Tumsā taustoties uz priekšu pa eju ar mulsinošiem pagriezieniem un spējiem kritumiem, visapkārt valdošā smaka kļuva tik kodīga, ka teju sāka asarot acis. Hīlass paostīja savu plaukstu un sāka rīstīties. Viņš rāpoja pa cilvēku simtu atstātajiem mēsliem.
Caur sienām kļuva dzirdama balsu murdoņa. Hīlass izdzirda Zena balsi un nosprieda, ka tunelis kaut kur griežas atpakaļ. Nepalīdziet viņam, Zens sacīja, lai tiek galā pats.
Zemāk kļuva karstāk, un Hīlass drīz vien sāka svīst. Tālumā viņš saklausīja veseru dunu. Deviņi loki, viņš nodomāja. Laikam viss pakalns ir vienos caurumos. Viņš mēģināja nedomāt par Zemes Drebinātāju dievu, kura kājas piecirtiens sagrauj kalnus.
Piepeši dunoņa pieņēmās tā, ka vai ausis sāka krist ciet, un Hīlass attapās plašā, ēnainā alā. Gaisā karājās biezi putekļu vāli, bet šur tur dūmakā atspīdēja nelieli, lampu mesti gaismas laukumiņi. Sienās izcirstos iedobumos uz muguras gulēja kaili vīri un ar akmens un raga cērtēm skaldīja zaļa akmens dzīslas. Starp skaldītājiem piesardzīgi tekalēja ne vairāk kā piecas vasaras redzējuši zēni un meitenes un savāca atšķeltos gabalus kaudzēs. Hīlasam sametās šķērmi. Skaldītāji cirta zemes zaļās asinis no Viņas miesas. Viņš atradās milzīgā brūcē.
Zirnekļi bija aizsējuši mutes un degunus ar slapjām skrandām un nu krāva zaļo akmeni maisos. Hīlass sekoja
viņu paraugam. Kad maisi bija pilni, Zens viņus uzveda augšā pa citu tuneli. Maisa lences iespiedās Hīlasam plecos. Bija tik smagi, it kā viņš vilktu mironi.
Pēc nebeidzami gara kāpiena četrotne sasniedza galveno šahtu. Divi vīri paķēra Hīlasa maisu, apsēja tam virvi un sāka vilkt. Maiss raustīgā gaitā cēlās augšup.
Pēc mirkļa tas pārplīsa un viss saturs gāzās lejā, gandrīz trāpot Hīlasam.
- Kam bija tas maiss? pārskaities uzbļāva viens no vilcējiem. Viņš pamanīja Hīlasu. Tu! Tu to nepārbaudīji!
- Savi darba piederumi vienmēr ir jāpārbauda, ņirdza Zens.
Hīlass sakoda zobus. Zens viņam speciāli bija iedevis cauru maisu. Nu labi, viņš nodomāja. Laiks noskaidrot attiecības.
Lielajā alā viņš turējās Zēnam blakus, līdz abi bija iekrāvuši nākamo tiesu, un mina tam uz papēžiem ceļā uz lielo šahtu. Pusceļā Zens ķēra pie krūtīm un drudžaini sāka pārmeklēt zemi. Kad viņi nonāca šahtā, puisis jau trīcēja.
- Vai tu meklē šo te? Hīlass klusi pajautāja un, atdevis Zēnam tā sačokurojušos pirkstu, piebāza seju lielākajam puikam gluži klāt. Tas paliks starp mums, viņš dvesa, un man nav nekādas vēlēšanās ieņemt tavu vadoņa vietu, bet vairs nekad nemēģini ar mani izstrādāt šādus un citādus jokus. Saprati?
Zens lēnām pamāja.
Viņi paveica vēl divus mokošus gājienus, un uzraugs nobrēcās, ka laiks pārtraukumam. Zens laikam bija kaut ko pateicis, jo pārējie nu atbrīvoja Hīlasam vietu un ļāva nodzerties etiķūdeni un apēst savu tiesu netīra plāceņa.
Zens un Vabole ēda drūmi un noteikti, bet Sikspārnis bāza drupatas spraugās pelēm, kas mitinājās ejās. Slienā neņēma mutē ne kumosa, tikai mirkšķināja acis un blenza tumsā.
Hīlass klusītēm apvaicājās Zēnam, ko grābēji cilvēkiem dara.
- Dažreiz tie čukst ausī un seko kā ēna, līdz tu sajūc prātā. Citreiz viņi ielien rīklē un apstādina tev sirdi.
Hīlass ar mokām norija siekalas. Un viņi dzīvo klintīs?
- Klintīs, ejās. Viņi ir gari, viņi var staigāt, kur pašiem
tīk.
- Kuš! sirdīgi saraucis uzacis, uzšņāca Vabole. Virszemē ēģiptietis bija gandrīz vai draudzīgs, bet te lejā šķita kluss un nomākts.
Zens paglūnēja uz Hīlasu. Vai esi jau agrāk bijis pazemē?
- Vienreiz, Hīlass atzinās. Sākās zemestrīce.
Zens nosvilpās. Un ko tu tad darīji?
- Izrāpos laukā.
Zens iesmējās.
Hīlass pajautāja, vai Talakrejā arī gadās zemestrīces, un vecākais zēns papurināja galvu. Te ir tikai nogruvumi, un no kalna kūp dūmi, nekā vairāk.
-Dūmi? No kalna?
- Tur iekšā dzīvo Dieviete. Dūmi ir Viņas elpa un uguns garu versme. Tie ir tādi durstīgi un karsti un mitinās plaisās zemē.
Hīlass apdomāja dzirdēto. Vai Viņa mēdz sadusmoties?
- Nez vai. Bet ārā nāk tikai dūmi.
Tai brīdī uzraugs lika viņiem stiept zaļo akmeni no astotā loka.
Zirnekļi notrīsēja.
- Tikai ne tik dziļi! Slienā nokunkstējās.
Vabole aizmiedza acis un ievaidējās, un pat Zens izskatījās iztrūcināts. Mjā, viņš novilka. Tikai turieties kopā.
* * *
Zens viņus veda lejup pa tuneļu tīklojumu uz piekto loku… uz sesto… uz septīto.
Svelme pieņēmās, un kļuva grūtāk elpot. Hīlass garāmejot aizskāra lapu kaudzīti un kaut kādu pūkainu, beigtu kunkuli. Viņš nosprieda, ka tās laikam ir veltes grābējiem.
Hīlass sajuta nelabi dvakojoša gaisa pūsmu, un pamats zem kājām iečīkstējās. Viņš atradās uz koka tilta, kas stiepās šķērsām milzum plašai šahtai. Tālu lejā varēja samanīt lampu gaismu un augumus, kas līkņāja darbā. Kāda seja vērās viņam pretī: tas bija vīrs ar lauzto degunu.
- Blusa! Neatpaliec! brīdinoši uzsauca Zens.
Hīlass žigli nolēca no tilta. Tā šahta, vai tur…
- Tur ir dziļākie loki, Zens pārtrauca.
- Bet tur nebija kāpņu. Kā tad viņi tiek laukā?
- Netiek. Ja tevi aizsūta lejā uz dziļākajiem lokiem, tu tur paliec līdz savai pēdējai stundai… Zena balss pieklusa, runātājam pagriežoties līkumā.
Hīlasu pārņēma šausmas. Uz mūžu palikt iesprostotam tumsā…
Viņa tukšais maiss aizķērās aiz klints. Viņš to noķibināja, sadauzīja galvu un steidzās nopakaļ pārējiem.
- Zen! Pagaidiet!
Klusums. Viņš laikam bija nepareizi nogriezies.
Iedams atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis, Hīlass izdzirda veseru ldaudzienus un devās uz to pusi. Viņš nokrita gabalu zemāk. Nē, tā nu gan nebija pareizi.
Zēns nonāca vietā, kur tuneļa sienas ieliecās uz iekšu. Arī tas nebija tā, kā vajadzētu, bet veseru duna joprojām bija dzirdama, un tā savukārt nozīmēja cilvēku klātbūtni, tāpēc viņš spraucās vien tālāk.
Troksnis noplaka, un beigās bija dzirdams vairs tikai vientulīgs: tuk, tuk, tuk!
Hīlass atradās alā ar zemiem griestiem, ko izgaismoja sprakstošs akmens gaismeklis uz kādas klintsradzes. Nevienu neredzēja, taču klaudzināšanās šķita tuvāk. Tuk, tuk!
Viņš lēni zagās uz priekšu.
Klauvējieni mitējās.
- Kas tur? Hīlass jautāja.
Kāds nopūta lampu.
Klusums. Hīlass juta, ka tumsā kāds ir.
Viņš sajuta sejā elpu: zemjainu un saltu kā slapji māli.
Zēns metās bēgt. Maiss aizķērās. Viņš raušus mēģināja to izraut.
Kaut kas rāva atpakaļ.
Izrāvis maisu, zēns klupšus ieskrēja sienā. Šķita, ka tā zem plaukstām kustas. Vai tā bija klints vai arī miesa? Pirksti skāra kaut ko, kas šķita kā mute… un augstāk bija kaut kāda rieva. Zēns iekliedzās un atsprāga atpakaļ.
Tumsa bija tik bieza, ka vai aci dur, un Hilasam nebija ne jausmas, kurp viņš iet. Bet tad elpas vilcieni sāka skanēt citādi viņš bija atgriezies ejā.
Viņš sasniedza vietu, kur ieliecās sienas, un sāniski iespiedās tur iekšā.
Kāda roka sagrāba viņu aiz potītes. Hīlass spēra. Pēda trāpīja pa aukstu, zemjainu miesu. Zēns izbīlī spēra vēlreiz, un tvēriens saplaka kā slapji māli. Viņš veikli izspraucās cauri spraugai. Aiz muguras sēca asa, nikna elpa.
Hīlass iekunkstējās un metās bēgt. Tumsā atbalsojās ledaini smiekli. Grābēji mīt klintīs un ejās… Tie seko tumsā.