nogājusi.