Beidzot pienāca mazās lauvas kārta. Viņa alkaini laka gardās, lipīgās asinis; tad vecā lauvene ar zobiem izplēsa gabalu spalvainās buka ādas, un mazulīte metās virsū sānam. Gaļa bija sīksta, tāpēc viņa drīz vien padevās un
iekārtojās mātei pie sāna, lai pazīstu. Pienu bija vieglāk dabūt, un tā nekad netrūka.
Kad viņa beidza zīst, apkārt riņķoja klijāni, tāpēc lauvenīte turējās kopā ar pieaugušajiem, kur bija droši. Viņa spēlēja medības ar vecās lauvenes astes pušķīti, kuru tā paklausīgi vēcināja šurpu turpu. Tad māte klusu ņurdot viņu pasauca, un mazulīte aizcilpoja, lai tā varētu kārtīgi izlaizīt viņas spalvu.
Mazulītei vairāk par visu patika, kā māte kopj viņas kažoku. Viņai ļoti patika siltā, pēc mātes smaržojošā elpa un lielā, stiprā mēle, kas notrauca no kažoka asus smilšu graudus un visādus kņudošus radījumus. Visvairāk viņai patika tas, ka tādos brīžos māte piederēja viņai vienai.
Mazās lauvas māte bija visspēcīgākā lauva visā pasaulē un tik veikla medniece, ka itin viegli sagādāja gana ēdamā visam baram. Lielās, modrās acis Gaismā laistījās zeltainas, bet Tumsā sudrabainas. Ar vienu ķepas vēzienu viņa varēja nogalināt buku vai pabakstīt izsalkušu lauvēnu, lai zīž.
Kad mazgāšanās bija galā, mazulīte saritinājās mātei starp priekšķepām. Vēders bija pilns, un kažoks gluds un spodrs.
Viss (izņemot klijānus) pastāvēja tikai tāpēc, lai lauvenīti iepriecinātu un pasargātu. Dīķītis aicināt aicināja paspēlēties, vardes un ķirzakas to vien gaidīja, kad tās pamedīs, bet krūmi auga, lai tajos paslēptos. Māte un vecā lauvene dzīvoja, lai dotu pienu un gaļu, mazgātu mazulīti un ar zobiem izvilktu no viņas pēdu spilventiņiem ērkšķus. Tēva pienākums bija viņu sargāt no visa ļaunā.
Nekādi divkājaini neradījumi ar pludurīgām ādas ļerpatām nemūžam netiks viņai klāt.
Tumsa kļuva par Gaismu, un Dižais Lauva augšā mainīja krāsu. Viņš, tāpat kā visi lauvas, Tumsā laistījās sudrabots, bet, kad atausa Gaisma, vērtās zeltains. Nu viņa krēpes liesmoja tik spoži, ka acis sāpēja skatoties.
Lauvenītei patika Gaisma, kad viss bars snauduļoja kopā, taču šoreiz kaut kā nenāca miegs. Vēderā kaut kas kņudēja, it kā viņa būtu saēdusies skudras.
Piepeši māte pietrūkās kājās un nosprauslājās, jaušot briesmas. Arī vecā lauvene pieslējās, un abas spriegi lūkojās vējā.
Mazulīte raizīgi glaudās abām pie kājām. Pieaugušās lauvenes nelikās par viņu ne zinis.
Tālumā ierēcās tēvs. Rēciens aprāvās. Parasti viņš rēca daudz ilgāk.
Grr-ffl noņurdējās māte. Abas ar veco lauveni apcirtās un metās skriet; mazulīte joņoja abām pakaļ. Tās nebija medības. No mātes dvesa baiļu smārds.
Ar pūlēm turēdamās līdzi, lauvenīte sekoja melnajiem astu pušķīšiem garajā zālē un tad iekšā ērkšķainajā biežņā kalna pakājē.
Tālu aiz muguras viņa izdzirda rejas. Plēsonīgie suņi bija izkārpījušies no viņas murga un nu dzinās viņām pakaļ.
Tad viņa izdzirda savādas gaudas. Nē, ak nē arī šaušalīgie, divkājainie neradījumi ar pludurīgajām ļerpatām mina viņai uz papēžiem… un nu viņa atcerējās, ka šie neradījumi ir cilvēki.
Līdz šim viņa vēl nekad nebija baidījusies no cilvēkiem. Tie bija tikai nīkulīgas, biklas radības, kas dažreiz
uzdrīkstējās ienākt lauvu teritorijā un atstāja viņiem pa kādai kazai.
Bet šie cilvēki bija citādi. Māte no tiem baidījās.
* * *
Māte un vecā lauvene nepagurušas joņoja uz priekšu, un mazulīte pa galvu pa kaklu centās tikt līdzi.
Šī Kalna daļa bija viņu teritorijas sirds, un lauvenīte to pazina kā plankumus uz savām ķepām. Viņa zināja, kur ir melnās nogāzes un kur zeme ņurd un svilina. Viņa zināja, kur ir murdošo dubļu lāmas un kur augstāk paveras šņācošās plaisas, kurās mitinās uguns gari. Tur taču viņas noteikti būs drošībā?
Skrienot augstāk Kalnā, mazulīte pameta skatienu atpakaļ. Tālu lejā viņa saskatīja milzīgus, niknus suņus un cilvēkus ar garām, melnām krēpēm un plandošu ādu. Priekšķepās cilvēki vicināja spīdīgus nagus un tie uzbruka viņas tēvam.
Kāds suns uzklupa viņam, un tēvs atņirdza ilkņus, cirta ar nagiem, un suns aizlidoja pa gaisu un ietriecās klintī. Bet nu jau arī citi suņi klakstināja zobus turpat uz papēžiem, un tuvojās arī cilvēki. Kā tas varēja būt? Lauvas nebija medījums. Nekas nebija tā, kā vajag.
Māte izdvesa uzstājīgu ņurdienu gaidi! -, un abas ar veco lauveni metās atpakaļ lejup pa nogāzi tēvam palīgā.
Mazulīte paklausīgi paslēpās dadžu pudurī un sarāvās pavisam maziņa un nekustīga tieši tā, kā viņai bija mācīts.
Beidzot māte pārnāca un uzrūca, lai meita viņai seko. Lauvenīte ar šausmām pamanīja, ka māte elso un velk vienu pakaļkāju un viņas vēders tumst asinīs. Tās nebija no medījuma. Tās bija viņas pašas asinis.
Abas ilgi skrēja un nokļuva tādā meža daļā, ko mazulīte nepazina.
Kur palika vecā lauvene?
Un kur bija tēvs?
* * *
Kad mazulīte pamodās, atkal bija iestājusies Tumsa. Pēdu spilventiņi sāpēja, un viņa jutās izsalkusi.
Virs galvas no kādas priedes uz viņu lūkojās pūce; tad tā izplēta spārnus un aizlaidās.
Šo vietu mazā lauva nepazina. Koks smaržoja pēc tēva, bet bija iezīmēts sen: viņš te jau labu laiku nebija bijis.
Ne tēvu, ne veco lauveni nekur nemanīja, bet dažus lēcienus tālāk krūmos gulēja viņas māte. Mazulīte izdvesa pateicīgu ņaudienu un piekliboja mātei klāt pazīst.
Lauvenīte izbīlī atrāvās. Mātes pups bija auksts, un no tā nenāca piens.
Mazā piesardzīgi piezagās tuvāk un ar ķepu pabikstīja mātes degunu.
Māte nepamodās. Viņas acis bija vaļā un lūkojās tumsā, bet nelaistījās sudrabainas, kā tam Tumsā vajadzētu būt. Acis bija nespodras un tās neredzēja mazulīti.
Bailēs ņaudēdama, lauvenīte iespraucās zem mātes ķepas un mēģināja viņu piespiest pakustēties.
Nekas nesanāca. Lielās, modrās acis tikai blenza tukšumā.
Mazulīte ar priekšķepām drudžaini pļaukāja mātes seju. Viņa ar degunu bikstīja mātes sānu un laizīja lielo, maigo purnu. Lūdzu, lūdzu, lūdzu!
Nekā. Lauvene, kas gulēja, izstiepusies krūmos, izskatījās kā mazulītes māte un smaržoja tāpat kā viņa, taču viņā vairs nebija siltuma un nebija pēc gaļas smaržojošās elpas viņā vairs nebija nekā no mātes.
Mazulīte paslēja gaisā purnu un iekaucās. Atgriezies, atgriezies!
Klusumā kaucieni izklausījās skaļi un šaušalīgi vientuļi.
Mazā lauva trīcēdama palīda zem ērkšķaina krūma.
Varbūt, ja viņa būs pavisam klusina un gaidīs kā laba mazulīte, māte pamodīsies.
5
Dažreiz Pirrai likās, ka māte nekad neguļ.
Kad virspriesteriene nenodarbojās ar upurēšanu vai netikās ar saviem priesteriem, viņa ieklausījās Dievietes balsi; lampa viņas istabās allaž dega kā visuredzoša acs.
Ja gribēji aizbēgt, bija jādomā ātri un jāizmanto izdevības. To Pirra zināja. Bet nu šķita, ka nekas neiet tā, kā vajadzētu.
Pie mūra vajadzēja karāties virvju kāpnēm. Vēl vakar tās tur bija Pirra redzēja, kā vergs pārkāpj tur pāri, lai salabotu Dievietes Nama ārējo fasādi. Bet šodien tai vietā bija tikai kāda vārna un trīsdesmit olektis augsts mūris.
No Dižpagalma viņa juta vēdījam tālīnu kadiķu dūmu un ceptas zobenzivs smaržu, tad izdzirda pūļa rēkoņu tullt bija jāsākas buļļu lēkšanai. Vārna ar izbiedētu ķērcienu aizlaidās, un Pirra paslēpās aiz raga vienam no milzīgajiem kaļķakmens buļļiem, kas padarīja mūra izskatu diženu.