Cilvēks steigšus uzvilka dūraini un piecēlās. Viņš bija drusku nobijies. Piecirzdams kājas, viņš pastaigāja šurpu turpu, kamēr pirksti atkal sāka smelgt. Nu gan ir auksts, viņš nodomāja. Tas vīrs no Sēra strauta nebija melsis niekus, stāstīdams, cik auksts te mēdzot būt. Un viņš vēl smējās par to! Tas bija pierādījums, ka cilvēkam nevajag būt pārāk pašpārliecinātam. Nebija ne mazāko šaubu, ka patiešām ir auksts. Viņš gumbāja šurpu turpu, piesizdams kājas un būkādams rokas, līdz beidzot nomierinājās, juzdams, ka locekļos atgriežas siltums. Pēc tam viņš sameklēja sērkociņus un gatavojās kurināt uguni. Pamežā, kur pavasara pali bija sanesuši sausus zarus, malkas bija papilnam. Viņš tikmēr rūpīgi sargāja vārgu uguntiņu, kamēr iedegās rūcošs sārts, pie kura sildīdamies viņš atkausēja ledu no sejas un paēda brokastis. Uz kādu laiku sals bija pieveikts. Suns, priecādamies par uguni, izstiepās tādā attālumā no ugunskura, lai sasildītos, bet neapsvilinātos.
Paēdis cilvēks piebāza pīpi un lēni, ar baudu to izsmēķēja. Tad viņš uzvilka dūraiņus, cieši sasēja ausaines saites un gāja prom pa strauta kreiso atteku. Suns nebija apmierināts un ilgojās palikt pie ugunskura. Šis cilvēks nezināja, kas ir sals. Varbūt neviena viņa senču paaudze nebija zinājusi, kas ir īsts sals, simt septiņus grādus stiprs sals. Bet suns to zināja, visi tā senči bija zinājuši, un suns bija mantojis šo zināšanu. Un tas zināja, ka nav labi staigāt apkārt tik briesmīgā aukstumā. Tadā laikā ir jāieritinās alā zem sniega, jāguļ un jāgaida, kad izplatījums, no kura nāk sals, pārvilksies ar mākoņiem. Taču suni un cilvēku nesaistīja draudzība. Suns bija cilvēka kalps un vergs, un vienīgā laipnība, ko tas pazina, bija pātagas cirtieni un griezīgas, draudīgas skaņas, kas vēstīja sitienus. Tāpēc suns nemēģināja uzticēt savas bažas cilvēkam. Tas nerūpējās par cilvēka labklājību, pats sevis dēļ ilgojās palikt pie ugunskura.^ Bet cilvēks uzsvilpa un uzrunāja to balsī, kas lika atcerēties pātagu, un suns pagriezies tecēja cilvēkam nopakaļ.
Cilvēks iebāza mutē tabakas zelēkli un sāka audzēt jaunu dzintara bārdu. Viņa ūsas, uzacis un skropstas drīz vien apsarmoja no mitrās dvašas. ITendersona strauta kreisajā atzarojumā acīmredzot bija mazāk avotu, un kādu pusstundu viņš nemanīja pat nekādas avotu pazīmes. Bet tad notika nelaime. Kādā šķietami drošā vietā, kur zem mīkstā, nenopēdotā sniega it kā vajadzēja būt cietam pamatam, ceļinieks ielūza. Te nebija sevišķi dziļš. Viņš saslapināja kājas līdz pusikriem, kamēr izmūdījās uz cietās sērsnas.
Cilvēks bija saniknots un skaļi izlamājās. Viņš bija cerējis ap sešiem būt nometnē biedru vidū, bet tagad aizkavēsies par stundu, jo būs jākur uguns un jāžāvē apavi. Tādā aukstumā tas bija jādara gribot negribot — lai nu ko, bet to viņš zināja; viņš pagriezās pret krastu un uzrāpās tajā. Krūmos starp mazām eglītēm pali bija atstājuši labu labo kurināmo — galvenokārt žagarus un sprunguļus, kā arī daudz sausu zaru un izžuvušas pērnā gada zāles. To visu viņš salika apakšā, citādi, vēl īsti neiedegusies, uguns apdzistu zem tās izkusušajā sniegā. Viņš izņēma no kabatas bērza tāss plēksnīti un pielika tai sērkociņu. Plēksnīte aizdegās ātrāk par papīru. Nolicis to uz resnajiem zariem, viņš meta ugunī sausās zāles kušķus un sīkus, sausus zariņus.
Cilvēks strādāja lēni un rūpīgi, skaidri apzinādamies draudošās briesmas. Ugunskuram iedegoties, viņš maz pamazām meklēja aizvien resnākus zarus. Viņš tupēja sniegā, rāva zarus laukā no krūmiem un lika ugunī. Viņš zināja, ka tagad nedrīkst izlaist uguni. Ja termometrs rāda septiņdesmit piecus grādus zem nulles un cilvēkam ir slapjas kājas, tad viņam jāsakur uguns bez aizķeršanās. Ja kājas ir sausas un uguni sakurt neizdodas, viņš var noskriet pusjūdzi, un asinis atkal sāks ritēt. Turpretī, ja kājas ir slapjas un pārvēršas par ledus gabaliem, skrienot nav iespējams atjaunot asinsriti, kad termometrs rāda septiņdesmit piecus grādus zem nulles. Lai cik ātri viņš skries, kājas sals vēl vairāk.
To visu cilvēks zināja. Večuks no Sēra strauta bija viņam to pastāstījis rudenī, un tagad viņš saprata, cik vērtīgs bijis šis padoms. Viņš vairs nemaz nejuta kājas. Lai sakurtu uguni, viņam bija vajadzējis novilkt dūraiņus, un pirksti uzreiz bija pārakmeņojušies. Ejot ar četru jūdžu ātrumu stundā, sirds piegādāja asinis gan viņa ādai, gan visiem locekļiem. Bet, līdzko viņš apstājās, asins piegāde izbeidzās. Aukstums metās virsū zemeslodes neaizsargātajai vietai, un cilvēks, atrazdamies šajā neaizsargātajā vietā, dabūja izjust visu šā trieciena spēku. Asinis viņa dzīslās atkāpās tā priekšā. Asinis bija dzīvas, tāpat kā suns, un, tāpat kā suns, tās gribēja kaut kur nobēgt un paslēpties no briesmīgā aukstuma. Kamēr cilvēks gāja ar četru jūdžu ātrumu stundā, viņš gribot negribot sūk- nēja asinis uz rokām un kājām, bet tagad tās plūda atpakaļ un ierāvās ķermeņa slēptuvēs. Locekļi pirmie manīja asiņu trūkumu. Slapjās kājas sala aizvien nežēlīgāk, kailas rokas stinga aizvien ātrāk, kaut gan tās vēl varēja pakustināt. Deguns un vaigi jau kļuva nejūtīgi, un visu ķermeni, ko vairs neapsildīja asinis, sāka kratīt drebuļi. '