Atzīšos, ka neesmu pabijusi iekšā vulkāna krāteri izvirduma laikā; te es paļāvos uz dzīvu palikušo izvirdumu liecinieku atstāstiem. Lai novērotu izvirdumu pati savām acīm, es uzkāpu Stromboli kalnā (netālu no Sicīlijas), kas gandrīz vienmēr ir aktīvs. Virsotni mēs sasniedzām, kad jau bija satumsis, un skatījāmies, kā no krātera šaujas lava. Tālāk sekoja tikpat spilgti atmiņā iespiedies
naksnīgs kāpiens lejā pa melnām, pelniem klātām nogāzēm, kas iedvesmoja stāstu par Pirras kāpienu.
* * *
Gribu pateikties daudziem tik daudziem, ka nespēju nosaukt visus vārdā, kas man palīdzēja izpētīt Milu, Sifnu, Vulkāno un Stromboli. Esmu arī ārkārtīgi pateicīga par palīdzību Londonas Universitātes koledžas Arheoloģijas institūta Egejas arheoloģijas profesoram Todam Vaitlovam. Viņš ļoti dāsni veltīja man laiku, atbildot uz jautājumiem par Egejas aizvēsturi, kā arī sniedza nenovērtējamus padomus par vietām, kuras Milā un Sifnā jāapmeklē, un par to, ko es tur varētu ieraudzīt. Viņš man arī atļāva pieskarties daudziem Mikēnu un Mīnoja kultūras artefaktiem (ar cimdiem, protams!) no institūta kolekcijas. Turot rokā nelielu māla vērsi no bronzas laikmeta, kurš savulaik varbūt bijis kāda ziedojums, un redzot kāda otas triepienus un pirkstu nospiedumus, es jutos ļoti tuvu šiem senajiem cilvēkiem.
Visbeidzot es, kā jau allaž, gribu pateikties savam brīnišķīgajam, nenogurdināmajam aģentam Pīteram Koksam par viņa atdevi un atbalstu, kā arī savai izcili talantīgajai redaktorei Elvai Mūdijai par nebeidzamo entuziasmu un nešaubīgo atbalstu stāstam par Hīlasu un Pirru.
Mišela Peivere, 2013. gadā
ATKLĀJIET VAIRĀK PAR. “DIEVU UN KAROTĀJU” BRĪNUMAINO PASAULI
Jūs varat nokāpt īstās bronzas laikmeta raktuvēs, lai uzzinātu, kādas tās bija.
Apvienotajā Karalistē atrodas Ziemeļeiropas lielākās bronzas laikmeta raktuves Greitormas raktuves Velsā, netālu no Lendudno.
Jūs varat nokāpt lejā un paši paskatīties, cik šauri bija to tuneļi. Dažas ejas ir tik šauras, ka tiek uzskatīts tās varēja izmantot tikai piecgadīgi bērni. Sīkāk skatiet: www.greatormemines.co.uk
Vēl jūs varat paskatīties, kā zaļo akmeni (vara rūdu) izrok un kausē tā, kā cilvēki noteikti darīja senos laikos (vēl mazliet senāk nekā Hīlasa laikā). Šie strādnieki darbojas kādās raktuvēs Jordānijā; varš atrodas tuvu zemes virsmai iztēlojieties, kā būtu skaldīt šādas klintis pazemē: www.youtube.com/watch7v=_OrBw4L490Y j
Ko darīt zemestrīces laikā
Ja atrodies telpās
• Nestāvi pie logiem un slēpies zem ēdamgalda, rakstāmgalda vai durvju ailā.
• NEKAD nekāp liftā!
Ja atrodies ārā
• Izvairies no visa, kas varētu tevi saspiest, kokiem, ēkām un klintīm.
• Ja atrodies pakalnā, dodies uz virsotni tur būs drošāk nekā uz nogāzes, jo tā var nogrūt.
Izmēģini augu dziedniecības līdzekļus kā Hīlass
• No sīpoliem sanāk labas antibakteriālas kompreses grieztām brūcēm taču tās kož!
• Saudzīgākas ir kompreses no rozmarīna un timiāna.
• Svaiga ķiploka košļāšana var profilaktiski palīdzēt pret pumpām, tomēr pēc tam būs jātīra zobi, lai novērstu sliktu elpu.
• Lai apturētu asiņošanu, uzliec uz brūces zirnekļa tīmekļus (vislabāk bez zirnekļa).
• Laimu ziedu tēja labi palīdz pret saaukstēšanos (ārstēt to neizārstēs, taču uzlabos pašsajūtu).
• Lai aizbaidītu kukaiņus, ierīvē ādu ar samīcītiem pelašķiem.
• Kukaiņu atvairīšanai noder arī vasaras jānīši (ierīvējies ar tiem, bet neēd): tu gan odīsi pēc kaķiem, toties nedabūsi blusas. (Ko gan domās tavs kaķis?)
• Kumelīšu tēja ir nomierinoša. Pamēģini to iedzert vakarā pirms eksāmena, lai labi izgulētos.
• Pieneņu lapas mazinot drudzi, taču arī rada vajadzību bieži apmeklēt tualeti. (Tāpēc franciski tās sauc par pis-en-lit, kas nozīmē “pieslapināt gultu”.)
Piezīme: ja tev mājās nav šo augu krājumu, vajadzēs kādu grāmatu par savvaļas augiem, lai būtu drošs, ka salasi pareizos. Nevāc augus taku malās, jo uz tiem mēdz čurāt lapsas un suņi, un pirms lietošanas augus vienmēr nomazgā.
JAUTĀJUMI mišelai peiverei
Vai dzīvnieki tiešām spēj noteikt zemestrīces vai vulkāna izvirduma tuvošanos?
Daudzi pierādījumi liecina, ka dzīvnieki jūtas satraukti vai dīvaini uzvedas vairākas dienas vai pat nedēļas pirms zemestrīces vai vulkāna izvirduma. Bet, protams, viņi diez vai zina, kas notiks viņi tikai jūtas nemierīgi.
Dažas pazīmes ir šādas: bites pamet stropus, putni nedodas pie miera kā vienmēr vai neierastā laikā laidelējas apkārt, liellopi kļūst nemierīgi, suņi uztraucas un gaudo. Nu jau diezgan zināms ir kāds notikums Itālijā 2009. gadā, kur piecas dienas pirms spēcīgas zemestrīces krupji pameta savu dīķi.
Dabas kataklizmu tuvošanās ietekmē ne tikai dzīvniekus. Ir pierādīts, ka migrēnas lēkmes pirms vulkāna izvirduma kļūst spēcīgākas. Tā notiek ar Kreonu.
Kā ir būt Postažai?
Visiem lauvām, arī Postažai, ir acis, ar kurām var lieliski novērtēt attālumu, tas nozīmē, ka viņi zina, kurā brīdī mesties virsū ātri skrienošam medījumam. Turklāt Postaža naktī redz tikpat labi kā dienā. Uzskata, ka viņa
naktī redz septiņreiz labāk nekā Hīlass. Tas noderēs, kad viņa būs lielāka, jo parasti viņa medīs tumsā.
Postažas dzirde ir visai līdzīga Hīlasa dzirdei, bet, tā kā viņa spēj grozīt ausis, Postaža labāk nekā Hīlass spēj noteikt, no kurienes nāk skaņa.
Oža ir ļoti nozīmīga visiem lauvām; tā nepieciešama, lai saostu medījumu, iezīmētu teritoriju un sazinātos ar citiem lauvām. Postažai sejā ir smaržas dziedzeri, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņai patīk berzēt pieri un vaigus pret Hīlasu lauvene iezīmē viņu. Otrs iemesls ir šāds: viņai, tāpat kā visiem lauvām, ārkārtīgi nozīmīga sajūta ir tauste. Berzēdamās pret zēnu, Postaža izturas pret Hīlasu kā mīļu bara locekli.
Vai Hīlass un Telamons pēc visa notikušā vēl kādreiz spēs būt draugi?
No vienas puses, šķiet, ka ne. Telamons taču ir viens no Vārnām, kas grib Hīlasu noķert! Taču, no otras puses, Hīlass un Telamons četrus gadus bija labākie draugi, un Telamons nav vainīgs, ka ir piedzimis kā Vārna, bet Hīlass nav vainīgs, ka piedzima kā ārpusnieks. Iedomājieties, ja tie būtu jūs…
Par trešo grāmatu es jums varu pateikt to, ka tās darbība risināsies Keftiu, kuru pēc Talakrejas uzsprāgšanas ir piemeklējis posts un kur Hīlasam un Pirrai būs jācīnās par izdzīvošanu tik smagi kā vēl nekad…
Mišela Peivere ir dzimusi 1960. gadā Malāvijā un trīs gadu vecumā pārcēlusies uz Angliju. Oksfordā apguvusi bioķīmiju, viņa kļuva par partneri kādā Sitijas juristu uzņēmumā, taču atteicās no tā, lai nodotos tikai rakstīšanai. Lai izpētītu darbības vidi saviem stāstiem par dzīvniekiem un seno pagātni, viņa ir devusies ceļojumos uz Arktiku, Vidusjūru un Ēģipti, peldējusi kopā ar delfīniem un zobenvaļiem, satikusi lāčus, mežakuiļus un vilkus. Viņa ir pasaulslavenās bestselleru sērijas “Tumšās senatnes stāsti” autore; pēdējā šīs sērijas grāmata 2010. gadā ieguva Guardian Bērnu literatūras balvu.