Nakti bija lijis, un rags šķita gluži slidens un auksts. Pirra sarauca uzacis un apsvēra savu nākamo gājienu. Sāka izskatīties, ka viņa ir pieļāvusi kļūdu.
Bet viss taču bija sācies tik labi. Viņa spraucās cauri pūlim uz Dižpagalmu, kad viņu piepeši nošķīra no vergiem. Meitene izmantoja izdevību un metās bēgt.
Noliktavā bija ēnains un tukšs; tā atradās tālu no svinību vietas, un gaiss bija pievildzis ar izgarojumiem no vīna krūkām krietna vīra augumā. Pirra uzrāpās augšā pa tādu krūku, izlīda pa lūku un uzrāpās uz jumta. Tas bija no žilbinoši balti nobalsināta māla, un turpat blakus pletās vēl citi jumti: vesela mirdzoša svētnīcu, virtuvju, istabu, kalvju un amatnieku darbnīcu nogāze. Pirras plašais akmens cietums.
Meitene salīkusi skriešus devās šķērsām pāri jumtiem, līdz sasniedza rietumu malu. Starp viņu un ārējo mūri bija sprauga neapjumta eja. Pirra pārlēca tai pāri, ar būkšķi piezemējās uz mūra un satvēra akmens buļļa ragu.
Tai brīdī viņa apķērās, ka kāpņu vairs nav.
Ko nu? Aiz muguras gaidīja nejauks kritiens ejā, bet priekšā tas pats trīsdesmit olekšu augstais mūris un akmeņaina krauja, kas laidās lejup līdz ciemam, kur no saulē kaltētiem ķieģeļiem celtas mājas kņūpus slējās pret lielo Māju kā teļi, kas spiežas pie govs sāna. Vēl tālāk vilināja brīvība.
Svinību dēļ ciemā neviena nebija; klintīs lēkāja tikai kāda žagata. Nevainojami. Bet kā lai tiek lejā, ja nav kāpņu?
Pirra ar vienu roku cieši aptvēra buļļa ragu un pārliecās pāri mūra malai. Turpat, nedaudz zemāk sienā viņa pamanīja logu. Ja paliektos mazliet tālāk, varbūt…
Pazīstama balss sauca viņas vārdu.
Meitene pameta skatienu pāri plecam.
Viņas vergs Jūzerrefs stāvēja ejā, sastindzis šausmās.
- Pirra, ko tu dari?
Pirra sirdīgi ar zīmēm parādīja, lai vergs klusē, un aizgriezusies turpināja plānot bēgšanu.
Žagata, kas pinnīt tupēja klintīs, bija aizlidojusi. Tās vietā bija kāda sieva ar pinkainiem, brūniem matiem un spoži baltu šķipsnu pie vieniem deniņiem. Viņai mugurā bija skrandaina, putekļaina tunika, un viņa bargi vērās augšup uz Pirru.
Meitene atsprāga atpakaļ, paslīdēja un piepeši palika karājamies virs ejas, ieķērusies buļļa ragā. Sandalēs tērptās kājas mēģināja atrast kādu atbalstu, bet sienas pulētais ģipsis bija nežēlīgi gluds.
- Turies! Jūzerrefs iebrēcās. Esmu tieši zem tevis, laidies vaļā, es tevi noķeršu!
Pirra visiem spēkiem pūlējās tikt atpakaļ uz mūra, bet nespēja.
- Pirra! Laid vaļā!
Meitene sakoda zobus.
Un atlaida rokas.
* * *
- Tas reizi par visām reizēm ir jāizbeidz\ Jūzerrefs šņāca, vezdams Pirru atpakaļ uz viņas istabām. Iedomājies, kādas nepatikšanas izceltos, ja par to uzzinātu Diženā?
- Nepatikšanas? Pirra cirta pretī. Vai tad varētu būt vēl ļaunāk? Pēc trim dienām viņa mani sūtīs uz pasaules malu precēties ar svešinieku!
- Tavs pienākums ir…
- Pienākums! Pirra ierēcās.
Viņi ienāca meitenes istabā, un Pirra sparīgi iesēdās gultā un sāka sirdīgi knibināt pārklāju. Tas bija no smalkas, sarkanas vilnas ar izšūtām zilām bezdelīgām un oda pēc lampas dūmiem un gūsta.
-Jā, pienākums, Jūzerrefs neatlaidās. Tava māte ir virspriesteriene Jasasara. Viss, ko viņa dara, ir…
- …tikai Keftiu labā, jā, zinu. Pagājušajā gadā viņa mēģināja mani iztirgot par kravu vara. Šogad vajadzīga alva. Un tas viss tikai Keftiu dēļ. Pirrai bija gandrīz trīspadsmit gadu, un viņa visu mūžu bija pavadījusi ieslodzīta Dievietes Namā. Pēc trim dienām viņu sūtīs pāri Jūrai un atkal iesprostos šoreiz svešinieka cietoksnī līdz pat viņas mūža galam.
Jūzerrefs pārskaities soļoja šurpu turpu. Šie absurdie bēgšanas mēģinājumi! Vienreiz tu piekukuļo ūdens nesēju. Citreiz paslēpies tukšā olīvu krūkā. Tad vēl pieķeries siksnām zem ratieml
Pirra nevaldāmi apstrādāja nākamo izšūto bezdelīgu. No Jūzerrefa mutes tas viss izklausījās tik bērnišķīgi; un viņš vēl pat nebija pieminējis Pirras gatavošanos izdzīvošanai savvaļā. Kā viņa tīņājās gar virtuvēm, lai iemācītos ķidāt zivis. Kā cilāja augšā lejā savu lielo alabastra lampu, lai pieņemtos spēkā. Kā basām kājām bradāja pa austeru čaulu kaudzi, lai norūdītu pēdas. Viņa pat bija piekukuļojusi kādu sargu, lai iemāca viņai apieties ar zirgiem…
Kam tas viss?
Vienīgā veiksme bija tas gadījums, kad izdevās nepieļaut, lai māte viņu izprecina kādam maķedoniešu virsaitim. Pirra viņa sūtni bija uzņēmusi, nosmērējusies ar ēzeļu mēsliem, ar ķertu smīnu sejā un izkrāsojusi ar hennu rētu savā sejā. Māte bija sodījusi meitu, visu ziemu aizliedzot kurināt viņas istabā uguni un, vēl ļaunāk, piespriežot divdesmit pletnes cirtienus Jūzerrefam.
- Kāpēc tu nevari samierināties ar savu likteni? Jūzerrefs sauca. Kāpēc tu nevari būt mierā ar to, kas tev ir?
Pirra palūkojās apkārt, un jau pazīstamā panika aizsita meitenei elpu. Ciedra sijas šķita spiežam, un no visām pusēm virsū mācās bezlogu sienas. Zaļā akmens grīda bija salta kā kaps, un druknās kolonnas pie durvīm izskatījās kā stalti sargi.
- Nekas nav pa īstam, viņa nomurmināja.
Vergs noplātīja rokas. Ko tas vēl nozīmē?
- Šī lilija manos matos nav zieds, tā ir tikai gabals kalta zelta. Astoņkājis uz tās krūkas ir no māla. Delfīni uz sienas ir tikai izkrāsots apmetums. Tie pat nelīdzinās īstiem delfīniem, mākslinieks ir galīgi nepareizi uzzīmējis degunus, un nu tie izskatās pēc pīlēm. Varu derēt, ka viņš vispār nekad nav redzējis īstus delfīnus. Varu derēt, ka viņš nekad… Meitene aprāvās.
Varu derēt, ka viņš ne reizes nav glāstījis delfīna sānu, viņa domāja. Vai turējies delfīnam pie spuras un ļāvis tam aiznest sevi tālu jūrā, kamēr Hīlass stāv seklumā un…
Iedomājoties par Hīlasu, Pirra sajutās vēl nelāgāk. Pērnvasar viņa uz dažām dienām bija aizbēgusi no Keftiu, un Hīlass bija viņas draugs. Nu labi kaut kas līdzīgs draugam, kaut arī viņi bieži ķildojās. Bija brīži, kad Pirra bija izsalkusi un pārbijusies līdz nāvei tomēr viņa bija brīva.
- Tu domā par to barbaru, Jūzerrefs pārmetoši bilda.
- Viņu sauc Hīlass! Pirra noskaldīja.
- Kazu gans. Vergs noskurinājās. Viņš, tāpat kā visi ēģiptieši, uzskatīja kazas par netīriem radījumiem. Vai tāpēc tu nekad nenēsā to lauvas nagu, ko es tev iedevu?
- Viņš man iedeva piekūna spalvu, tāpēc nagu es pataupīšu viņam tā būs tikai godīgi.
- Bet tu viņu vairs nekad neredzēsi…
- To tu nezini…
- …un to nagu es sameklēju tev lai tu būtu drošībā.
- Es negribu būt drošībā! Pirra iebļāvās.
- Nu tad nākamreiz, kad tu izdomāsi karāties pie jumta, es tevi neķeršu, un tu varēsi salauzt kājas!
Pirra paķēra savu spilvenu un nikni apgūlās uz sāna.
Iestājās dusmu pilns klusums.
Jūzerrefs sakrustotām kājām apsēdās uz grīdas blakus vīraka trauciņam un sakārtoja savu gurnautu uz ceļiem. Ēģiptietis sarauktu pieri iztaisnoja auduma krokas, novietoja savu amuletu ar aci tieši krūšu vidū un ar plaukstu nobraucīja gludi skūto, brūno pakausi. Jauneklim drebēja pirksti. Viņam riebās zaudēt savaldīšanos. Viņš apgalvoja, ka tā esot maat zaimošana; maat bija viņa dievu iedibinātā kārtība.
Pirra zem spilvena sameklēja mazo koka kaķīti, ko Jūzerrefs viņai bija izgriezis, kad Pirrai bija astoņi gadi. Tas bija dzeltens ar melniem plankumiem pats Jūzerrefs to dēvēja par “leopardu” un, pavelkot saitīti pie vēdera, varēja atvērt un aizvērt tā rīkli. Nu jau meitene bija tam par lielu, bet viņai kaķītis tik ļoti patika, ka toreiz, kad māte pirms trim vasarām pavēlēja aizvākt visas rotaļlietas, viņa to paslēpa iedobē zem drēbju lādes.