- Viss būtu daudz vienkāršāk, Jūzerrefs klusi ieminējās, -ja tu vienkārši samierinātos ar savu likteni.
- Tā kā tu? Reiz tu man sacīji, ka dzīve ārpus Ēģiptes esot tikai pusdzīve.
Puisis nopūtās. Labāk būt pusdzīvam nekā mirušam. Vēlreiz tava māte tev nepiedos. Tu to zini.
Izskatīgā seja šķita barga, tomēr viņš ielika vīraka trauciņā savu īpašo maisījumu no īrisa, terpentīnkoka sveķiem un čūskas ādas. Viņš sacīja, ka tas palīdzot aizmirst bēdas tāpat, kā čūska met ādu.
Pirrai sūrstēja acis. Jūzerrefs viņai bija drīzāk kā vecākais brālis, nevis vergs, un tomēr viņi mūžam paliks šķirti. Viņam tik ļoti pietrūka Ēģiptes, ka viņš skumjās skuva galvu, un vairāk par visu viņš baidījās no tā, ka nomirs svešā zemē, jo tad pēcnāves dzīvē nesatiks savus vecākus un brāli. Tomēr viņš ne reizes nebija mēģinājis bēgt. Viņa dievi bija izlēmuši, ka Jūzerrefam jābūt vergam Keftiu, un viņš pakļāvās dievu gribai.
Istabu pievēdīja vīraka tvanīgais aromāts. Jūzerrefa acis sastapa Pirras skatienu, un viņš pasmaidīja. Arzavā es būšu kopā ar tevi, viņš sacīja. Es par tevi parūpēšos. Es vienmēr rūpējos par tevi. Runājot viņš sažņaudza saujā savu amuletu ar aci. Pirra zināja, ka tā viņš izsaka zvērestu.
- Zinu, viņa noteica.
Bet viņa nepateica Jūzerrefam, ka arī pati ir kaut ko apzvērējusi.
Viņa bija nosolījusies neļaut sevi aizvest uz Arzavu. Viņa aizbēgs, lai ko tas arī maksātu.
6
Kad Pirra pamodās, bija vēl tumšs.
Lampa pie gultas izplatīja dūmakainu gaismu un viegli uzvēdīja jasmīna smaržu. Jumtā rušinājās peles, un viņa dzirdēja attālus steļļu atsvaru klikstus.
Saritinājusies uz sāna, meitene cieši sažņaudza ķirzakādas maciņu ar piekūna spalvu un lauvas nagu iekšā. Viņa prātoja, ko gan tagad dara Hīlass tālu ziemeļos, aizjūrā. Varbūt viņš bija atradis māsu. Pat ja tā nebūtu, viņš vismaz bija brīvs.
- Kundze? Caur durvju priekškaru pabāza galvu Sīlea.
- Ej prom, Pirra noburkšķēja. Es guļu.
- Blēņas! Sīlea iesteidzās istabā ar klēpi drēbju rokās. Celies nu! Mēs gribam, lai tu uz mielastu izskatītos tik labi, cik vien iespējams.
Pirra nepatikā pablenza uz savu galveno verdzeni. Sīlea saņēma rīkojumus no virspriesterienes, turklāt arī spiegoja tās labā.
Cita meitene ienesa paplāti ar valriekstu maizītēm un miežu pienu, kā arī plēksnīti vīraka, ko Pirrai sakošļāt, lai iztīrītu zobus. Trešā meitene izsukāja viņas tumšos matus un savija tos pīnēs, bet Sīlea tikmēr viņu ar visai asām kustībām saģērba. Smalkas, safrāndzeltenas vilnas
krekls, zils, lidojošām zivīm izšūts virstērps ar šķēlumiem un cieši pieguloša koši sarkana jaka, kā arī apzeltītas jērādas josta ar pušķīšiem. Uz kājām bija saglabājušies hennas raksti vēl no vakardienas, tāpēc Sīlea tikai atjaunoja punktus uz plaukstām un pieres, ko Pirra vienmēr noberzēja nost.
Sīlea rīkojās ar mazītiņo ziloņkaula irbulīti un durstīja viņai ādu, bet Pirra tikām prātoja, vai verdzene ir izstāstījusi virspriesterienei par meitas neveiksmīgo bēgšanas mēģinājumu vai arī tomēr noklusējusi jo tas viņu pašu parādīja sliktā gaismā. Lai nu kā, jaunās sievietes oma bija nelāga.
Pirra, piepeša impulsa vadīta, paķēra irbulīti un iekrāsoja savu rētu. Tā. Bronzas spogulī bija redzams skarbs, sarkans sirpis, kas pāršķēla vaigu kā vaļēja brūce.
Sīleas tuklā seja dusmās saviebās. Diženajai tas nepatiks.
- Tāds arī ir nolūks, Pirra sausi noteica. Un nemaz neizliecies nikna, tu vienmēr tīksminies, kad man ir nepatikšanas.
- Ak, kundzei Sīlea plati ieplestām acīm rājās.
- Ak, SīJea! mēdījās Pirra.
Bija pienākusi Zilās Zobenzivs svētku septītā diena, un šodien Jasasara Dižpagalmā vadīs dažādus rituālus. Pirra aizsūtīja pārējos pa priekšu, sakot, ka pati nāks kopā ar Jūzerrefu. Sīleai tas nepatika, bet Pirra uzmeta verdzenei tik bargu un ciešu skatienu, ka pat viņai nepietika drosmes nepaklausīt.
Drīz pēc tam, kad verdzenes bija aizgājušas, istabā ienāca Jūzerrefs. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un ar aizdomām nopētīja Pirru. Tu taču netaisies mēģināt nekādus izgājienus, ko?
- Protams, ne, Pirra attrauca, bet domas tikmēr šaudījās kā iesprostoti zvirbuļi. Vēl divas dienas, un viņu sūtīs uz Arzavu bet viņai bija aptrūcies padoma.
Meitene devās nevis uz Dižpagalmu, bet uz Bezdelīgu pagalmu, kur pulcējās vienkāršā tauta.
- Ko tu tur ceri atrast? uzsauca Jūzerrefs.
- Nezinu. Pirra zināja tikai to, ka nespēj aci pret aci satikties ar māti. Nu jau Jasasara noteikti zina neatkarīgi no tā, vai Sīlea viņai izstāstīja vai ne. Virspriesteriene vienmēr zināja.
Šārīta upurēšana bija galā, un Bezdelīgu pagalmā valdīja trokšņaina rosība zemnieki mainīja savas preces un lūdza padomus lētākajiem pareģiem. Oda pēc sviedriem, sezama, putekļiem, medus un asinīm.
Kāda sieva tirgojās ar vīnu no ādas maisa; elkonī viņai bija kaudzīte rupji apstrādātu māla kausiņu. Zvejnieks cepināja astoņkāji uz uguns, kas bija sakurināta no olīvu kauliņiem, un vienlaikus paturēja acīs spaini, kur slidenā ņudzeklī savu kārtu gaidīja vēl citi. Kāds večuks sargāja savus mazos māla vērsīšus no bariņa bērnu, kas, atpletuši mutes, drūzmējās apkārt. Tās nav nekādas rotaļlietas! viņš bārās. Tie ir ziedojumi. Ja nemaksāsiet, nav nekādas gramstīšanās un es pieņemšu tikai mandeles vai sieru.
Trīs goda drānās saposušās zemnieku meičas stāvēja pulciņā un trina mēles. Ieraudzījušas Pirru, skuķes aptaustīja savas krāsotu gliemežvāku krellītes un skaudīgi aplūkoja meitenes zelta kaklarotu un zaļās jašmas lilijas viņas ausīs. Pirra prātoja: nez ko tenkotājas teiktu, ja zinātu, ka viņa apskauž tās? Viņas varēja iziet pa vārtiem, kad tīk.
Piepeši Pirra sajuta, ka uz viņu skatās.
Stūri zem ļodzīgas niedru nojumes sakrustotām kājām zemē sēdēja kāda sieva. Pirra izbijusies sazīmēja to pašu svešinieci, kurai matos bija balta strīpa kā žagatai.
Pirra gandrīz pret savu gribu piegāja svešiniecei klāt. Jūzerrefs sekoja, nosodoši klakšķinādams ar mēli.
Tuvumā sieviete izskatījās tikai pēc kārtējās klaiņojošās pareģes. Saule bija nobrūninājusi viņas ādu tai pašā tumši putekļainajā tonī kā tunika, un sandales galos liecās uz augšu kā nekopta ēzeļa nagi. Viņa bija izkārtojusi dažas vīstošu zālīšu buntes uz zāles pīteņa, bet gribētāju nebija, un viņai, šķiet, tas arī bija vienalga. Uz sejas svītrās krita saules stari un ēna, bija grūti noteikt, vai viņa ir jauna vai veca, un viņas apakšdelmus apvija smalkas, apaļas rētas, kas izskatījās pēc apdegumiem.
Viņa cieši uzlūkoja rētu Pirrai uz vaiga. Kur tu pie tādas tiki? viņa bezkaunīgi pajautāja.
- Kā tu uzdrošinies! iebrēcās Jūzerrefs. Šī ir…
- Būs jau labi, Pirra pārtrauca. Tad uzrunāja svešinieci: Kā tevi sauc?
- Hekabi. Keftiešu valodā svešā runāja ar Pirrai nepazīstamu akcentu. Tava zīme. Kā tu to dabūji?
Pirra samirkšķināja plakstus. Es pati to pagājušajā vasarā izdarīju. Es to iededzināju, lai neļautu mātei mani izprecināt kāda likoniešu virsaiša dēlam.