Tomēr cilvēks jutās glābts. Kāju pirksti, deguns un vaigi būs tikai apsaluši, jo ugunskurs sāka spēcīgi degt. Viņš svieda tajā zarus pirksta resnumā. Pēc kāda brīža varēs pielikt klāt zarus apakšdelma resnumā, un tad viņš novilks slapjos apavus un, kamēr tie žūs, sildīs kailās kājas pie uguns, vispirms, protams, noberzējis tās ar sniegu. Ugunskurs dega labi. Cilvēks jutās drošs. Viņš atcerējās pie Sēra strauta dzīvojošā večuka padomu un pasmaidīja. Večuks pavisam nopietni bija apgalvojis, ka Klondaikā cilvēks nedrīkst doties ceļā viens, ja sals ir vairāk nekā piecdesmit grādu zem nulles. Un kas izrādījās? Viņš bija ielūzis, viņš bija viens un tomēr ticis cauri sveikā. «Daži no šiem večiem reizēm ir bailīgi kā sievišķi,» viņš nodomāja. «Nevajag tikai zaudēt galvu, un viss būs kārtībā. īsts vīrietis var ceļot arī viens pats.» Tomēr viņš brīnījās, cik ātri sāk salt vaigi un deguns. Un viņš nekad nebija iedomājies, ka rokas kļūst nedzīvas gluži nemanot. Rokas bija nedzīvas, jo cilvēks ar pūlēm varēja noturēt tajās zarus, un viņam šķita, ka tās ir kaut kur tālu no viņa un nepieder pie viņa ķermeņa. Kad viņš satvēra zaru, viņam bija jāpaskatās un jāpārliecinās, vai tas ir viņam rokā vai nav. Sakari starp viņu un viņa pirkstu galiem bija pārtraukti.
Taču tas viss neko nenozīmēja. Svirkstēdams un sprakšķēdams dega ugunskurs, un katra dejojošā liesmu mēlīte solīja dzīvību. Viņš sāka raisīt vaļā mokasīnus. Tos klāja ledus kārta, biezās vācu zeķes kā dzelzs maksts žņaudza ikrus, bet mokasīnu saites atgādināja ugunī savērpušos un samudžinājušos tērauda stienīšus. Paraustījis tos ar nejūtīgajiem pirkstiem, cilvēks atskārta, ka viņa pūles ir bezjēdzīgas, un izvilka nazi.
Taču nelaime notika ātrāk, nekā viņš paguva pārgriezt saites. Tā bija viņa vaina, pareizāk sakot, kļūda. Viņam nevajadzēja kurt uguni zem egles. To vajadzēja darīt atklātā vietā. Bet tā bija vieglāk raut žagarus laukā no krūmiem un mest taisni ugunī. Egle, zem kuras cilvēks bija sakūris uguni, izskatījās pēc baltas kaudzes. Vējš nebija pūtis nedēļām ilgi, un zari līka no sniega smaguma. Katru reizi, kad viņš izrāva žagaru no krūmiem, viņš satricināja koku — ppšam gandrīz nemanāmi, bet pietiekami stipri, lai notiktu nelaime. Viens no augstākajiem zariem nokratīja savu sniega nastu. Tā nokrita uz zemākajiem zariem, atbrīvojot no nastas arī tos. Tā tas turpinājās, kamēr viss koks bija nopurinājis sniegu. Sī lavīna negaidot uzgāzās virsū cilvēkam un ugunskuram, un uguns nodzisa. Tur, kur bija sprikšķējušas liesmas, tagad bija redzama tikko nobirusi sajaukta sniega kārta.
Cilvēks jutās satriekts. It kā viņš būtu noklausījies savu nāves spriedumu. Brīdi viņš sēdēja un blenza uz to vietu, kur bija dedzis ugunskurs. Tad viņš kļuva pavisam mierīgs. Varbūt večukam pie Sēra strauta patiešām bijusi taisnība. Ja būtu ceļa biedrs, viņam tagad nedraudētu briesmas. Ceļa biedrs sakurtu uguni. Neko darīt, būs vēlreiz pašam jāķeras pie darba, un šoreiz kļūdīties nedrīkstēs. Pat ja izdosies sakurt uguni, viņam droši vien būs jāzaudē daži kāju pirksti. Kājas, jādomā, ir krietni apsaldētas, un paies krietns laiks, kamēr sakurs jaunu ugunskuru.
Tā domāja cilvēks, taču viņš nesēdēja, rokas klēpi salicis, un neļāvās šīm domām. Visu laiku, kamēr tās jaucās viņam pa galvu, viņš cītīgi strādāja. Viņš lika jaunu pamatu ugunskuram — šoreiz atklātā vietā, kur neviens nodevīgs koks nevarēja to apdzēst. Pēc tam viņš vāca kopā palu sanesto kūlu un žagariņus. Viņš nespēja saliekt pirkstus, lai izrautu atsevišķus zariņus, tāpēc grāba tos riekšavām. Tā viņš savāca daudz praulu un zaļās sūnas kumšķu, kas ugunskuram nederēja, taču citas izejas nebija. Viņš strādāja secīgi un pārdomāti, pat salasīja veselu klēpi resnu zaru, lai būtu kurināmais vēlāk, kad uguns būs iedegusies. Suns visu laiku sēdēja un vēroja cilvēku, un tā skatienā jautās skumjas, jo dzīvnieks gaidīja, ka cilvēks dos tam uguni, bet uguns kā nebija, tā nebija.
Sagatavojis kurināmo, cilvēks iebāza roku kabatā, lai izņemtu otru bērza tāss plēksni. Viņš zināja, ka tāss ir kabatā, un, kaut gan nevarēja to sajust, dzirdēja tāsi čaukstam gar pirkstiem. Lai kā viņš pūlējās, tāsi satvert neizdevās. Un visu laiku,viņu mocīja doma, ka ar katru brīdi kājas kļūst stingākas. Sī doma dzina cilvēku izmisumā, taču viņš saņēmās un pārvarēja bailes. Viņš ar zobiem uzstīvēja dūraiņus un sāka vēzēt rokas, no visa spēka sizdams tās pret gurniem. To darīdams, viņš sākumā sēdēja, tad piecēlās kājās; suns pa to laiku sēdēja sniegā, ar savu vilka asti apvijis priekškājas, lai būtu siltāk, un, smailās vilka ausis saslējis, vēroja cilvēku. Un cilvēks, vicinādams rokas un slātēdams ar plaukstām pa gurniem, juta, ka viņā uzbango naids pret dzīvnieku, kas bija siltumā un drošībā savā dabas dotajā ietērpā.
Pēc kāda laika viņš manīja pirmās attālās pazīmes, kas liecināja, ka pirksti atgūst jutīgumu. Vājie kniebieni kļuva aizvien stiprāki, līdz izvērtās par svelošām, neciešamām sāpēm, kuras viņu tomēr iepriecināja. Viņš norāva labās rokas dūraini un tūlīt izvilka no kabatas tāsi. Kailie pirksti sāka ātri stingt. Tad viņš izvilka sērkociņu saišķi. Taču nāvējošais sals jau bija paguvis izdzīt dzīvību no viņa pirkstiem. Kamēr viņš pūlējās atdalīt vienu sērkociņu, viss saišķis nokrita sniegā. Viņš gribēja to pacelt, bet veltīgi. Pamirušie pirksti nevarēja sērkociņus nedz