Ārā ērkšķu kokā vaidēja vējš. Hīlasam šķita, ka viņš tālumā dzird pakavu dunu.
Akastoss sadzirdēja to pašu. Viņš satvēra dunci, bez skaņas pielavījās pie durvīm un ieņēma vietu aiz tām. Viņš vairs nebija kalējs, bet karotājs, kas apmācīts nogalināt.
Pakavu kliksti tuvojās. Tas noteikti bija Telamons.
Arī Akastoss modri ieklausījās.
Hīlasam kļuva auksti.
Es pirms nāves nozvērējos paveikt divus darbus, Akastoss bija viņam sacījis. Iznīcināt Koronosa dunci un nomierināt brāļa garu.
Kā var nomierināt rēgu? Hīlass bija jautājis.
Iebarojot tam atriebes asinis.
Atriebes asinis.
Augstdzimuša Vārnas asinis.
- Nē, Hīlass ierunājās. Es tev neļaušu nogalināt Telamonu.
* * *
- Viņš ir Koronosa mazēls, Akastoss sacīja.
- Viņš bija mans draugs.
- Viņš ir Vārna.
Hīlass stingri nostājās durvīs. Es tev neļaušu viņu nogalināt.
- Nestājies man ceļā, Blusa. Es negribu nodarīt tev pāri.
Hllass nepakustējās. Viņam nebija ieroču, tos bija atņēmuši Vārnas, bet Akastosam bija duncis, turklāt viņš bija pieaudzis vīrietis un divreiz lielāks par Hīlasu.
- Nost no ceļa, Blusa, kalējs sacīja ar savādi lūdzošu pieskaņu balsī. Nepiespied mani to darīt!
Pakavi klaudzēja jau tuvāk.
Hllass pagriezās, lai uzsauktu brīdinājumu, bet Akastoss viņam uzklupa un aizspieda muti. Hllass no visa spēka iekoda. Akastoss neatlaidās. Hllass aizāķēja kāju Akastosam aiz ceļa un mēģināja nogāzt vīrieti no kājām. Nekas neizdevās, bet Akastoss vismaz zaudēja līdzsvaru un atsitās pret ēzi, velkot Hīlasu līdzi. Hīlass, neko neredzēdams, pasniedzās aiz muguras, sagrāba degošu pagali un sita. Akastoss iešņācās, pagalei trāpot viņam pa stilbu, tvēriens uz mirkli atslāba, un Hīlass varēja izrauties.
- Telamon! viņš ieaurojās, cik skaļi spēdams. Prom! Briesmas!
Pakavu duna apklusa.
Sāpēs sakostiem zobiem Akastoss metās virsū Hīlasam, bet zēns izvairījās un iespruka aiz ēzes. Abi meta lokus te uz vienu, te otru pusi.
- Telamon, griezies atpakaļ! Hīlass bļāva. Viņš tevi nogalinās!
Akastoss uzbruka. Hīlass vēlreiz izvairījās. Tā izrādījās māņu kustība Akastoss viņu gandrīz sagrāba.
- Prom! Hīlass kliedza. Viņš negrib mani, bet tevi!
Iezviedzās zirgs; Hīlass iztēlojās, kā Telamons parauj
dzīvnieka galvu uz otru pusi. Tad pakavi aizdunēja lejā pa nogāzi un izgaisa naktī.
Hīlass un kalējs palika stāvam abās ēzes pusēs. Akastoss smagi elpoja pagale bija iezīmējusi uz vīrieša liela nejauku apdegumu. Viņš saviebās sāpēs un, atbalstījies pret sienu, noslīga zemē. Tu, muļķi, viņš izdvesa.
Zēns paņēma ūdens spaini un mandeļu eļļas krūku, nolika abus tā, ka kalējs varēja tos aizsniegt, un pats pakāpās nost. Piedod, ka nodarīju tev sāpes, viņš sacīja. Bet es nevarēju tev ļaut viņu nogalināt.
Akastoss atspiedās pret mūri un aizvēra acis. Piedod, viņš atbalsoja. Kāds man labums no tāda “piedod”? Vai es no tā varu izkalt ieroci, ar ko nogalināt Koronosu? Vai varu no tā iztaisīt kaujas ratus un doties uzbrukumā? Viņš atsita pakausi pret sienu. Četrpadsmit gadus es bēguļoju. Slēpjos. Kaļu plānus. Viļos. Sāku no jauna. Vīrieša piere laistījās sviedros. Uz kakla kā resna aukla iezīmējās vēna. Šoreiz izdošanās bija vistuvāk. Šonakt viss būtu beidzies. Es būtu brīvs. Ja nebūtu tevis.
Hīlass lauzīja rokas. Bet tev vēl ir duncis. Mēs to varam iznīcināt tūlīt, tepat kalvē!
Akastoss atvēra acis un nikni paglūnēja. Tu domā, ka tas ir tik vienkārši? viņš prasīja, ar pūlēm piesliedamies kājās. Tu domā, ka tas ir tik vienkārši? viņš ierēcās. Kāpēc tad es to neizdarīju tai pašā brīdī, kad pārrados te? Kāpēc? Tāpēc, ka ar mirstīgo celtu kalvi nekad nepietiks, lai to iznīcinātu! Tāpēc, ka Koronosa dunci var iznīcināt tikai kāds dievsl
З 4
Rītausma vēl bija tālu, bet debesīs spīdēja savāda, spilgti tumšsarkana atblāzma. Hīlasam skrienot lejup pa nogāzi, acu priekšā parādījās Kalns. Dūmi no virsotnes vairs nestīdza tagad tie milzu mākoņiem pacēlās tieši debesīs un no apakšas tos izgaismoja tā pati zvērojošā, sarkanā gaisma.
Zēns iedomājās par Niknajiem, kas cīnās ar Uguns Pavēlnieci. Niknums, visur viens vienīgs niknums.
Akastoss bija trakojis kā saniknots lauva, kad saprata, ka ir pārāk smagi ievainots, lai iznīcinātu dunci. Tad viņš piepeši savaldījās, uzlēja brūcei eļļu un aizraidīja sargus, kuri bija saskrējuši paskatīties, kas smēdē par kņadu. Kalējs lika Hīlasam ieliet sev biķeri vīna. Pēc tam viņš, lai cik pārsteidzoši tas šķistu, iesmējās.
- Tā, tā, Blusa. Šķiet, ka jūs ar dieviem atkal esat mani iegāzuši.
Viņš izdzēra biķeri sausu un ar plaukstas virspusi noslaucīja muti. Tad viņš pārsteidza Hīlasu, pametot dunci viņam. Ņem. Sameklē to zintnieci. Viņa zinās, kā to iznīcināt.
Duncis iegula Hīlasam rokā tā, it kā būtu radīts tieši viņam, un zēns, sakļāvis pirkstus ciešāk ap spalu, sajuta, kā viņā ar varenu grūdienu ieplūst salts spēks. Pa ceļam
uz ciemu būs sargi, zēns sacīja. Kā es tikšu viņiem garām?
Akastoss paņēma valrieksta lieluma māla pikucīti un uzspieda tam savu zīmogakmeni. Tā ir kalēja zīme, ar to tu droši tiksi cauri. Še. Tava dzīvība ir tavās paša rokās. Manējā arī. Nepievil.
Hllass bezmēness nakts tumsā tuvojās krustcelēm. Klintīs spārnos pacēlās jūras putni. Zēns izklaidīgi nodomāja, cik tas ir savādi jūras putni taču nakti vienmēr
gul.
Makstī paslēptais duncis atsitās gājējam pret stilbu. Akastoss bija licis to paslēpt zem maisaudekla skrandas, tomēr Hllass ar to vienalga jutās neuzveicams, it kā vīnu būtu dzēris viņš, nevis Akastoss.
Hllass ienīda dunci. Tas bija šķīris viņu no Pirras un sagrāvis viņa bēgšanas plānu. Tas bija nokāvis cerību atrast Izi.
Zēns domāja par savu drosmīgo, sīksto, pārgalvīgo māšeli, kura cīnījās par izdzīvošanu Mesēnijas plašumos.
- Piedod, Izi, Hllass klusītēm noteica. Izrādās, ka es nevaru doties tevi meklēt. Vēl ne. Es to nevarēšu, kamēr tas nebūs beidzies.
Viņam prātā ienāca doma: ja Izi zinātu, ko Hllass dara, viņa piedotu, jo pati šādā gadījumā rīkotos tieši tāpat.
Kreona cietoksnī pakalnā gaiši liesmoja lāpas. Vai viņi jau bija atklājuši, ka duncis ir pazudis?
Hllass izvilka dunci no maksts, un tā malas zvaigžņu gaismā zvīļoja viegli sarkanīgas, it kā tas būtu notriepts ar asinīm. Zēns notrīsēja, kaut arī nakts bija tveicīga. Viņš prātoja, vai duncis zina, ka Hllass ir apņēmies izbeigt tā dzīvi.
Bet kā gan viņš to spēs, ja dunci var iznīcināt tikai kāds dievs? Varbūt pat Helcabi nezinās, ko iesākt?
Otrā līdzenuma malā Kalns turpināja izgrūst niknuma dūmus. Hīlass iedomājās par uguns gariem to midzeņos: midzeņos, kas ietiecās dziļi kalna degošajā sirdī.
Un piepeši viņš zināja, kā iznīcināt dunci.
* * *
Pāri līdzenumam no Kalna pacēlās savādi sarkanīgi dūmi.
- Kalns izskatās dusmīgs, Pirra ieminējās.
- Viņa ir dusmīga, Hekabi izlaboja. Vārnas pret viņu sūta gaisa un tumsas garus. Viņa tos uzveiks. Bet nepiedos.
Zintniece arī bija saniknota. Abas, īgni klusējot, bija nokāpušas lejā no cietokšņa un devušās uz ciemu. Nozagt dunci nebija izdevies, un nu Hīlass jau būs devies prom no salas, sev līdzi paņemot iespēju sakaut Vārnas.
Taču pusceļā Hekabi apstājās. Viss vēl nav galā. Es to jūtu. Mums jāiet atpakaļ.