Abi stāvēja viens otram pretī sarkani zvērojošajā gaismā. Kalns drebēja, un pelni krita lejup kā indīgs sniegs.
Telamons bija atjautīgs Hīlass pamanīja, kā pretinieks viņu ar bultām bīda arvien tālāk no klintīm. Nu viņš jau bija pārāk tālu no krātera; ja tagad mēģinātu to mest, duncis tikai nokristu zemē un tam nekas nenotiktu.
- Es to izdarīšu, Telamons draudēja, nomērķēdams Hīlasam sirdī.
Hīlass satvēra ciešāk dunča spalu. Dažus soļus tālāk pa kreisi bija akmeņu krāvums, aiz kura varbūt izdotos paslēpties, un tur varbūt arī bija ceļš uz krātera malu.
- Nē, zēns sacīja.
Telamona uzvilktā bulta notrīsēja. Hllas! Pamet man dunci! Runātāja vaibsti bija apņēmīgi, bet balss drebēja. Tas pieder mums! Ar tevi tam nav nekāda sakara!
- Un ar Izi? Un ar Škicu? Un ar visiem tiem ārpusnieldem, ko Vārnas ir nokāvuši? Viņi ir ļauni, Telamon. Šeit tam pienāks gals!
Telamona seja saspringa. Viņi ir mani radi! Bulta iespindzās tai pašā mirkli, kad Hīlass metās aiz klintīm, un zēns dzirdēja to atsitamies pret akmeni vien plaukstas platuma attālumā viņam aiz muguras.
- Gļēvulis! Telamons iebļāvās. Nāc ārā un cīnies!
Hīlass drudžaini ierausās starp klintīm. Viņš pamanīja spraugu. Tā bija pārāk šaura, tur nevarēs tikt cauri…
- Hīlas, augšā! no kādas neredzamas vietas uzsauca Pirra.
Zēns pameta skatienu augšup un ieraudzīja, ka Telamons ir notupies uz klints un sniedzas bultu makā pēc kārtējās bultas. Hīlass pagriezās, sāniski izspraucās caur spraugu otrā pusē un tur nokrita uz ceļiem.
Aiz muguras atskanēja būkšķis. Telamons bija nolēcis zemē. Priekšā slējās vēl citas dūmos tītas klintis. Hīlass pietrūkās kājās, un tai pašā brīdī sejā iecirtās karsti izgarojumi, ieskaujot viņu Kalna smacējošajā elpā. Viņš dzirdēja Telamonu klepojam. Pēc tam dūmi mazliet izklīda, un Hīlass turpat aiz klintīm ieraudzīja pulsējošo, sarkano bezdibeni. Viņš atvēzējās…
- Nē! Telamons iekliedzās.
…Hīlass no visa spēka meta dunci.
Laiks it kā apstājās, duncis nozibēja pāri klintīm, aizķerdams pēdējo… un nošķindējis palika guļam uz malas.
Hīlass neticīgi skatījās.
Telamonam palika vaļā mute.
Koronosa duncis neļāvās iznīcināties.
Krauja stāvus tiecās lejup līdz vietai, kur tas gulēja uz radzes, kas kā aizlūzis ilknis rēgojās virs krātera. Hīlass devās turp, oļiem zem viņa kājām ripojot prom un krītot degošajā ezerā tālu lejā.
Kāda roka sagrāba viņu aiz pleca un parāva atpakaļ. Hīlass ar būkšķi nokrita zemē, un Telamons uzmetās viņam virsū, ar savu svaru aizsitot elpu. Hīlass mēģināja izķepuroties, bet Telamons bija pārāk stiprs. Viņš saķēra Hīlasa matus vienā rokā un ar otru izvilka savu nazi. Hīlass ar abām rokām saķēra pretinieka plaukstas locītavu un pūlējās atgrūst smaili no savas rīkles. Tā nenovēršami tuvojās. Pārcilvēcīgā sasprindzinājumā Hīlass ar kājām sametās sāniski, nogāza Telamonu nost un izsita nazi tam no rokas. Ierocis grabēdams aizslīdēja pār akmeņiem, un Telamons klupa tam pakaļ, bet Hīlass saķēra viņu aiz garajām cirtām un aizvilka tur, kur nazis palika neaizsniedzams.
Neatlaizdams Telamona matus, Hīlass trieca pretinieka galvu pret zemi, bet Telamons iespieda īkšķus viņam rīklē, neļaujot paelpot. Hīlass skrāpēja viņa rokas. Telamons ar celi iebelza Hīlasam pa vēderu, apmeta viņu otrādi un ar ceļiem piespieda augšdelmus. Hīlass juta, kā tvēriens pie rīkles kļūst ciešāks. Acu priekšā zibēja melni punkti, mutē bira karsti pelni, viss satumsa…
Telamons sāpēs iekaucās un novēlās nost no viņa krūtīm.
Pirra redzēja, kā Hīlasa krūtis smagi cilājas, ievelkot gaisu. Viņa redzēja, kā Telamons neticībā saķer cisku; viņa pati steigšus parāpās nost.
Meitene paklupa un gandrīz nometa viņa nazi zemē. Galva joprojām reiba no pirmīt saņemtā belziena, bet, ja izdotos gana ilgi novērst Telamona uzmanību, Hīlass varbūt tiktu līdz duncim.
- Un tu sevi sauc par karotāju? viņa irdza. Par tādu adatas dūrienu kviec kā skuķis?
Telamons joprojām tupēja uz ceļiem; viņš sagrīļojās. Starp stilbam piespiestajiem pirkstiem sīkām straumītēm tecēja asinis. Zēns sāpēs samiedza acis un paskatījās uz Pirru un pēc tam uz Hīlasu, kurš devās lejā pie dunča.
- Gļēvulis! Pirra zobojās, vicinādama Telamonam sejā viņa nazi.
Pēkšņi viņš sastinga. Pirra atskatījās. Vārdi pamira viņai rīklē.
No mutuļojošajiem dūmiem iznira kāds vīrs karotājs melnās jēlādas bruņās. Farakss veikli kā lūsis noskrēja lejā pa klintīm, ar vienu rokas vēzienu pagrūda Hīlasu malā un paķēra no bezdibeņa malas dunci.
Hīlass zaudēja līdzsvaru un noslīdēja no klints.
Pirra metās viņam palīgā, bet Telamons viņu saķēra un parāva atpakaļ.
Farakss triumfējoši pacēla Koronosa dunci; asmens gailošajā gaismā sarkani iezvīļojās. Hīlass viņam pie kājām izmisīgi turējās pie malas.
- Nogalini viņu, Faraks! Telamons kliedza. Viņš ir tas ārpusnieks no pareģojuma!
Pirra ķepurojās un spārdījās, bet Telamons bija pārāk spēcīgs. Meitene, šausmu pārņemta, noskatījās, kā Hīlass izmisīgi cenšas tikt atpakaļ uz klints. Viņa redzēja, kā Faraksa stāvs slejas zēnam pāri. Viņa dzirdēja tā salto balsi skāņi atbalsojamies pār Kalna pērkona grandiem:
- Ja duncis būs rokā ārpusniekam, Koronosa dzimta degs… bet, ja duncis būs rokā Faraksam, tad degs pats ārpusnieks…
To pateicis, viņš smagi uzmina Hīlasam uz rokām.
- Nēl Pirra vaimanāja.
Bet Hīlass bija nozudis.
37
Zēns krita cauri svelošiem, sarkaniem dūmiem, atsizdamies pret klintīm un tverdams izciļņus, kas sadrupa rokās. Tad Kalns iebelza Hīlasam pa muguru un viņš vairs nekrita.
Gaiss bija melns un sīvi oda pēc pelniem. Hīlasa acis asaroja, un ik elpas vilciens sagādāja sāpes. Viņš jutās sadauzīts un saskrāpēts, bet pakustēties varēja.
Zēns klepodams apvēlās uz vēdera un pieslējās ceļos. Zeme zem plaukstām bija nemierīga un karsta. Kuru katru mirkli tā varēja pavērties un viņu aprīt. Mutuļojošus pelnu mākoņus caurdūra zibens šautras. Gaisā svelpa uguns lodes, dārdēdamas pret zemi turpat apkārt.
Izstiepis kaklu, Hīlass paraudzījās augšup uz krātera malu; tā atradās galvu reibinošā augstumā. Aiz muguras nepilnu divdesmit soļu attālumā cilājās sarkanais degošā ezera haoss. Zēnu karsēja tā izdvestā versme. Viņš dzirdēja to burbuļojam kā biezu putru un redzēja izšļācamies šķidras uguns strūklas, kas caurauda tumsu žilbinoši sarkaniem pavedieniem un šļakstot atkrita atpakaļ krāterī.
Ja kaut kas uzsprakstīsies Hīlasam, viņš būs pagalam.
Mijkrēslī zēns krātera pakājē saskatīja nelielu izdedžu kaudzīti un klupšus krišus devās turp. Uzkalniņš
nebija nekāds augstais, tomēr tā virsotnē smaka vairs nešķita tik kodīga.
Hīlasam par pārsteigumu, ap kaklu vēl aizvien bija lauvas nags, un tas viņu mazliet iedrošināja. Pie jostas viņš atrada auduma skrandu, ko Akastoss bija iedevis dunča slēpšanai. Zēns apsēja to ap muti un degunu, un elpot kļuva mazliet vieglāk.
Krātera siena ieslīpi tiecās augšup kā milzīga katla siena, taču, kad Hīlass sāka taustīties un meklēt izciļņus, klints viņa rokās sadrupa. Viņš mēģināja atkal un atkal. Hīlasu pārņēma atklāsme viņš nespēs no šejienes izrāpties.
Vai tā tas beigsies? zēns neskaidri nodomāja. Vārnas paturēs dunci, un visi pūliņi būs veltīgi?
Tad viņš pāri degošajam ezeram pamanīja augonim līdzīgo izliekumu. Tas bija samilzis tik liels, ka blīda pār krātera malu kā kupris. Hīlass apjauta, ka duncis vairs nav svarīgs, jo tad, kad izcilnis sprāgs, tas nogalinās visu, kas atradās uz Talakrejas.