«Tev bija taisnība, vecais kraķi, tev tiešām bija taisnība,» viņš nomurmināja, uzrunādams večuku.
Tad cilvēks iegrima tik saldā un nomierinošā miegā kā vēl nekad. Suns sēdēja viņam pretī un gaidīja. īsā diena garlaicīgi, gausi" krēsloja. Uz ugunskuru vairs nebija ko cerēt, turklāt sunim līdz šim nebija gadījies redzēt, ka cilvēks tā sēdētu sniegā un nekurinātu uguni. Krēslai biezējot, suni pārņēma tādas ilgas pēc uguns, ka tas, priekškājas cilādams, paklusām iegaudojās un tūlīt pat piekļāva ausis, gaidīdams, ka cilvēks to dusmīgi apsauks. Taču cilvēks klusēja. Pēc kāda laika suns iegaudojās skaļāk. Pēc tam, vēl mazliet nogaidījis, pielīda cilvēkam tuvāk un saoda nāves smaku. Dzīvnieks saboza spalvu un pakāpās atpakaļ. īsu brītiņu tas uzkavējās, kaukdams zem saltajās debesīs lēkājošajām un dejojošajām zvaigznēm, tad pagriezās un linkāja pa taku uz pazīstamo nometni, kur bija citi ēdiena un uguns gādātāji.