- Bet kā tu to iededzināji?
- Kāda tam nozīme?
- Ugunij vienmēr ir nozīme, kundze. Jautājums tikai: ko tas nozīmē?
Pirra gluži neviļus sajuta nemieru. Viņa sev mēģināja iegalvot, ka tā taču ir tikai lēta pareģe, kas runā mīklās,
lai izklausītos gudrāka, nekā ir patiesībā; taču šai sievai tāda mēļošana padevās labāk nekā vairumam citu.
Pirra strupi pavaicāja, no kurienes viņa ir.
- No Baltajiem kalniem, tā atsaucās.
Akcentu tas izskaidrotu, bet attieksmi gan ne. Baltie kalni atradās tālu prom, otrā Keftiu galā, un tur mitinājās pavisam maz cilvēku. Tos, kuri atceļoja līdz Dievietes Namam, pārņēma bijība un pazemība. Šī sieviete nejuta ne vienu, ne otru.
- Ko tu te dari? Pirra jautāja.
- Ciemojos pie brālēna.
- Un kas viņš ir?
- Zīmogu meistars.
Pirra apslēpa satraukumu. Zīmogu meistara darbnīca bija iebūvēta rietumu mūrī, un viņa to jau bija apsvērusi kā iespējamo bēgšanas ceļu, taču šie amatnieki bija pazīstami ar savu nesabiedriskumu, un viņai nekad nebija izdevies iegūt to uzticību. Tā būtu viņas iespēja.
- Nu, un ko tad bagātā jaunkundze gribētu no Hekabi? svešiniece sarosījās. Vai nolasīt dūmus? Vai arī ar Hekabi redzīgo akmeni paklausīties garu runās?
- Es neko negribu, Pirra atgaiņājās.
- Nē, gribi gan. Vakar es tevi redzēju uz jumta. Sievietes brūnās acis spīguļoja tik spoži, ka radīja nemieru.
- Redzīgais akmens, jā… Viņa pamāja ar galvu, it kā Pirra būtu izvēlējusies.
Jūzerrefs pieskārās Pirras plecam. Ko tu dari? viņš pajautāja akejiski, lai sieviete nesaprastu. Diženajai nepatiks, ka tu pinies ar vienkāršu pareģi…
- Tieši tāpēc! Pirra atcirta arī akejiski.
Pa to laiku apkārt bija sapulcējies bariņš zemnieku, kas gribēja noskatīties notiekošajā, un visi gaidās saviļņojās, kad sieviete nolika sev priekšā apaļu, seklu šķīvi no melna, pulēta akmens. Pirra jutās pārsteigta. Akmens bija obsidiāns tas Keftiu bija retums, un parasti klaiņojošiem pareģiem nekā tāda nebija.
Vispirms sieviete piepildīja šķīvi ar ūdeni no taukaina ādas maisa. Tad viņa no kazādas somas izķeksēja koši dzeltenu kunkulīti apmēram rieksta lielumā. To viņa sadrupināja pirkstos un iesmērēja ar dzelteno pulveri plaukstas. Lauvu akmens, viņa nomurmināja.
Sērs, Pirra nodomāja. Reiz viņa tādu bija redzējusi kāda priestera zāļu somā. To izmantoja ļaunu garu un blusu atvairīšanai.
Sieviete sāka šūpoties un kaut ko klusi skandēt un, izņēmusi no somas trīs grubuļainus, pelēkus oļus, iemeta tos ūdenī. Tie nevis nogrima, bet palika šūpojamies uz ūdens virsmas.
Zemnieki skaļi ierāva elpu. Tie peld! Kādas viņai spējas viņa prot likt akmeņiem peldēt!
Pirra sakrustoja rokas, it nemaz nejuzdamās iespaidota.
Svešā izmakšķerēja no somas vēl vienu akmeni. Tas bija apaļš un plakans, no balta marmora un ar caurumu vidū. Tas ir mans redzīgais akmens, viņa ar viltīgu smaidu paziņoja. To man iedeva gari.
Pielikusi akmeni pie acs, pareģe pa caurumu lūrēja uz peldošajiem akmeņiem. A… tie dara tā, kā liek gari…
- Pirra, bilda Jūzerrefs, tu tiešām nevari…
- Varu gan! meitene atcirta. Tad padzina zemniekus: Prom, tiš! Man jārunā ar pareģi zem četrām
acīm. Tu ari aizej, Jūzerref. Paej tā, lai nevarētu noklausīties.
Zemnieki kurnēdami izdarīja, kā likts, bet Jūzerrefs palika, kur bijis. Ko tu esi izdomājusi?
- Neko, Pirra meloja. Un tagad dari, kā es lieku. Tā ir pavēle.
Vergs nekustēja ne no vietas.
- Jūzerref! Es runāju nopietni.
Viņi cieši uzlūkoja viens otru. Jauneklis iespieda rokas sānos un pakratīja galvu. Tad viņš apspieda nopūtu un pagāja malā.
Kad visi jau bija krietnā gabalā, sieviete vēlreiz pielika pie acs redzīgo akmeni un aplūkoja peldošos akmeņus. Trīs apvienosies, viņa murmināja. Jā. Tā man saka mans redzīgais akmens.
- Kas par trīs? Pirra ledaini pajautāja. Kad? Kur?
- To gari nesaka.
Pirra nometās ceļos un pieliecās svešiniecei tuvāk. Viņa sajuta no tās vēdījošo putekļu un savvaļas timiāna smārdu. Viņa iečukstēja pareģei ausī: Palīdzi man aizbēgt, un es tev iedošu tik daudz zelta, ka pietiks visam mūžam.
Svešā sieva ielūkojās meitenei acīs un lēni papurināja galvu.
Pirra aplaizīja lūpas. Nu tad izdari to tāpēc, ka es tā lūdzu. Esmu izmisusi.
Sieviete vēlreiz papurināja galvu.
- Tev tas būtu pavisam vieglū Pirra dvesa. Tu esi zīmogu meistara radiniece, zeltu tu varētu sadalīt ar viņu; viņš man varētu palīdzēt tikt ārā pa savu darbnīcu, tad lejā pa mūri…
- Nē, sieviete liedzās.
Pirra sažņaudza rokas dūrēs.
Divdesmit soļus tālāk uz savu pavēlnieci nosodoši lūkojās Jūzerrefs. Meitene pieliecās vēl tuvāk pareģei.
- Tādā gadījumā kā būtu, ja es sacītu tā, viņa šņāca.
- Tu esi viltvārde. Tie akmeņi peld tāpēc, ka tas ir pumeks. Zemnieki to nezina, bet es gan. Un to “redzīgo akmeni” tu uztaisīji pati, es pamanīju kalta atstātās švīkas. Viņa pieklusa, ļaujot saviem vārdiem sasniegt mērķi. Tad vēl piemetināja: Mana māte, virspriesteriene Jasasara, ir barga pret viltvāržiem.
Svešiniece atsprāga atpakaļ. Viņas skatiens nocietinājās. Tu mānies! viņa izspļāva. Ja tas būtu tiesa, viņai būtu jāsoda puse šejienes zintnieču. Taču zem bravūrīgās maskas viņa bija nobālējusi.
Pirra atļāvās viegli pasmaidīt. Vai gribi riskēt?
7
Pusnaktī zīmogu meistara darbnīcā, bija sacījusi svešiniece.
Nu jau bija gandrīz pusnakts, bet pie Pirras durvīm gulošais Jūzerrefs tikai nupat bija iemidzis, un meitene vēl rosījās, mēģinot izdabūt no paslēptuves sagādātās mantas.
Grīļīgi nostājusies uz lampas podesta, Pirra gramstījās spraugā aiz sijas. Beidzot izdevās saķert teļādas somu.
Lampa gāzās, un meitene lēcienā metās gultā, uzķerdama krītošo podestu, tikai mirkli pirms tas būtu atsities pret grīdu. Gultas režģis nokrakšķēja. Jūzerrefs aiz durvju aizkara miegā kaut ko nomurmināja.
Pirra aizturēja elpu.
Vergs nemodās.
Somā bija viss, ko meitene ziemas gaitā bija savākusi un paslēpusi gan no Jūzerrefa, gan verdzeņu pētīgajiem skatieniem. Viņa drebēdama izkravāja mantību un nomaskējās: uzvilka raupju zemnieces tuniku, apjoza notraipītas kazādas jostu un naža maksti, paņēma vienkāršu bronzas nazi un spalvainu apmetni, kas oda pēc tās audējas, no kuras Pirra to bija iemainījusi pret divām kameola krellēm. Sandalēm bija jāpaliek somā: čīkstošā vēršāda uz Dievietes Nama pulētajām grīdām būtu pārāk skaļa.
Nākamo viņa izvilka riekšu zemes, ko bija nospērusi no Dižpagalma svētā olīvkoka poda; zemi Pirra uzsmērēja visām redzamajām ķermeņa daļām, īpaši rētai. Ametista zīmogakmeni sev uz rokas viņa jau bija pārklājusi ar mālu, bet piekūna spalva un lauvas nags droši karājās maisiņā viņai ap kaldu.
Nesen Jūzerrefs bija brīdinājis, ka viņa esot sasniegusi tādu vecumu, kad uz viņu sāk skatīties vīrieši. Pat tad, ja tu aizbēgtu, viņš norādīja, tu nevarētu tā vienkārši viena pati klīst apkārt. Nu tad es būšu puika, Pirra nodomāja, nogriezdama matus līdz pleciem. Nogrieztos matus viņa paņems līdzi, lai māte tos nevarētu izmantot burvestībām un viņu izsekot.
Meitene ar strauji pukstošu sirdi sabāza visu atpakaļ somā: vīnogu lapās ietītas kopā saspiestas žāvētas vīģes, dažas žāvētas jēru mēles, astoņas sālītas, peļu mazliet apskrubinātas kefales un divus sainīšus zelta rokassprādžu, kas bija ietītas lina drānā, lai nešķindētu; viens sainītis bija domāts zintniecei, otrs Pirrai pašai.