Bet tas arī bija viss, ko cilvēks varēja izdarīt — turēt suni savos apkampienos un sēdēt zemē. Viņš saprata, ka nevarēs nomaitāt dzīvnieku. Tas nebija iespējams. Ar savām bezspēcīgajām rokām viņš nejaudās nedz izvilkt un noturēt nazi, nedz nožņaugt suni. Viņš palaida dzīvnieku vaļā, un tas kā traks, asti starp kājām iemiedzis un vēl aizvien rūkdams, metās prom. Paskrēja pēdas četrdesmit, apstājās un, ausis saslējis, ziņkāri atskatījās uz saimnieku. Cilvēks ar acīm meklēja savas plaukstas un ieraudzīja tās karājamies pie apakšdelmiem. Viņam šķita dīvaini, ka jāpaļaujas uz redzi, lai atrastu savas rokas. Viņš kā negudrs sāka tās vicināt, sizdams ar plaukstām sev pa gurniem. Pēc piecām minūtēm asinis bija sasildījušas viņa miesu tiktāl, ka drebuļi mitējās. Taču plaukstas joprojām bija bez dzīvības. Viņam bija tāda sajūta, it kā tās karātos pie rokām līdzīgi svaru bumbām, bet veltīgi viņš mēģināja izprast, no kurienes tā radusies.
Vispirms cilvēkam uzmācās trulas, nospiedošas bailes no nāves. Drīz šīs bailes kļuva mokošas: galvenais vairs nebija tas, vai viņš nosaldēs roku un kāju pirkstus, vai zaudēs rokas un kājas, — galvenais tagad bija dzīvības un nāves jautājums, un viņam bija maz cerību izglābties. Viņu pārņēma panika, un viņš drāzās prom pa aizputināto taku. Suns sekoja viņam. Cilvēks skrēja kā prātu zaudējis, nedomādams, pārbijies tā kā vēl nekad savā mūžā. Kuldamies un ķepurodamies pa sniegu, viņš pamazām sāka izšķirt apkārtni — strauta krastus, vecus baļķu sastrēgumus, kailas apses un debesis. No skriešanas viņam kļuva labāk. Viņš vairs nedrebēja. Varbūt, ja viņš tā skries arī tālāk, kājas atsils un varbūt pat izdosies aizskriet līdz nometnei, kur gaidīja puiši. Daži roku un kāju pirksti, bez šaubām, būs zaudēti, seja apsaldēta, bet biedri parūpēsies par viņu un glābs, kas vēl glābjams. Tajā pašā laikā prātā ienāca doma, ka viņš nekad nesasniegs nometni un neredzēs savus biedrus, ka līdz nometnei ir pārāk tālu, ka viņa kājas jau ir pārāk nosaldētas un ka drīz viņš būs beigts un stings. Sai domai viņš neļāva ņemt virsroku, viņš atsacījās tai ticēt. Lāgu lāgiem tā izlauzās uz āru un pieprasīja, lai to uzklausa, bet cilvēks atgrūda to un centās domāt par kaut ko citu.
Viņš brīnījās, ka vispār var paskriet ar tādām nosalušām kājām, jo vairs nejuta, ka tās pieskaras zemei un nes viņa ķermeņa smagumu. Ķermenis it kā slīdēja pa sniegu, neskarot to. Savā laikā viņš bija redzējis spārnoto Merkuriju un tagad iedomājās, ka Merkurijam bija tāda pati sajūta, slīdot pār zemi.
Viņa plānam aizskriet līdz nometnei bija viens trūkums: viņam nepietika spēka. Vairākas reizes viņš paklupa, beidzot sagrīļojās un nogāzās zemē. Mēģināja piecelties, bet nevarēja. Viņš nosprieda, ka jāpasēž un jāatpūšas, bet pēc tam jāiet tālāk soļiem. Pasēdējis, atvilcis elpu, viņš juta, ka ir sasildījies. Viņš vairs nedrebēja, un likās pat, ka krūtīs ieplūst patīkams siltums. Bet, kad viņš aptaustīja vaigus vai degunu, tie bija nejūtīgi. Pat skrienot tie nebija atsiluši. Arī rokas un kājas nebija atsilu- šas. Tad viņš ieģidās, ka apsaldēto vietu uz viņa ķermeņa laikam kļūst aizvien vairāk. Viņš centās atgainīt šo domu, aizmirst to, domāt par kaut ko citu; viņš saprata, ka tā iedveš šausmas, un baidījās nokļūt šausmu varā. Taču doma neatkāpās, tā urbās smadzenēs, kamēr viņš iztēlē ieraudzīja sevi galīgi sastingušu. Tas nu bija par daudz, un viņš atkal kā neprātīgs joņoja pa taku. Vienu reizi viņš gribēja palēnināt gaitu, bet doma par to, ka sasals ragā, piespieda viņu atkal skriet.
Bet suns visu laiku tecēja cilvēkam pa pēdām. Kad cilvēks nokrita otrreiz, suns apvija asti ap priekškājām un,apsēdies viņam iepretī, ziņkāri un nopietni lūkojās viņā. Redzot, ka suns savā kažokā ir siltumā un drošībā, cilvēks sadusmojās un lamāja to tik ilgi, kamēr tas, kā piedošanu izlūgdamies, nokāra ausis. Šoreiz drebuļi pārņēma viņu drīzāk. Šajā cīņā sals guva virsroku pār cilvēku. Tas zagās iekšā viņa ķermenī no visām pusēm. Šī doma uzrāva viņu kājās, taču, nepaguvis noskriet ne simt pēdu, viņš sazvārojās un garšļaukus nogāzās zemē. Tā bija pēdējā baiļu lēkme. Atguvis elpu un pašsavaldīšanos, viņš apsēdās sniegā un sāka gatavoties, lai sagaidītu nāvi ar cieņu. Viņš gan nedomāja par to tādos izteicienos. Viņš sacīja sev, ka rīkojies muļķīgi, skraidīdams kā cālis ar nogrieztu galvu, — viņam ienāca prātā tieši tāds salīdzinājums. Labi, ja jau viņam tik un tā lemts nosalt, tad jāturas, kā īstam vīram piedien. Līdz ar šo tikko iegūto mieru parādījās pirmās miegainības pazīmes. «Nav slikti,» viņš nodomāja, «iegrimt nāves miegā.» Tas bija kaut kas līdzīgs anestēzijai. Nosalt nemaz nav tik briesmīgi, kā cilvēkiem liekas. Var būt arī daudz ļaunāka nāve.
Viņš iztēlojās, kā rīt biedri atradīs viņu. Piepeši viņš ieraudzīja sevi kopā ar biedriem: viņš gāja pa taku un meklēja savu ķermeni. Kopā ar biedriem viņš kādā līkumā atrada sevi guļam sniegā. Cilvēka miesa vairs nepiederēja viņam, viņš bija atdalījies pats no sevis un, stāvēdams kopā ar biedriem, skatījās uz savu sniegā guļošo ķermeni. Viņš nodomāja, ka sals ir tiešām pamatīgs. Atgriezies Savienotajās Valstīs, viņš pastāstīs ļaudīm, kas ir īsts aukstums. Tad viņam iztēle parādīja večuku pie Sēra strauta. Viņš redzēja to pavisam skaidri: večuks omulīgi sēdēja pie ugunskura un pakšķināja pīpi.