DEIVIDS KLEMENTS-DEIVISS
UGUNSNESĒJS
"Reti gadās, ka autora pirmais romāns spēj tik ļoti aizraut, rosināt domas un saviļņot emocijas. Piedzīvojumu eposs no dzīvnieku pasaules, dzīvīgs vēstījums, pilns drosmes, uzticības, mīlestības un naida."
Oxford Times Weekend
"Aizkustinošs, saistošs stāsts, ko radījis jauns un daudzsološs talants, par mīlestību, uzticību, drosmi, nodevību un visbeidzot par upuri."
London Parents' Guide
"Iespaidīgais dabas, ticības, uzticības un likteņu atainojums apvienojumā ar teicamu rakstītprasmi un spēcīgu raksturu tēlojumu piešķir šim darbam neatvairāmu pievilcību."
Shelf Life
"..apņēmība un aizrautība, kas kūsā ik lappusē un vistaisnākajā ceļā iestrāvo iztēlē, dara Deivida Klementa-DeiVisa pirmo romānu jaunatnei par izcilu, dinamisku un ārkārtīgi saistošu sacerējumu." Sūzena Harisone
Maniem vecākiem un Naiai
Arī Toram un Daisijai, atceroties Ričmonda parku
Es vēlētos visiem ieteikt Normas Čepmenas lielisko rokasgrāmatu par briežiem un pateikties Jolandam no Rouhemptona staļļiem par atļauju jāt Ričmonda parkā, kā arī Timām Būtam par daudzajiem uzmundrinājumiem, manai aģentei Kerolainai Volšai par vārdiem "tas notiks" un par prasmi tos īstenot, kā arī Rebekai Maknallijai par aizrautīgo un reizē stingro redaktores darbu; un visbeidzot, kaut gan ar skumjām apzinoties, ka viņa nekad to nepieredzēs, manai draudzenei Helenai Boidai, reizēm pārlieku aizrautīgai dzīvnieku mīļotājai un ļoti sirsnīgam cilvēkam, par daudzkārtējo laipnību un par mājiņu, ko viņa man ļāva izmantot un kas man deva ļoti daudz prieka.
.
Pirmā daļa
1 Dzimšana un Pravietojums
Kad būs senais senču svētums miris, Dzīvesziņa ļodzīsies un ļims, Herne atkal modīsies no miega,
Briedis atbrīvotājs Herlu ciltī dzims.
Herlu pravietojums
Starp biezi saaugušajiem viršu puduriem, kas bagātīgi klāja nokalni abās gravas malās, zāli plūkdams, pastaigājās vientuļš, jauns briedis. Tā rūsganais kažoks zeltaini zaigoja rietošās saules slīpajos staros un žuburotie ragi lepni slējās augšup kā koraļļi vai ozola zari ziemā. Staltā dzīvnieka lepno galvu rotāja divpadsmit žuburi, un krāšņie ragi nepārprotami liecināja par varena un izredzēta dzīvnieka stāvokli. Galvasrotas pamatzarus klāja vasaras samtainais apvalks mīksta, pelēcīga kārtiņa, kas sedz jaunus, augošus ragus pēc veco nomešanas. To pamatnē kā izliekti dunči slējās divi smailie acu žuburi. Ledus žuburi virs tiem bija drusku mazāki, bet augstāk uz pamatzariem pacēlās prāvāki vidus žuburi, un tālāk ragu gali sazarojās augstajos vainagos.
Brieža kažoks bija biezs, taču spalvojums nespēja noslēpt daudzu cīņu atstātās pēdas uz dzīvnieka sāniem un gurniem un garu, zilganpelēku rētu, kas stiepās tam pār muguru no kakla līdz pat astei. Briedis šai gravā nebija rets viesis: tajos senajos laikos, kad Lielo Zemi daudzi dēvēja par skotu apgabaliem, staltbrieži bija tikpat izplatīti kā mūsu dienās. Tomēr tik krāšņs dzīvnieks ar šādu izcilu galvasrotu bija visai neikdienišķa parādība.
Piepeši briedis satrūkās un pagrieza galvu pret dižskābaržu audzi, kas stiepās gar ielejas rietumu piekalni. Dzīvnieka ausis saslējās, muskuļi saspringa un nāsis sāka strauji kustēties, raidot gaisā garaiņu gredzenus. Cauri vakara krēslai brieža lielās acis vērīgi raudzījās kokos, skatienam nemierīgi urbjoties pazaru ēnās. Tomēr vēja pūsmas uzvēdītā smarža jau bija pagaisusi, un briedis atkal pievērsās sūnotajam ganību paklājam, pārmeklēdams zemsedzi un izraudzīdamies sulīgākos vasaras zaļuma stiebrus.
Staltās kājas nesa briedi no vienas vietas uz nākamo tik līgani un vienmērīgi kā vilnīši uz dīķa virsmas. Laiku pa laikam nagotā pēda ieslīdēja kādā plaisā, kuru skatienam slēpa sakuplojusī virsaudze, taču briedis ne reizi nezaudēja zem kājām drošu pamatu. Varenais ķermenis tūdaļ instinktīvi izlīdzināja ikvienu kļūmīgu kustību, līganumā neatpalikdams no milzu savvaļas kaķa un kā dabiska daļa iekļaudamies apkārtējā ainavā, neatraujams no aprisēm un apveidiem, kas veidoja tā mājvietu.
Reizē ar vakara krēslu apkārt sabiezēja arvien dziļāks klusums. Palaikam to pārtrauca tikai tālīni vistu vanaga kliedzieni, naktsputnam gavilējot savās medību gaitas, pūces vientulīgā ūjināšana tumsā vai fazāna spārnu sviksti, tam izlaužoties cauri lapotnei un pazūdot naksnīgaja talē. Taču šādas ierastas skaņas pieredzējušo dzīvnieku nespēja satraukt. Kaut arī staltais augums palaikam saspringa, atsaukdamies uz piepešā trokšņa spalgumu, briedis rāmi turpināja ēšanu. Briežumāti vai jaunu briedēnu šīs skaņas, iespējams, darītu tramīgu, taču tās nevarēja traucēt dzīvnieku, kas daudz gadu pavadījis Korpusā. Neskaitāmu cīņu veterānu. Briedi, kura asā redze, oža un maņa īsā laikā nodrošinājusi tam vietu bara priekšējās rindās. Brehinu, Izlūkotāju kapteini.
Brehins bija sasniedzis akmeņainu, zilsārtu viršu iekrāsotu pakalnu un nupat dzīrās plūkt sulīgu atvasi no irbuleņu krūma, bet tad atkal spēji izslēja galvu. Tagad viņa acīs iezibējās atskārsme: viņš bija pazinis pirmītējo, vēja pūsmas vēlreiz uzvēdīto smaržu. Taču šoreiz Brehins iesprauslojās un nikni piecirta kāju. Pēc tam viņš nolieca ragus lejup un, pavērsis galvu mežaudzes ziemeļrietumu virzienā, metās gar ielejas malu uz priekšu, skrējienā nikni purinādams galvu. Tuvodamies mežam, briedis sāka plašā lokā šūpot ragus pa kreisi un pa labi un, nonācis tikai nedaudzu zaru attālumā no meža malas, spēji apstājās un piecirta kāju pie zemes.
- Re, kā! viņš saniknots iesaucās. Tātad Herla tagad izspiego Herlu?
Brehins bija nosaucis vārdu, kurā brieži dēvē savas cilts pārstāvjus un kuru pazīst savējie starp savējiem, taču atbildes nebija. Viegla vēsma no tālienes atnesa klusinātu ērgļa kliedzienu, taču mežā nebija jaušama nekāda kustība.
- Nāc ārā, jo es neesmu zaļš nelga, kam var pielavīties kā mednieks trusim! Brehins uzsauca vēlreiz. Parādies! Es tevi saodu jau ielejas viņā malā!
Pēc šiem vārdiem starp kokiem atskanēja šalkoņa, un nākamajā brīdī lapotni pašķīra jauna brieža ragotā galva. Staltbriedis izsoļoja klajumā. Pār purnu tam stiepās melns plankums un uz galvas slējās ceturtie ragi ar astoņām smailēm divas katra pamatzara galā un zem tām ledus žuburi un acu žuburi. Ari tos sedza bieza, samtaina kārtiņa. Brehins pazina vienu no jaunajiem Korpusa briežiem, un viņa skatiens mazliet atmaiga.
- Nudien, Bandah, kapteinis vēsi teica, es nebūtu domājis, ka sastapšu tevi slapstāmies pa mežu kā apmaldījušos brailaku!
Jaunā brieža ragi tūdaļ izslējās augšup. Nievājošais vārds "brailaks" jeb "ezis" briedim ir smags apvainojums, un atbildē skanēja izaicinājums.
- Es neesmu brailaks, kapteini Brehin, jaunatnācējs lēni sacīja, un esmu gatavs cīnīties ar jebkuru briedi, kurš vēlas to apgalvot!
- Drosmīgi teikts, Bandah! Brehins pasmaidīja. Tad varbūt tu pastāstīsi, kāpēc novēro mani jau kopš brīža, kad es parādījos kalnā?
Bandaha acis iztrūcināti iezibējās, tomēr viņš izturēja kapteiņa skatienu.
- Es nesu ziņu no Dreila.
Brehins rāmi pamāja ar galvu.
/ Tātad nu jau pat tu spiego Dreila labā, viņš skumji noteica.
Dreila un Sgorra spiegi pēdējā laikā klejoja pa visām malām.
- Es tevi vēroju, kapteini Brehin. Bet es nespiegoju. Bandahs nespiego nevienam. Pat Baru Valdniekam ne.