Koronoss piecēlās un izstiepa plaukstas pāri trijkājim.
Alekto, turpinādama skandēt, paņēma obsidiāna trauku un izlēja sarkanu straumi pār tēva rokām un virsū oglēm, saceļot šņācošus dūmu mākoņus. Šķidrums uz viņa pirkstu galiem bija dieviem, tas, kas izlija cauri,
- Senčiem, bet tas, kas palika saujās un kā bija visvairāk, gariem, kuru vārdus pat Koronoss neuzdrīkstējās izrunāt skaļi: Niknajiem.
Trauks bija tukšs, un Alekto atkāpās. Koronoss noliecās uz priekšu un ieelpoja dūmus. Hekabi pavirzījās uz priekšu, lai nolasītu zīmes.
Klusumā Hīlass dzirdēja ogļu sprakstus un klusu elpu. Viņš žņaudzīja lauvas nagu pie savām krūtīm. Akastoss turpat blakus cieši turēja maciņu ar Hekabi doto amuletu.
Lampu ugunis noplīvoja un apdzisa. Nu tumsu atvairīja vien nespodrais trijkāja spīdums. Hīlasam uz rokām uzmetās zosāda. Miesa kļuva salta.
Pēkšņi pa logu iebrāzās neganta auka. Aizsegs dārdēdams nokrita. Hīlass noslīga ceļos. Kambarī plosījās vējš, un zēns pamanīja par tumsu tumšākus apveidus: lielas, spārnotas ēnas, kuras ieraugot sirds sastinga šausmās. Viņš aizmiedza acis, bet joprojām tās redzēja drausmās, Haosa ugunīs apdegušās galvas, jēli sarkanās mutes, kas līdzinājās vaļējām brūcēm…
Nākamajā brīdī viņi bija prom un, aizsedzot zvaigznes, aizsteidzās uz Kalnu.
Beidzot Hīlass atvēra acis.
Dūmi bija izklīduši. Gailošo ogļu gaismā viņš ieraudzīja apstulbušo Hekabi. Izdevās, zintniece izdvesa.
- Viņi atnāca.
Telamons izskatījās pārbijies. Kreons noslaucīja no pieres sviedrus. Farakss triumfējoši piesita dūri pie krūtīm, un Koronoss vēl ciešāk satvēra ceļus.
- Vai tu mani nedzirdēji, vai? Akastoss čukstēja Hīlasam. Pasaki viņiem, ko es nupat teicu! Tūlīt! Tā ir mūsu izdevība!
Bet Hīlass nespēja pakustēties, viņš bija sastindzis šausmās.
Akastoss ieņurdējās un pagrūda zēnu malā. Kalējs Damess, viņš sēcošā čukstā sacīja, ir atnesis Koronosam velti, lai godinātu viņa uzvaru pār Uguns Pavēlnieci. To pateicis, kalējs atkāpās ēnās, un viņa vergi iznāca priekšā. Vārnas pagriezās pret viņiem un cieši noskatījās, kā tie noliek pie trijkāja apsegtu grozu un atsedz drānu.
Telamons iztrūkās, un Koronosa bērni samiegtām acīm skatījās uz kalēja dāvanu. Virsvadonis nepakustējās.
Hīlass iekliedzās un metās uz priekšu, bet Hekabi viņu noturēja. Kuš! viņa čukstēja zēnam ausī. Nepievērs sev uzmanību!
Būris bija tik šaurs, ka Postaža nevarēja pagriezties. Mazās lauvas purns bija aptīts ar jēlādas strēmeli, lai viņa netrokšņotu, un mazulīte trīcēja bailēs.
Kreons uzmeta skatienu Hekabi. Ko mums ar to iesākt?
Hīlass redzēja Postažas būrim pievērstās skarbās, nežēlīgās sejas. Viņš juta, kā Hekabi pirksti iespiežas plecos. Tas jāizlemj jums, kungs, zintniece sacīja.
Kreons aplaizīja lūpas.
Farakss piegāja pie šķirsta un pacēla vāku. Uguns sarkani laistījās uz Koronosa dunča. Tas ir upuris, viņš sacīja. Mēs to, protams, nogalināsim.
33
- Uz priekšu, nodur to, iejaucās Alekto. Tā jau tu vienmēr dari.
- Un ko tad darītu tu? Farakss cirta pretī.
Hīlass vairs nevarēja izturēt. Kalējs saka, ka lauvai jāpaliek dzīvai! viņš žigli sacīja, nelikdamies ne zinis par Hekabi iztrūcināto skatienu.
- Kāpēc? Farakss noprasīja. Viņš bija pacēlis šķirsta vāku un acīmredzami dedzīgi vēlējās likt lietā dunci.
- Tā… tā pieder Kreonam, Hīlass stomījās. To atrada uz viņa zemes.
Kreonam iegailējās acis, bet Farakss sarauca pieri.
- Un tad?
Hīlass ātri domāja. Tāpēc lauvai ir jāpaliek dzīvai, jo Koronosa dzimta kļūs spēcīgāka tāpat, kā lauva augs un pieņemsies spēkā. Tā būs kā Mikēnu Lauva, tikai diženāka.
Tas Kreonam patika. Viņš uzmeta brālim triumfējošu skatienu.
- Turklāt tā ir mātīte, sausi piebilda Alekto, tātad ir labāka medniece par tēviņu.
Koronoss piecēlās un deva Faraksam zīmi, lai aizver šķirstu. Lauva dzīvos, virsvadonis izlēma.
Hīlass kā pa miglu skatījās, kā virsvadonis atstāj kambari un viņam seko pārējie; Farakss nesa šķirstu, bet
vergi steidzās pakaļ ar Postažas būri. Hīlass redzēja, kā mazā lauva velti mēģina pagriezt galvu un paturēt viņu redzeslokā. Nākamajā brīdī viņa jau bija prom un Akastoss izvilka zēnu gaitenī.
* * *
Bija jau gandrīz pusnakts. Hīlass pielika soli. Nogāzē bija tumšs, tikai šur tur atspīdēja sardzes ugunskuri, un sargi palaida viņu garām, jo viņš bija kalēja vergs.
Bet kur bija kalējs?
Kad viņi iznāca no cietokšņa, Akastoss vēl bija turpat. Tad Hekabi paziņoja, ka nekur neiešot bez savas verdzenes, un tikām strīdējās ar sargiem, kamēr izveda Pirru meitene bija satraukta, bet nekas ļauns ar viņu nebija noticis. Pēc tam viņi tumsā nokāpa lejā un Hekabi un Pirra piepeši nogriezās uz ciemu, bet Hīlass palika viens Akastoss bija nozudis.
Vējš gaudodams brāzās pāri nogāzei un kratīja ērkšķainā koka zarus. Smēdes durvis bija līdz kājai vaļā, un no tām krita dzeltena gaismas strēle. Hīlass ieraudzīja zemē Postažas ķepu nospiedumus un iemīļoto bumbiņu. Zēnam aizžņaudzās rīkle.
Akastoss sēdēja uz soliņa pie kalves un rāmi asināja uz galodas nazi. Viņš bija iegrimis darbā un nepacēla galvu, kad Hīlass pienāca klāt.
- Kāpēc? Hīlass uzkliedza.
Akastoss nopūtās. Piedod, Blusa. Man vajadzēja novērst viņu uzmanību.
- Bet to grasījās darīt HekabU
- Tu domā, ka viņus apmuļķotu kaut kādas trakās lēkme? Kalējs pacēla nazi un nopētīja to ar samiegtām
acīm. Pateicoties tev, viss izdevās vēl labāk, nekā biju cerējis. Tu ātri domā, Blusa, tas tiešām ir iespaidīgi. Tas, ko tu pateici, izglāba tai lauvai dzīvību.
- Bet tevis dēļ viņai būs nožēlojama dzīve tajā briesmīgajā vietā!
- Labāk tā nekā vispār nedzīvot.
- Vai tas ir viss, kas tev sakāms? Hīlasam gribējās plosīties un kliegt, un kauties darīt kaut ko, tikai nestāvēt dīki un neskatīties, kā Akastoss gariem, drošiem vilcieniem rāmi glauž asmeni pret galodu.
- Piedod, Akastoss bilda, bet esmu gaidījis pārāk ilgi, lai ļautu žēlumam stāties savā ceļā.
- Vai tad tev viss ir vienalga? Vai tad tev pat nav svarīgi tas, ka nevarēji nozagt savu dārgo dunci?
Akastoss neatbildēja.
Hīlass atvēra muti, lai viņu norātu, bet tad aizvēra to atkal ciet. Viņš pamanīja, kā uguns sarkani atspīd uz bronzas naža Akastosa rokās. Viņš ieraudzīja naža plato rokassargu un spēcīgo, taisno muguru, kas izbeidzās nāvējošā smailē. Viņš saskatīja uz asmens trīs kniedes un asmenī iegravēto, četrās daļās sadalīto apli. Ratu ritenis, kam jāsaspiež Koronosa dzimtas ienaidnieki.
- Tu to nozagi, zēns sacīja.
Akastoss uzmeta viņam žiglu skatienu.
- Bet… es to redzēju šķirstā. Es redzēju, kā Farakss aizver vāku un paņem šķirstu līdzi.
- Tu redzēji kaut kādu dunci, Akastoss sacīja.
Viss kļuva skaidrs.
- Tu uztaisīji kopiju, Hīlass apķērās. Tu tos samainīji vietām. Domas atgriezās tai brīdī, kad vergi atsedza Postažas būri. Akastoss bija atkāpies ēnās, un pēcāk
Hīlass viņu vairs nebija redzējis. Vārnas ari ne. Visi skatījās uz Postažu. Bet… ieejot cietoksnī, mūs pārmeklēja. Kā tu dabūji to nazi garām sargiem?
Akastoss nošņaukājās. Es šo to zinu par ieroču kontrabandu. Atšķirībā no tiem stulbeņiem pie vārtiem.