G8 sataustīt, nedz satvert. Viņš centās nesteigties. Viņš piespieda sevi aizmirst nosaldētās kājas, degunu un vaigus un visu uzmanību pievērsa sērkociņiem. Taustes vietā izmantodams redzi, viņš ar acīm sekoja rokai un, ieraudzījis, ka pirksti aptvēruši saišķi, savilka tos, pareizāk sakot, gribēja savilkt, tāpēc ka sakari bija pārtrūkuši un pirksti vairs neklausīja. Viņš uzmauca labajā rokā dūraini un nikni sāka sist pa celi. Pēc tam viņš ar abām cimdotajām rokām sagrāba sērkociņus kopā ar sniegu un iebēra sev klēpī. Taču ar to maz bija līdzēts.
Pēc ilgas noņemšanās cilvēkam izdevās iespiest sērkociņus starp plaukstām un pielikt pie mutes. Ledus brikšķēdams lūza, kad viņš ar necilvēcisku piepūli vēra vaļā žokļus. Pievilcis zodu pie krūtīm, viņš pacēla augšlūpu un ar zobiem mēģināja atdalīt no saišķa sērkociņu. Beidzot tas izdevās — un viņam klēpī iekrita viens sērkociņš. Bet arī ar to vēl nepietika. Viņš nevarēja to pacelt. Tad viņš kaut ko izdomāja. Viņš satvēra sērkociņu zobos un pavilka gar bikšu staru. Reizes divdesmit pavilcis, viņš aizdedzināja sērkociņu. Kad uzplaiksnīja liesmiņa, cilvēks, turēdams sērkociņu zobos, tuvināja to bērza tāsij. Taču degošā sēra dūini iekļuva cilvēkam nāsīs un plaušās, un viņš sāka krampjaini kāsēt. Sērkociņš nokrita sniegā un nodzisa.
«Vecajam pie Sēra avota bija taisnība,» cilvēks nodomāja, apspiedis izmisumu. «Kad temperatūra ir piecdesmit grādu zem nulles, ceļā jādodas divatā.» Viņš atkal sāka dauzīt rokas, taču tās'kā bija, tā palika nedzīvas. Pēkšņi viņš ar zobiem norāva abus dūraiņus un ar plaukstām satvēra visu sērkociņu saišķi. Apakšdelma muskuļos vēl mājoja dzīvības siltums, tāpēc cilvēks varēja ar plaukstām cieši saspiest sērkociņus. Pēc tam viņš pavilka visu saišķi gar bikšu staru. Visi septiņdesmit sērkociņi spoži uzliesmoja kā viens! Vēja, kas varētu tos nopūst, nebija. Viņš palieca galvu sāņus, lai izvairītos no smacējošajiem dūmiem, un pielika kvēlojošo saišķi pie tāss. Pēkšņi viņš sajuta, ka pirksti atdzīvojas. Viņa miesa dega. Viņš saoda tās smaku. Kaut kur dziļi zem ādas sūrstēja. Drīz sūrstoņa pārvērtās asās sāpēs. Tomēr cilvēks cietās, ar sakostajiem zobiem neveikli spiezdams degošos sērkociņus pie tāss, kas tik lēti negribēja iekvēloties, tāpēc ka viņa paša sāpošās rokas aizsedza liesmu.
Beidzot, nespēdams vairs izturēt, viņš paplēta rokas.
Liesmojošais saišķis nočukstēja sniegā, taču tāss jau dega. Viņš sāka likt ugunij virsū sauso zāli un tievākos zariņus. Izvēlēties kurināmo nevarēja, jo tas bija jāpaceļ ar plaukstām. Žagari bija aplipuši ar trupēniem un sūnu, un tos viņš koda nost ar zobiem. Viņš saudzēja uguni kā vien prazdams. Uguns nozīmēja dzīvību, un to nedrīkstēja izlaist. Asinīm atplūstot no ķermeņa virsmas, cilvēku sāka kratīt drebuļi, un viņa kustības kļuva vēl neveiklākas. Liels zaļās sūnas pinkulis uzkrita tieši virsū mazajai uguntiņai. Viņš gribēja noraut pinkuli nost, taču trīcēja pie visām miesām, tāpēc, iegrūdis roku pārāk dziļi, sapostīja vāro uguns dīglīti, un svilstošie zariņi un zāļu stiebri pajuka kur kurais. Viņš mēģināja tos atkal salikt, bet, lai kā nopūlējās, nevarēja apspiest drebuļus, un ugunskurs izjuka galīgi. Žagariņš pēc žagariņa izlaida dūmu strūkliņu un apdzisa. Uguns gādātājs nebija veicis savu uzdevumu. Vienaldzīgi palūkojies apkārt, cilvēks ieraudzīja suni, kas tupēja viņam pretī sniegā otrpus apdeguļiem un, kūkumu uzmetis, nemierīgi trinās, paceldams te vienu, te otru priekškāju, šūpodamies turp un atpakaļ un skumjām, gaidpilnām acīm skatīdamies uz viņu.
Skatoties uz suni, viņam radās neprātīga doma. Viņš atcerējās stāstu par cilvēku, kas, sniegputeņa pārsteigts, nogalinājis vērsēnu un ielīdis tajā, tādējādi palikdams dzīvs. Viņš nogalinās suni un sasildīs rokas kūpošajā ķermenī, kamēr tās atgūs spēkus. Tad viņš sakurinās jaunu ugunskuru. Viņš sāka runāt ar suni, saukdams to klāt, taču viņa balsī varēja saklausīt neparastu baiļu pieskaņu, un tas dzīvnieku nobiedēja, jo līdz šim cilvēks nekad nebija ar viņu tā runājis. Kaut kas nebija tā, kā vajadzētu, un dzīvnieks instinktīvi noģida briesmas: suns nezināja, kas tās ir par briesmām, tomēr kaut kur dziļi tā apziņā pamodās neskaidras bailes no cilvēka. Suns gan nolaida ausis un sāka trīties un šūpoties vēl nemie- rīgāk, bet cilvēkam klāt negāja. Viņš nometās četrrāpus un līda klāt sunim. Arī šī neparastā poza likās aizdomīga, un dzīvnieks tramīgi pavirzījās sāņus.
Cilvēks apsēdās sniegā un centās atgūt mieru. Tad viņš ar zobiem novilka dūraiņus un piecēlās. Viņš palūkojās uz leju, lai vispirms pārliecinātos, ka tiešām stāv, tāpēc ka nedzīvas kājas nejuta zemi. Tā kā cilvēks atkal stāvēja, suņa aizdomas izgaisa, un, kad saimnieks ierunājās valdonīgā balsī, kas lika atcerēties pātagas cirtienus, suns, kā paradis, klausīgi tuvojās viņam. Kad suns bija izstieptas rokas attālumā no viņa, cilvēks zaudēja savaldību. Viņš gribēja suni saķert un bija neviltoti pārsteigts, atklājis, ka viņa rokas nav spējīgas satvert, ka pirksti nelokās un ir nejūtīgi. Viņš bija piemirsis, ka tie ir apsaldēti un kļūst ar katru mirkli nedzīvāki. Tas viss norisinājās ātri, un suns nepaguva aizbēgt, kad cilvēks bija sagrābis to savās rokās. Viņš apsēdās sniegā, spiezdams suni sev klāt, bet tas rūkdams un smilkstēdams rāvās laukā.