Vairākas jūdzes viņš soļoja pa līdzenu apvidu cauri mežam, tad šķērsoja platu lauku, kas bija aizaudzis ar lumšiem krūmiem, un nokāpa pie nelielas aizsalušas upītes. Tas bija Hendersona strauts, un cilvēks zināja, ka līdz sazarojumam vēl atlikušas desmit jūdzes. Viņš paskatījās pulkstenī. Bija desmit. Viņš nogāja četras jūdzes stundā, tāpēc sprieda, ka pie sazarojuma būs pusvienos. Viņš nolēma atzīmēt šo notikumu, paēdot tur brokastis.
Kad cilvēks sāka soļot pa aizsalušā strauta gultni, suns, gļēvi nolaidis asti, tuntuļoja viņam nopakaļ. Vecās nartu sliedes bija skaidri saredzamas, bet svaigākās slieču pēdas klāja savas desmit collas bieza sniega kārta. Veselu mēnesi neviens nebija gājis nedz uz augšu, nedz uz leju pa straumi. Cilvēks droši soļoja uz priekšu. Viņš nebija radis ļauties pārdomām, un šobrīd viņam galīgi nebija par ko domāt, ja nu vienīgi par to, ka pie_ sazarojuma viņš paēdīs brokastis un sešos būs nometnē, biedru vidū. Nebija ar ko parunāties, un, ja arī būtu, viņš nespētu pavērt muti, jo to sedza ledus uzpurnis. Tāpēc viņš zelēja savu zelējamo un ļāva dzintara bārdai augt aizvien garakai.
Laiku pa laikam cilvēkam uzzibsnīja doma, ka ir ļoti auksts un ka tādu aukstumu viņš vēl nav pieredzējis. Ejot viņš ar dūraini berzēja vaigus un degunu. To viņš darīja automātiski gan ar vienu, gan ar otru roku. Bet, līdzko viņš mitējās berzēt, vaigi kļuva nejūtīgi un pēc brītiņa arī deguns kļuva nejūtīgs. Cilvēks zināja, ka apsaldēs vaigus, un nožēloja, ka nebija nodrošinājies ar tādu deguna apsēju, kādu, dodamies ceļā, līdzi ņēma Beds. TЈds apsējs pasargāja no sala arī vaigus. Bet galu galā tas neķija svarīgi. Kas par to, ka apsaldē vaigus? Mazliet pasāp, un tas ir viss: nomiris neviens no tā vēl nebija.
Kaut gan cilvēks itin neko nedomāja, viņš acīgi vēroja ceļu, pamanīja katru gultnes pārvērtību, visus līkumus, pagriezienus, baļķu sastrēgumus, vienmēr rūpīgi izvēlējās vietu, kur likt kāju. Kādā pagriezienā viņš kā iztrūcināts zirgs sacirtās sāņus un, ar līkumu atgriezies uz takas, pagāja dažus soļus atpakaļ. Viņš zināja, ka strauts ir aizsalis līdz dibenam — neviens strauts nespēj pretoties arktiskajai ziemai —, taču zināja arī to, ka ir avoti, kas ūrdzuļo no kalnu nogāzēm un tek zem sniega pa virsu strauta ledum. Viņš zināja, ka šie avoti neaizsalst pat visbargākajā salā un ka tie slēpj sevī briesmas. Tie bija lamatas. Zem sniega sakrājās ezeriņi, un tie varēja būt gān trīs collas, gan trīs pēdas dziļi. Reizēm tos klāja puscollu bieza ledus kārtiņa, bet ledu savukārt klāja sniegs. Reizēm ūdens slāņi mijās ar ledus slāņiem, un, ja tad gājējs ielūza, viņš pamazām grima aizvien dziļāk im dažkārt kļuva slapjš līdz jostas vietai.
Lūk, kāpēc cilvēks tādā izbīlī sacirtās sāņus. Viņš manīja, ka baltais slānis zem kājām ieliecas, un izdzirda nobrīkšķam sniega nomaskēto ledus kārtiņu. Saslapināt kājas tādā aukstumā bija ir nepatīkami, ir bīstami. La- bakajā gadījumā viņš aizkavētos, jo būtu spiests apstāties un sakurt uguni, lai varētu noaut kājas un izžāvēt zeķes un mokasīnus. Viņš pastāvēja, aplūkoja strauta gultni un krastus un nosprieda, ka avots tek no labās puses. Berzēdams degunu un vaigus, viņš brīdi pārlika, iad pagriezās pa kreisi un piesardzīgi gāja uz priekšu, pirms katra soļa pārbaudīdams, vai var droši likt kāju. Ticis garām bīstamajai vietai, viņš iebāza mutē jaunu tabakas zelēkli un soļoja tālāk ar četru jūdžu ātrumu stundā.
Turpmākajās divās stundās cilvēks uzdūrās vairākām (ādām lamatām. Parasti sniegs virs nomaskētajiem ezeriņiem izskatījās irdens un it kā pārcukurojies, un tas viņam lika uzmanīties. Un tomēr viņš reiz bija par matu no ielūšanas, bet kādu citu reizi, nojauzdams briesmas, lika sunim iet pa priekšu. Suns negribēja iet. Tas kāpās atpakaļ, kamēr cilvēks paspēra to uz priekšu. Tad dzīvnieks metās skriet pa balto, neskarto sniegu. Pēkšņi tas ar priekškājām iestiga un ar pūlēm izķepurojās drošā vietā. Suns bija sāslapinajis kājas, un tās gandrīz acumirklīgi pārklājās ar ledu. Suns ar skubu mēģināja nolaizīt kājas, tad nogūlās sniegā un sāka kost starp nagiem iesalušo ledu. To darīt lika instinkts. Ja ledu atstatu starp nagiem, kājas sāpētu. Suns to nezināja, tas tikai paklausīja noslēpumainam mudinājumam, kas nāca no pašiem dzīvnieka būtības dziļumiem. Toties cilvēks, kurš par to sprieda pēc savas pieredzes, zināja un, novilcis labās rokas dūraini, palīdzēja sunim izlauzt ledus gabaliņus. Viņa pirksti palika neapsegti ne vairāk kā minūti, un viņš bija pārsteigts, cik ātri tie sastingst. Sala ne pa jokam. Cilvēks steigšus uzvilka dūraini un nikni /.velēja ar roku pa krūtīm.
Ap divpadsmitiem kļuva pavisam gaišs. Tomēr saule savā ziemas ceļojumā bija aizgājusi pārāk tālu uz dienvidiem un neparādījās virs apvāršņa. Starp cilvēku, kas, nemezdams ēnu, zem skaidrajām dienas vidus debesīm soļoja pa Hendersona strauta gultni, un sauli atradās zemeslodes izliekums. Pusvienos, tieši paredzētajā laikā, viņš sasniedza strauta sazarojumu. Viņš nopriecājās, ka tik naigi iet. Ja viņš ies tikpat ātri, ap sešiem noteikti var panākt biedrus. Viņš atpogāja jaku un kreklu un izņēma savas brokastis. Tas prasīja ne vairāk kā piecpadsmit sekundes, un tomēr pat šajā īsajā mirklī pirksti kļuva stingi. Neuzvilcis dūraini, viņš vairākas reizes ar roku stipri iesita pa kāju. Tad viņš apsēdās uz apsniguša baļķa pabrokastot. Sāpes pirkstos pārgāja tik ātri, ka cilvēks izbijās. Viņš nepielika plāceni pie mutes. Viņš atkal vairākas reizes ar roku uzsita pa kāju, iemauca roku dūrainī un novilka dūraini no otras rokas, lai sāktu ēst. Viņš mēģināja nokost kumosu, taču ledus uzpurnis neļāva. Cilvēks bija aizmirsis sakurt uguni un atkausēt bārdu. Viņš nosmējās par savu muļķību un tūlīt sajuta, ka stingums pārņem kailās rokas pirkstus. Un vēl viņš sajuta, ka vairs nesāp kāju pirksti, kuri pirmīt apsēžoties bija iesmelgušies. Viņš netika skaidrībā, vai kāju pirksti ir silti vai sastinguši. Viņš pakustināja pirkstus mokasīnos un nosprieda, ka tie ir sastinguši.